Labākie Rīgas skolotāji par to, kā motivēt bērnus mācīties

5. Oktobris

Kādam jābūt skolotājam, lai viņa skolēni viņu ne tikai cienītu, bet arī dievinātu? Lai viņa mācītais priekšmets būtu interesants pat tiem skolēniem, kuriem mācībās nav īpašas motivācijas? Četri Rīgas gada skolotāji, kuri kļuvuši par “Zelta pildspalvas” ieguvējiem, pastāsta par savu pirmo dienu skolā, dalās savām labākajām atmiņām un padomiem.


Valērijs Sudņickis, Rīgas 92. vidusskolas ģeogrāfijas skolotājs,

Foto: Riga.lv

Es atceros savu pirmo dienu skolā. Un es atceros savu pirmo skolotāju, stingru, taču taisnīgu. Un teikšu godīgi, es savu pirmo skolotāju dievināju. Viņa deva tādu garastāvokli, ka jau vidusskolā es ne no kā nebaidījos. Es zināju: skolotājs sapratīs un atbalstīs. Visticamāk, mana pirmā skolotāja arī ietekmēja manu profesijas izvēli. Bet, kad es skolā ierados kā skolotājs, visticamāk, no savas pirmās skolotājas atšķiros ļoti stipri. Pirmkārt, esmu vīrietis, un tā jau ir cita pieeja. Otrkārt, pirmā skola, kur devos strādāt, bija ļoti liela, tajā mācījās vairāk nekā 2000 bērnu. Es biju jauns, bērni pēc vecuma no manis daudz neatšķīrās, klases bija lielas. Jutos ļoti kautrīgs.

Es mācu jau 28 gadus. Skolēni šo gadu laikā ir ļoti mainījušies. Pašlaik aug informācijas tehnoloģiju bērni. Šiem mūsdienu bērniem ir jāatrod pieeja. Mēs augām bez tehnoloģijām – mācību grāmata, atlants, karte pie sienas. Tagad ir datori, interaktīvās tāfeles, dažādas informācijas pasniegšanas iespējas. Man tas darbā ļoti palīdz, jo bērni pēc savas būtības ir ziņkārīgi, viņi vēlas visu ne tikai dzirdēt, bet arī redzēt, aptaustīt. Bet bērni, kuri piedevām ir talantīgi, paši par sevi ir daudz motivētāki. Pateicoties jauniem instrumentiem, bērnu var ieinteresēt vēl vairāk un daudzpusīgi attīstīt.

Kā strādāt ar nemotivētu skolēnu? Ģeogrāfija ir tāds priekšmets, kas vajadzīgs visur. Kā es saku saviem bērniem, mums visapkārt ir viena vienīga ģeogrāfija. Jebkuru bērnu var ieinteresēt, tad viņš priekšmetu iemācīsies.

Tagad nav tā, ka tu novadi stundu, un viss. Stundas laikā vecākajās klasēs vienmēr ir arī diskusija. Tā arī turpina interesi. Pamatskolā, 5.-6. klasē mēs pie tā ejam pakāpeniski. Jo tieši diskusijās dzimst jautājumi un atbildes. Viņi var nebūt vienisprātis ar mani, strīdas ar mani, bet ieklausās.

Guna Pudule, Iļģuciema vidusskolas latviešu valodas un literatūras skolotāja,

Foto: Riga.lv

Es atceros pirmo reizi, kad ienācu skolā un kā skolēniem pastāstīja, ka būšu viņu audzinātāja. Tā bija saulaina diena, tad tā bija vēl ceturtā klase – mana nākamā gada audzināmā klase. Un principā toreiz direktore klases priekšā mani nolika pilnīgi nesagatavotu. Bet es šo brīdi atceros ar siltuma sajūtu, skolēni mani sveica ar aplausiem, mirdzošām acīm. Un tā sajūta saglabājās ilgi, es sajutu drošību. Es sapratu, ka mani pieņems un kontakts izveidosies.

Es uzskatu, ka labai skolotājai jābūt saprotošai, nedaudz ar humora izjūtu, jāmāk iziet no nestandarta situācijām. Un skolēniem patīk, ja skolotājs spēj pajokot. Ir reizes, kad  jābūt arī stingrai, ar prasībām. Ja ir izvirzītas noteiktas prasības, tad tās jāievēro. Ir reizes, kad vajag  arī samīļot. Īpaši tad, kad redzi, ka bērnam pietrūkst mīlestības, nav atbalsta.

Ir vairāki bērni, kuri ir nākuši un teikuši, ka esmu viņu mīļākā skolotāja.

Vai ir viegli ieaudzināt bērnos mīlestību pret savu valodu? Es domāju, ka mīlestību pret valodu var radīt tikai ar savu attieksmi. Ar attieksmi pret tautu, tradīcijām, kultūru. Tikai ar piemēru. Ja skolēni redz, ka man tas viss ir no sirds un dvēseles, tad viņi tam notic un var man sekot.

Daudzi mani skolēni izvēlas skolotāja profesiju nākotnē. Tādus bērnus mēs redzam katrā izlaidumā. Mācoties augstskolā, viņi atgriežas pie mums praksē.

