Kur Rīgā dzīvo spoki? Aculiecinieku stāsti

Ikvienai kārtīgai Eiropas viduslaiku pilsētai ir jābūt arī saviem spokiem. Rīga, protams, nav nekāds izņēmums, turklāt mūsu pilsēta lepojas ar diezgan lielu spoku dažādību – starp viņiem ir gan pavisam draudīgi rēgi, gan kolorīti mošķīši, kas godam biedē galvaspilsētas publiku ar visu savā rīcībā esošo specefektu arsenālu. Šajā rakstā iepazīstināsim ar galvaspilsētas dīvainākajiem spokošanās nozares pārstāvjiem, kā arī tiem, kas kļuvuši par viņu darbības lieciniekiem.


1.Sarkanais kardināls

  • Kur mitinās? Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā (Palasta ielā 4).
  • Kā izskatās? Plecīgs kungs sarkanā samta apmetnī, taču - bez galvas.
  • Kurš ir redzējis? Muzeja darbinieki.

Foto: Diāna Spiridovska

Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs ir vecākais muzejs Latvijā. Un arī atrodas tas vienā no galvaspilsētas senākajām ēkām – Rīgas Doma kompleksa austrumu spārnā. No katedrāles nokļūt muzejā var dodoties pa krusteju, kas ieskauj dārzu, kurā viduslaikos atradušies kapi. Iedomājieties vēl par senajām relikvijām, kas glabājas muzejā (no kurām dažas ir pat astoņsimt un vairāk gadu vecas) un atbildiet uz jautājumu: vai var būt tā, ka tik lieliskā vietā nemitinās neviens spoks? Protams, ka nevar!

Stāsta muzeja sabiedrisko attiecību speciāliste Ingrīda Lukašēviča:

„To, ka Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā mitinās spoks, muzeja darbinieki zina jau izsenis.

Tie, kuri kādreiz darbā aizkavējušies līdz vēlam vakaram, dažkārt dzirdējuši neizskaidrojamas skaņas un jutuši to, kaut ko…. Šīs skaņas un dvesmas vairākkārt nākušas no Kolonnu zāles un tai pietuvināto telpu puses...

Šo mūsu muzeja spoku muzejnieki laika gaitā nodēvējuši par “Sarkano kardinālu”, jo…

Ir bijuši gadījumi, kad Sarkanais kardināls ir ne tikai dzirdēts, bet arī redzēts. Lūk, kā šādu “tikšanos” atceras Ligita Kalniņa, muzeja tērpu un aksesuāru kolekcijas glabātāja: „Tas notika muzeja 200 gadu jubilejas atzīmēšanas priekšvakarā – 1973. gada februārī. Jau bija pienācis vakars, mēs steidzām padarīt nepabeigtos darbus, jo gatavojāmies lielajām svinībām. Mēs ar kolēģi Mārīti Ozoliņu tikām nosūtītas strādāt uz trešo stāvu – izsūkt putekļus no lielā, sarkanā paklāja bibliotēkā. Veicām uzkopšanu, pļāpādamas par šo un to.

Pēkšņi es pacēlu acis un ieraudzīju, ka no sienas grāmatu plaukta, kas atradās pretī logiem, iznāk liels, plecīgs vīrs sarkanā apmetnī, bet…bez galvas... Būtnei mugurā bija samta apmetnis sarkanā krāsā, kapuce brīvi gulēja uz pleciem. Es tā apstulbu, ka nevarēju izdvest ne vārda.

