Kur un kā Viduslaiku Rīgā tika izpildīti nāvessodi?

21. Augusts

Viduslaiku vēsture ir nežēlīga un asiņaina: publikskie nāvessodi tika uzskatīti par ikdienišķu lietu. Šāds periods bijis arī mūsu Rīgas vēsturē. Un reiz cauri mūsu mierīgajām un mājīgajām ieliņām veda notiesāto rindas, bet laukumos, kur zem daudzkrāsainiem saulessargiem gan tūristi, gan vietējie dzīvespriecīgi dzer kafiju un alu, reiz tika cirstas galvas... Un, tātad, kur tika izpildīti nāvessodi viduslaiku Rīgā?


Bendes māja

Vedot pilsētas viesus pastaigā pa Vecrīgu, rīdzinieki nekad neaizmirsīs norādīt uz Zviedru vārtiem. Šī interesantā apskates vieta saistīta ar daudzām leģendām, taču turpat līdzās atrodas kāda ne tik slavena, taču ne mazāk intriģējoša pagātnes liecība – Rīgas bendes māja Trokšņu ielā 9.

Bende dzīvoja Trokšņu ielā.
Foto: no autora kolekcijas

Vairākās Eiropas pilsētās bendes bija apmetušies pilsētu nomalē. Šī iemesla dēļ Strasbūras bende pat pamanījās kļūt par azartspēļu biznesa pamatlicēju. Tā kā pilsētā kārtis spēlēt bija aizliegts, azartiskie spēlmaņi  atrada risinājumu, pulcējoties bendes mājā ārpus pilsētas. Uzņēmīgais galvu cirtējs apmaiņā pret izklaižu organizēšanu no spēlētājiem iekasēja nomas naudu. Rīgas bendem, atšķirībā no Strasbūras kolēģa, ar uzņēmējdarbību gan nebija laika nodarboties – pārāk daudz laika prasīja tiešie darba pienākumi.

„Gatavs pakalpot, Martins Guklevens...”

Rīgas bende dzīvoja netālu no savas darbavietas. Tolaik galvas cirta Rātslaukumā, kur izraka bedri un uzbērumu apklāja ar melnu vadmalu, uz kura tad lika stāties nāvei nolemtajam. Par kādiem pārkāpumiem varēja izpelnīties šādu sodu? Lūk, rēķins, kuru 1594. gada 25. martā pilsētas bende iesniedzis tiesas priekšsēdētājam.

„Ar zobenu izpildīju nāvessodu Ģertrūdei Hufnerei – 6 markas, izpildīju nāvessodu zemniekam Tomam – 6 markas, nogriezu ausi un izlauzu locekļus zaglim Henriham – 2 markas, izlauzu locekļus zaglim Mincam – 1 marka, izpildīju nāvessodu zaglim Henriham – 6 markas, pakāru zagli Martingu – 5 markas, sadedzināju noziedznieku par neprecīzu malkas svaru – 1 marka 4 šiliņi...” Un paraksts: „Gatavs pakalpot, Martins Guklevens, bende.”

Starp notiesātajiem bija ne tikai zagļi un sīkie blēži, bet arī naudas viltotāji, dedzinātāji un pat neuzticīgas sievas. Jāsaka gan, ka mīļākie vai vīri savas sievas varēja arī apžēlot. Tādā gadījumā mīļākajam bija jāsamaksā vīram-ragnesim 10 sudraba markas un vēl 3 markas pilsētas nodeva. Vīrs šādam darījumam gan varēja arī nepiekrist, taču visbiežāk kompromiss tika atrasts un abas puses spēja vienoties.

Augstdzimušiem pilsētniekiem nāvessodu izpildīja Rātslaukumā.
Foto: no autora kolekcijas

Ar raganām gan nekādu ceremoniju nebija un tās vienkārši slīcināja. Kā vēsta kāda leģenda, upe, kurā slīcinātas raganas, kļuvusi sarkana no asinīm – tādēļ to nosaukuši par Sarkandaugavu.

Dedzinātāji ir atrasti

Uz žēlastību nevarēja cerēt arī dedzinātāji. Pielaižot uguni kādai ēkai tolaik varēja iznīcināt praktiski puspilsēta. Viens šāds negadījums norisinājās 1677. gadā, kad nodega vesels kvartāls no Vecpilsētas ielas līdz Smilšu ielai. Nelīdzēja pat tas, ka vecpilsētā tobrīd pārsvarā jau bija mūra ēkas. Zviedru valdība nekavējās paziņot, ka notikusi tīša dedzināšana, un ātri vien tika nosaukti arī vainīgie, kas izrādījušies ārzemnieki. 