Edīte Teterovska, Rīgas Lietuviešu vidusskolas matemātikas skolotāja,

Foto: Riga.lv

Mana pirmā stunda 1981. gadā notika Rīgas 73. vidusskolā. Es biju praksē un aizvietoju skolotāju, kura bija dekrēta atvaļinājumā. Es tā īsti pirmo stundu tajā 7. klasē neatceros, bet es atceros, kāda ar šo klasi bija pēdējā stunda, kad mēs šķīrāmies nedaudz vairāk kā pēc pusgada. Viņi man rakstīja vēstulītes, kuras es glabāju vēl aizvien. Tur ir dzejolīši, labi vārdi. Labas atmiņas.

Man šķiet, ka skolotājam, pirmkārt, jābūt taisnīgam, jābūt spējīgam atzīt savas kļūdas, ja tādas ir, jābūt dialogam – mūsdienās tu vairs nevari teikt, ka būs tā, un ne citādāk. Bērniem ir jāpaskaidro, kāpēc tu kaut ko dari, ko tu ar to gribi panākt, tad bērni sapratīs. Ja viņiem tikai pavēl, kas viņiem jādara, tad nekas nesanāks.

Otrā lieta – jāciena gan sevi, gan citus. Un katrai lietai un darbībai ir sava vieta. Ir brīži, kad mēs varam, skriet, kliegt, patrakot, bet ir brīži, kad tu saproti – paturēšu muti ciet, paklausīšos, ko saka citi.

Pats galvenais – ir jāspēj atbildēt uz bērnu jautājumu: “kāpēc man to vajag, kur es to kādreiz izmantošu?”. Ja bērnam to nevajag? Tad es dažreiz piektklasniekam ar humoru saku: “Jā, var jau būt, ka nevajag. Bet kādreiz tev pa ielu pretī nāks kvadrātsakne un teiks: “Sveiks, Jānīt!”. Un tu nezināsi, kas tas ir. Ko tad tu darīsi?”. Piektajai klasei, kad mēs pārveidojām metrus sekundē uz kilometriem stundā, radās ideja uzdot jautājumu: “Cik ātri jūs skrienat?”. Izrādās, ka bērni to nezina. Un viņi izteica savu hipotēzi. Tad es pajautāju, kas ir Useins Bolts un cik ātri viņš skrien. Izrēķinājām. Un sanāca, ka viņi skrien tikpat ātri! Tas viņiem bija pārsteigums. Tādi akcenti palīdz pārvarēt motivācijas zudumu. Pēc tam atkal var strādāt ar ikdienas rutīnu. Vienmēr jāmeklē metodes, īpaši, ja mēs runājam par kompetenču izglītību. Mēs nevaram strādāt bez “Kur es to likšu, kam tas ir vajadzīgs?”. Ar katru gadu man arvien vairāk nāk prātā jaunas lietas. Un es domāju – kāpēc es par to es neiedomājos agrāk? Arī skolotājs, kas nostrādājis savā darbā 40 gadus, var atrast kaut ko jaunu savā darbā.

Ļubova Volkova, Rīgas Zolitūdes ģimnāzijas ķīmijas skolotāja,

Foto: Riga.lv

Mana pirmā stunda kā skolotājai? Teikšu godīgi: tas bija daudz bailīgāk kā tad, kad sāku mācīties pirmajā klasē. Protams, ar gadiem tu iegūsti pieredzi, bet, kad atkal nāk jauni skolēni un tu viņus redzi pirmo reizi, tu vienmēr domā par to, kā izdosies. Un vienalga vienmēr ir patīkami satikt jaunus bērnus, jo man patīk pasniegt un man ļoti patīk bērni. Man ar viņiem veidojas ļoti labs kontakts. Es jums teikšu tā: nav sarežģītu bērnu, ir bērni, ar kuriem jāmeklē kopīga valoda.

Jo jaunieši ļoti skaidri sajūt pieaugušos, jo īpaši skolotājus. Viņi ļoti novērtē, kad ar viņiem es atvērts, taisnīgs. Svarīgu lomu ieņem labsirdība. 

Kā likt bērniem iemīlēt tavu priekšmetu? Es viņiem vienmēr saku: lai cilvēka dzīve būtu kvalitatīva, lai viņš varētu normāli funkcionēt, vienas no pirmajām zināšanām, kas viņam nepieciešamas, ir zināšanas par savu organismu un apkārtējo pasauli. To mijiedarbību. Tāpēc jāmācās bioloģija un ķīmija. Bioloģijas un ķīmijas zināšanas dod impulsus zināšanām citos priekšmetos. Un, kad bērns to saprot, problēmu ar priekšmetu apgūšanu nav.

Kopskaitā balvu “Zelta pildspalva” saņēmuši 15 labākie Rīgas skolotāji.

Portāls Rīga.lv no sirds sveic “Zelta pildspalvas” balvas saņēmējus un citus Rīgas skolu, bērnudārzu, interešu izglītības iestāžu un sporta pulciņu skolotājus Skolotāju dienā!