Taču parādība nepievērsa man ne mazāko uzmanību un devās durvju virzienā. Pēkšņi smagās, greznās, kokgriezumiem rotātās durvis bez skaņas atvērās un spoks izgāja no telpas. Parasti durvis vērās smagi, čīkstēdamas un grabēdamas. Taču šoreiz – klusi! Tiklīdz būtne pazuda, es atguvu balsi, skaļi iekliedzos. Sagrābu Mārīti aiz rokas un, kopā ar visu putekļsūcēju, metāmies prom no bibliotēkas. Pēc mirkļa bijām lejā Kolonnu zālē un, no šausmām vai pusdzīvas, stāstījām tikko piedzīvoto muzeja darbiniecei Olgai Loginovai. Viņa nebija īpaši izbrīnīta par stāstīto, bet drīzāk par mums, sakot: “Kurš tad to vēl nezina, ka muzejā pirms lieliem notikumiem parādās Sarkanais Kardināls. Tas taču muzeja grāmatās ierakstīts!”. Tad Olga pastāstīja, ka lasījusi piezīmes par to, ka spoks esot redzēts pirms abiem pasaules kariem, kā arī pirms citiem svarīgiem notikumiem”.

Sarkanā kardināla soļi muzejā ir dzirdēti daudz biežāk, nekā redzēts viņa tēls sarkanajā apmetnī. Piemēram, reiz Kolonnu zālē strādājis fotogrāfs, gatavojot darbus izstādei, taču vakaros, ilgāk par 22.00, viņš nekad nav uzdrošinājies un pat nav varējis tur strādāt, jo sākuši atskanēt soļi, dīvaina čaboņa un pat gaisā virmojušas tā kā auksta vēja pūsmas. Tukšajā zālē kāds staigājis un spoka apmetnis plandījies vējā, pūšot uz galda saliktos papīrus…

Neskatoties uz biedējošo veidolu, muzejnieki no sava spoka nebaidās. Viņš nekad nevienam neko sliktu nav darījis! Mēs pat esam pie viņa esības pieraduši, sadzīvojot tik daudzu gadu garumā! Vakaros, kad aizkavējušies darbinieki dzird nesaprotamas izcelsmes čaboņu, viņi tikai nosaka: „Nu re, atkal mūs pagodinājis Sarkanais kardināls…”, un mierīgi turpina strādāt.”

2.Zviedru kareivja mīļotā

  • Kur mitinās? Zviedru vārtos (Torņa ielā 11).
  • Kā izskatās? Bāla meitene garā kleitā.
  • Kurš ir redzējis? Tūristi.  

Foto: Diāna Spiridovska

Stāsta Kozimo di Mirjano, pilsētas viesis no Itālijas:

„Pa dienu mēs gājām ekskursijā pa Vecrīgu. Gide mūs aizdeva līdz Zviedru vārtiem un pastāstīja, ka kādreiz tie bijuši vieni no astoņiem vārtiem, pa kuriem varēts iekļūt pilsētā. Tie izveidoti 1698. gadā, kad pilsētā saimniekojuši zviedri. Mēs nofotografējamies pie mazajiem lielgabalu stobriem un noklausījāmies skaistu leģendu par to, kā reiz kāda meitene esot iemīlējusies puisī, kurš dzīvojis ārpus pilsētas.

Meitene devusies uz tikšanos ar savu mīļoto, taču Rīgā tolaik bijusi izsludināta karantīna mēra epidēmijas dēļ, tādēļ pilsētā ienākt vai iziet bijis stingri aizliegts. Taču mīlestība nekādus šķēršļus nepazīst! Meitene tik ļoti gribējusi sastapt mīļoto, ka naktī slepus atvērusi vārtus. Kāds to pamanījis, un par sodu viņa iemūrēta sienā.

Mani šis stāsts satrieca. Es nespēju saprast, kā pilsētnieki varējuši mierīgi staigāt garām sienai, kurā iemūrēta mirusi meitene. Taču gide atbildēja, ka tas ir gluži normāli, jo šeit tolaik bijušas tādas tradīcijas. Viņa mums parādīja arī Svētā Jāņa baznīcu, kur reiz divi mūki ieslodzīti aiz restota loga un turēti līdz nāvei. Izrādās, Rīgā bijis ticējums – lai ēka ilgi stāvētu, ir nepieciešams upuris. Alberta laukumā gide demonstrēja fragmentu no 13. gadsimta cietokšņa sienas, sakot, ka šīs ēkas pamatos viduslaiku celtnieki esot ierakuši zīdaini. Tagad pašas sienas gan vairs nav, tomēr šis fragments joprojām saglabājies. Tas apliecina, ka senajam ticējam patiešām ir kāds spēks.