Dedzinātājiem bija paredzēts īpaši nežēlīgs nāvessoda izpildes veids – viņus nosvilināja ar uguni, izrāva mēli un beigās nocirta galvu. Ķermeni atdeva putniem, bet pret galvu izturējās iejūtīgāk – nekavējoties sadedzināja. Taču no ugunsgrēkiem šie bargie sodi pilsētu tā arī nespēja nosargāt ne zviedru, ne krievu, ne latviešu laikos – vēsturnieki pilsētas biogrāfijā saskaitījuši veselus 64 lielus ugunsgrēkus.

Pajūgi ar līķiem brauca pa Smilšu ielu.
Foto: no autora kolekcijas

Noziedznieku līķus pajūgos izveda ārpus pilsētas pa Smilšu ielu (toreizējo Sandstraße). Aiz pajūga gāja sardzes vīri un bēra uz ielas smiltis, lai nodzēstu no bruģa asins pēdas.

Drāma ar bērniem

Nāvessoda izpildēs gadījās arī dažādi dramatiski un neparedzēti negadījumi. Kad galva bija jācērt birģermeistaram Velingam, bende mēģināja to nocirst veselas trīs reizes, un visas trīs beidzās bez panākumiem. Tad viņš izvilka nazi un galvu vienkārši nogrieza. Uz nāvessoda izpildi todien bija sasaukti visi pilsētas iedzīvotāji, starp kuriem bija arī bērni. Tas noveda pie traģēdijas, kas dažas dienas vēlāk satrauca pat pie asiņainām drāmām pieradušos rīdziniekus. Daži bērneļi bija izdomājuši izspēlēt redzēto nāvessoda izpildi, un sešgadīga meitenīte ar virtuves nazi nodūra savu vienaudzi. Mazajai slepkavai, kas savu nodarījumu īsti nespēja saprast, tiesa piesprieda nāvessodu. To gan izpildīja patālāk no pilsētnieku acīm – Pulvertorņa pagrabos.   

Ar Pulvertorni saistīts ne mazums leģendu.
Foto: no autora kolekcijas

Zelta magnāta gals

Ja tic leģendai, tā nav vienīgā asiņainā drāma, kuras noslēpumu glabā vecais tornis. Senatnē zem torņa bijušas daudzas pazemes ejas, no kurām visgarākā vedusi uz pašu Rātslaukumu. Aplenkumu laikā pazemes ejās slēpa pilsētas zeltu. Daudzi tīkoja to piesavināties, taču slēptuvē izdevās iekļūt tikai vienam – mūkam Kurcusam. Kā nereti gadās, laimes brīdis bija visai īss – mūku sagūstīja un ieslodzīja turpat pazemē. Kad neizdevušais zelta magnāts tur bija nosēdējis piespriesto laiku, viņu pa pazemes eju izveda Rātslaukumā, kur daudzu tūkstošu acu priekšā sacirta gabalos. Šī nāvessoda izpilde uz ilgiem laikiem pārējiem ļaudīm laupīja vēlmi „privatizēt” svešu īpašumu.    

Karātavu iela

Nāvessodu izpilde notika ne tikai pilsētas centrā, bet arī nomalēs, kas aptvēra apkaimi starp tagadējo Stabu un Bruņinieku ielu.

Vai zināt, kāds bija Bruņinieku ielas pirmais nosaukums? Karātavu iela. Bet Stabu ielas vārds radies no karātavu stabiem, kuru kādreiz šeit bijis tik daudz, ka ne saskaitīt. Ja centrā nāvessodus biežāk izpildīja augstdzimušiem rīdziniekiem, tad zemākas kārtas pilsētniekiem no dzīves nācās šķirties nomalē. Pakārtais pie staba palika tik ilgi, kamēr līķis sāka dalīties. Katrai nāvessoda izpildei tika uzsliets jauns stabs, savukārt veco atstāja, līdz tas sapūst. Nāvessodus izpildīja saullēktā, un par to vēstīja Sv. Jēkaba baznīcas zvana skaņas.

Zviedru vārti Aldaru ielā.
Foto: no autora kolekcijas

Ardievu, melnais cimds!

Rātsnama pilsētas bendes amats tika likvidēts tikai 1863. gadā. Līdz tam laikam, ejot garām mājai Trokšņu ielā 9, pilsētnieki uzmanīgi aplūkoja pirmā stāva palodzi. Ja uz tās atradās melns cimds, tas nozīmēja, ka pilsēta informē bendi: pienācis laiks jaunam darbiņam.

Iļja Dimenšteins