Naktī ar draugiem vēlreiz devāmies pastaigāt pa vecpilsētu. Bija ļoti auksts un tumšs. Draugi gāja nedaudz pa priekšu, bet es aizkavējos zem arkas, lai aizsmēķētu cigareti. Noklikšķināju šķiltavas, taču liesma nodzisa. Tas atkārtojās, kaut arī vēja nebija un šķiltavās gāzes arī netrūka. Kad mēģināju uzšķilt trešoreiz, pēkšņi izdzirdēju sievietes nopūtu.

Ieraudzījis sānos lielgabala stobrus, es sapratu, ka stāvu Zviedru vārtos. Protams, uzreiz sāku vērot sienu. Šķita, ka redzu tajā kaut ko trīsuļojam. Apveids atgādināja meitenes siluetu – varēja izšķirt roku, galvu, matus... Jo ilgāk skatījos, jo attēls kļuva skaidrāks, ļaujot izšķirt pat garu kleitu.

Man kļuva neomulīgi, es nometu šķiltavas un skriešus devos prom. Atceroties šo stāstu, man joprojām pa ķermeni skrien skudriņas.”   

3.Neredzamais kasieris

  • Kur mitinās? Ēkā, kas atrodas Pils ielā 4.
  • Kā izskatās? Bez ķermeniska veidola, taču liek sevi manīt ar soļu troksni un smagām nopūtām.
  • Kurš ir redzējis? Sargs.

Foto: Diāna Spiridovska

Šodien virs Pils ielas 4. nama plīvo dažādu valstu karogi, jo šeit atrodas pieczvaigžņu viesnīca „Grand Palace Hotel”. Taču viesnīca te ierīkota salīdzinoši nesen, un vēl pirms ceturtdaļgadsimta šajā ēkā atradās Latvijas Valsts statistikas komitejas Galvenais skaitļošanas centrs. Šādā šķietami prozaiskā, galēji neromantiskā vietā, kur valdīja skaitļi un rēķini, par savu klātbūtni pēkšņi lika nojaust spoks.

Stāsta žurnāla „Patrons” galvenais redaktors Dmitrijs Ličkovskis:

„Tas bija 1990. gads, es mācījos universitātē filologos un pa naktīm piepelnījos, strādādams par sargu Vecrīgā. Man bija jāsargā ēka Mazajā Pils ielā 13 – blakus „Trim brāļiem”. Tikmēr mans kursabiedrs Viktors Goļgovskis sargāja namu Pils ielā 4. Toreiz Vecrīgā atradās daudz padomju laika iestāžu. Tādas bija arī abās minētajās ēkās – man bija jāsargā „Zapripa”, kā dēvēja Rietumu baseina zivrūpniecības galveno pārvaldi, bet Viktors uzmanīja statistikas centru.

Naktī sēdēt tukšā ēkā ir garlaicīgi. Kad tas kļuva pavisam nomācoši, mēs gājām ciemos viens pie otra dzert tēju.

Reiz nakts vidū Viktors zvana man pa dienesta telefonu: „Man ir bail.” „Kas par lietu?” prasu. „Pats nesaprotu,” viņš atbild. “Nāc ātri šurp!”

Mani tas ļoti izbrīnīja. Atšķirībā no manis Viktors augstskolā bija iestājies jau pēc armijas, būdams veselīgs un dzīvē jau pieredzējis puisis. Paņēmis tējkannu (tā mums bija viena uz abiem), es izgāju naksnīgajā vecpilsētā. Gājiens no Pils ielas līdz Mazajai Pils ielai ir tikai daži soļi, un jau pēc neilga brīža es biju tur. Sarga istabiņa atradās uzreiz pie ieejas garā gaitenī, kas veda iekšā tumsā. Viktors mani sagaidīja nervozs un ļoti izbiedēts. Jautāju: „Kas atgadījies?” „Kuš!” viņš mani pārtrauca. „Paklausies!” Mēs apklusām. Un piepeši es izdzirdēju, ka pa gaiteni nāk cilvēks.

Gaiteņa klusumā soļu dobjā skaņa bija dzirdama ļoti skaidri: varēja saklausīt, kā viņš palēnina gaitu, apstājas, apgriežas un dodas atpakaļ. Es izbāzu, galvu no istabiņas, lai paskatītos, taču gaitenī neviena nebija.

Minēju: „Varbūt kāds staigā stāvu augstāk?” Viktors papurināja galvu: „Es pats aizslēdzu durvis aiz pēdējiem darbiniekiem. Turklāt ēkā ir signalizācija! Detektori reaģē uz jebkuru kustību, pamana pat žurku. Bet tagad tie klusē...”

Pēkšņi soļi atkal mums tuvojās. Taču gaitenī joprojām neviena nebija. Jāsaka godīgi – sastapties aci pret aci ar neredzamu spēku ir ļoti nepatīkami. Viktors sacīja, ka nesaprotamā parādība rosās jau vairāk nekā pusstundu, turklāt var dzirdēt ne tikai soļus, bet arī nopūtas. „Paldies, ka tu atnāci, citādi jau domāju, ka jūku prātā,” viņš man teica.

Tas viss turpinājās vēl kādas divdesmit minūtes. Pēc tam pēkšņi iestājās klusums. Un līdz pat rītam nekas dīvains vairs neatgadījās.

Vēlāk augstskolā lekciju pārtraukumā Goļgovskis pastāstīja, ka ir aprunājies ar otras maiņas sargu, kas šajā namā stādā jau desmit gadus. Viņš apstiprinājis, ka tur mēdzot staigāt spoks. Turklāt, esot pat zināma spoka personība. 19. gadsimtā ēkā atradies viens no Valsts bankas birojiem, un reiz kāds zema ranga klerks iegrābies valsts naudā. Zādzība vēlāk nākusi gaismā, un viņš turpat kabinetā nošāvies.

Tagad, cik man zināms, tajā ēkā ir viesnīca. Esmu pārliecināts, ka noslēpumainie soļi vairs neskan, jo tur rosās istabenes, staigā viesnīcas iemītnieki, skraida bērni... Bet spoki – tāpat kā nauda – mīl klusumu.

4.Abats Gregors

  • Kur mitinās? Kalēju ielā 45.
  • Kā izskatās? Vīrietis pelēkā apmetnī.
  • Kurš ir redzējis? Mājas iedzīvotāji.

Foto: Diāna Spiridovska

Kaut arī šo dzīvojamo ēku rotā gadskaitlis „1739”, patiesībā tā ir vēl vecāka. Jau ļoti sen šai ēkai piemitusi arī visai nelāga slava. Naktīs tās iedzīvotājus biedēja nezināmas izcelsmes trokšņi, nopūtas un metāla šķindoņa. Turklāt viņus regulāri mocīja arī murgaini, šaušalīgi sapņi. Bija gadījumi, kad pašas no sevis pārvietojās mēbeles un nez no kurienes atskanēja ķēžu žvadzēšana. Ne mazāk biedējošas bija arī baisās zīmes, kas vienmēr parādījās tieši pirms kāds no nama iemītniekiem devās aizsaulē. Tā, piemēram, 20. gadsimta sākumā vienam no mājas īpašniekiem, kurš toreiz bija vēl pusaudža vecumā, gadījās šāds pārdzīvojums: naktī viņu pasaukusi slimā māte, aks bijusi pagalam satraukta.

Lai arī dēls visu šo laiku bija gulējis savā istabā, māte apgalvoja, ka tikko viņu redzējusi savas gultas kājgalī. Tieši pēc mēneša tajā pat stundā slimniece nomira. Spoks esot mājā redzēts arī vakarā, kad viņsaulē aizgāja namīpašnieka vecāmāte.

Stāsta Rīgas vēsturnieks Igors Gusevs:

„19. gadsimta vidū šīs ēkas pagrabā tika sākti remontdarbi, kuru laikā strādniekiem negaidīti pavērās pusapaļa niša – tur atradās divi ķēdēs iekalti skeleti. Turpat pagrabā tika uzietas arī slepenas ejas. Dažās no tām cilvēks varēja nostāties kājās pilnā augumā, savukārt citās vajadzēja zemu saliekties.

Nezināmo upuru mirstīgās atliekas tika apbedītas. Gāja laiks, un 1925. gadā pagrabā atkal notika remonts. No kāda cirtņa sitiena sabruka daļa sienas un atklājās niša ar stāvoša cilvēka skeletu. Galvaskauss bija tā satrupējis, ka izšķīda, pat uzsitot ar zīmuli. Nekādas apģērba, dokumentu paliekas vai uzraksti, kas sniegtu kādas ziņas par mirušā peronību, netika atrastas. Taču tolaik ļoti populārs bija spiritisms.

Tika ataicināts slavens medijs, kurš noturēja seansu, izsaucot mirušā garu caur viņa galvaskausu un dažiem kauliem. Gars arī ieradās un pavēstīja, ka viņš esot abats Gžegošs jeb Gregors, un lūdza viņa kaulus beidzot atdot zemei kādā svētītā vietā.

Protams, neparastajai ēkai tika pievērsta liela uzmanība. Novadpētnieki sāka izzināt tās vēsturi. Tad arī atklājās, ka ēkas vecums ir daudz lielāks, nekā uz fasādes norādītais. Par to liecināja gan sienu mūris, gan pārbūvju paliekas, gan iemītnieku liecības. Piemēram, kāds no iedzīvotājiem pastāstīja, ka agrāk no šīs ēkas pagraba uz visām četrām pusēm vedušas apakšzemes ejas. Viņa tēvam bērnībā pa pazemi bija izdevies aizkļūt līdz Svētā gara konventa sētai, kur senatnē atradās Rīgas pirmais ordeņa klosteris. Bijusi arī eja, kas veda uz Alberta laukuma pusi, un vēl citi pazemes ceļi.

Tika izpētītas senās kartes, kas tapušas 1612. gadā – laikā, kad pilsētas nocietinājuma siena vēl bija pilnīgi neskarta un pildīja savas sākotnējās funkcijas. Vēlāk ap to tika sabūvētas ēkas, un tagad tā atrodas pilsētas iekšpusē. Izrādījās, ka ēka pilsētas plānā bija iezīmēta jau tolaik, vien tā bija platāka un atradās tieši pie pilsētas robežas. Tas ļauj izteikt minējumus. Kurš gan būtu apmeties tik attālā nostūrī? Būtu tikai prātīgi secināt, ka tur atradās prieka māja. Tas daudz ko izskaidrotu: gan slepenās istabas, gan pazemes ejas, gan šausminošos atradumus. Jo nevienā netiklības perēklī neiztika bez kautiņiem, kuros bieži lika lietā arī nažus, bet tas, saprotams, noveda pie upuriem. Kur gan šādos gadījumos slēpt līķus? Tos nemanīti izvest ārpus pilsētas augstajiem mūriem nebija iespējams, bet iemest netālu tekošajā Rīdzenes upē būtu muļķīgi, jo upīte bija sekla, līķus varēja atrast un to pēdas ātri vien aizvestu uz bordeli. Atlika vien  miroņus slēpt turpat mājā.

Tāds varētu būt skaidrojums šausminošajiem atradumiem. Varbūt pagraba biezās sienas un zeme apakš mūriem joprojām glabā skeletus, kas pieder viduslaiku uzdzīvotājiem – pilsoņiem, kuri pazuda bez vēsts pēc tam, kad bija devušies izklaidēties senās Rīgas sazarotajās ieliņās. Varbūt ir vērts pajautāt ēkas tagadējiem saimniekiem, vai viņu miegu netraucē slikti sapņi…

5.Niknā vecenīte

  • Kur mitinās? Mārstaļu ielā 21.
  • Kā izskatās? Patīkama izskata dāma gados ar aubīti galvā.
  • Kurš ir redzējis? Tiešus lieciniekus atrast neizdevās.

Foto: Diāna Spiridovska

Šī ēka Mārstaļu ielā ir vairāk zināma kā Dannenšterna nams. Tā ir noslēpumaina jau no skata vien: uzlūkojot ēku no vienas puses, šķiet, ka tai ir tikai trīs stāvi, bet no otras paveras veseli astoņi! Mūsdienās ēka pieder kādam privātam uzņēmumam un izskatās pamesta.

Tas ir skumji, jo ēka, būdama 17. gadsimta Rīgas baroka arhitektūras paraugs, ir kultūras piemineklis. Tomēr jāatzīst, ka pamestības areols arī piešķir lielāku ticamību stāstam par šajā ēkā mītošo spoku. 

Pirms trīssimt gadiem ēka piederēja holandiešu tirgotājam un kuģu īpašniekam Ernstam Metsī fon Dannenšternam, kurš esot pazinis pašu Pēteri I. Būdams monarha mīlulis, viņš bija bagāts cilvēks un sava nama milzīgajā, bagātīgi dekorētajā zālē pulcēja visu Rīgas sabiedrības krējumu. Galdi vai lūza no dārgiem ēdieniem izsmalcinātos traukos, un sanākušos ļaudis izklaidēja ceļojošie komedianti, kuru vajadzībām zālē bija pat ierīkota improvizēta skatuve.

Pēc Dannenšterna nāves nams nonāca svešās rokās un bieži mainīja īpašniekus. Pagājušā gadsimta 20. gados tas piederēja bagātajai Rīgas tirgotāju ģimenei – Pfābiem. Reiz tie savu namu ļāva apstaigāt tālaika slavenajam Rīgas žurnālistam un novadpētniekam Borisam Šalfejevam. Tad arī negaidīti atklātībā nāca kāds baiss noslēpums. Šalfejeva satraukuma pilnais apraksts skan šādi: „Uzkāpjot pa tumšām kāpnītēm ar virvju margām, jūs nonākat 3. stāvā – noliktavas telpā. Tā ir tukša. Tikai vienā stūra nišā rēgojas enkuri un gremdi, kādus lietoja senām strūgām.

Kad acis aprod ar pustumsu vai arī, ja jūs paverat slēģi, kas aizsedz vienīgo logu (tas ir teju cilvēka augumā), jūs tālākajā kaktā ieraugāt melnu koka zārku – trauslu un plānu, kas, kā stāsta, šī iemesla dēļ neesot paticis večiņai, kura to iegādājusies. Viņa nav bijusi mierā, ka viņas mūža mājas būs šādas, tādēļ likusi to uznest bēniņos un pietaupīt līdz brīdim, kad namā nomirs kāds, kuram būs vajadzīgs bezmaksas zārks.

Aizritēja gadi, večiņa nomira, taču neviens aizgājējs, kura tuvinieki vēlētos izmantot nelaiķes atvēlēto šaušalīgo dāvanu, tā arī neuzradās. Palēnām zārks pārklājies ar pelēku pelnu plīvuru, turpinot biedēt visus, kas ierodas apskatīt vienu no tipiskākajām viduslaiku Rīgas ēkām.”

To, cik gadsimtus melnais zārks nostāvēja Dannenšterna nama bēniņos, nezina neviens. Taču pirms simt gadiem, kad Šalfejevs aprakstīja savu atradumu, pilsētā sāka klīst baumas, ka sen mirusī večiņa tā arī nav spējusi rast mieru viņsaulē. Kundze esot ārkārtīgi satraukusies un dusmojusies, ka viņas dāvinātais zārks nevienam nav izrādījies vajadzīgs.

Tādēļ viņa vēl šobaltdien kā patīkama izskata kundzīte vecmodīgā kleitā un aubītē mēdzot klīst gar tuvākās apkārtnes namiem, uzdodama vēlīniem garāmgājējiem vienu un to pašu jautājumu: „Vai jums zārku nevajag?”