Ko atceras Lucavsalas koki

30. Aprīlis, 2016

Daudzi no Lucavsalas atpūtniekiem, kas ved savas atvases uz moderno bērnu pilsētiņu vai laiskojas labiekārtotajā pludmalē, pat nenojauš salas bagātīgo vēsturi. Šodien par aizgājušajiem gadiem salā atmiņas glabā vien koki, no kuriem daži ir aptuveni 1000 gadu veci... Nē, ar gadiem nesmu kļūdījies – Lucavsalā aug Rīgā vecākā liepa un vīksna, šeit apmeties arī ilgdzīvotājs vītols.


Lucavsalas sākotne XVII gadsimtā

Uz Lucavsalas vēsturisko daļu ved tāda pat nosaukuma iela. Pirmoreiz vēstures dokumentos Lucavsala minēta 1559. gadā, kad Livonijas ordeņa mestrs salu uzdāvināja vienam no saviem vasaļiem. XVII gadsimtā par salas īpašnieku kļuva Hanss Lucovs – tieši no viņa uzvārda sala ieguvusi nosaukumu Lutzausholm. Tolaik šī vieta gan bijusi mazāka, un tagadējās aprises sala ieguva vien apmēram 150 gadu vēlāk, kad ar dambjiem un aizsprostiem tika regulēta Daugavas gultne. Tas ļāva salai kļūt platākai, saplūstot ar četrām blakus esošajām saliņām. Zinātāji mācēs teikt, ka ziemeļrietumu daļu arī mūsdienās nereti sauc par Jumpravsalu, tāpat kā to dēvēja sendienās. Pirms daudziem jo daudziem gadiem tā piederēja cisterciešu sieviešu klosterim, kas atradās tagadējās vecpilsētas teritorijā. No tā arī saliņa ieguva savu nosaukumu (vāciski Jungfrau nozīmē „jauna sieviete”).    

Salinieku dzīve: lopkopība un piestātne plostiem

Visvecāko ēku Lucavsalā var atrast, dodoties dziļāk salā pa tās galveno ielu. Tā ir garena koka ēka, kuras dižciltīgās saknes meklējamas XVIII gadsimtā – Rīgas koka arhitektūras vidū tā ir reta parādība, jo vairums koka namu gāja bojā 1812. gada ugunsgrēkā. Turklāt, senākās ēkas, ko neiznīcināja uguns, mūsdienās var ieraudzīt tikai Bolderājā un Visvalža un Valmieras ielas stūrī, kur atrodams tirgoņu Popovu nams.  

Kādreiz vecās dzīvojamās mājas vietā atradās muiža. Zināms, ka XIX gadsimta beigās te dzīvojuši Rīgas tirgoņa Ivana Ļeontjeva mantinieki. Viņš bijis labi pazīstams starp rīdziniekiem krieviem, darbojies vienā no pirmajām tirgoņu labdarības biedrībām. Pokrova kapos vēl mūsdienās redzamas kapa plāksnes ar šo uzvārdu.

Galvenā salinieku nodarbošanās tolaik bija lopkopība. Ar dārzkopību aizrāvās vien retais, jo pavasarī Lucavsala applūda. Taču ganības gan šeit bija izcilas! Piena produkciju uz pilsētu veda tirgot ar kuģīti, kas šeit kursējis jau no cara laikiem.

Lucavsala XX gadsimta 30. gadu kartē.
Foto: no personīgā arhīva

Starp vietējiem iedzīvotājiem bija gan zvejnieki, gan plostnieki. Tiesa, ne tik daudz, cik kaimiņos esošajā Zaķusalā un Ķīpsalā. XIX gadsimta vidū salā bija vien septiņi zemes rentnieki – tieši tikpat daudz, cik gadsimtu vēlāk, 1935. gadā. Iespējams, tādēļ, ka Lucavsala līdz pat XX gadsimta 20. gadiem bija saglabājusies bruņinieku īpašumā – vien neliela tās daļa, Jumpravsala, piederēja pilsētai. Tikai pirmskara periodā šī vieta pilnībā kļuva par pilsētas muižu. Toreiz uz pastāvīgu dzīvi te bija apmetušies 109 cilvēki.

Salinieki pārtika ne tikai no lauksaimniecības un zvejošanas. Diezgan pieklājīgus ienākumus viņi guva, iznomājot piekrasti plostu pietauvošanai, kurus uz šejieni pludināja no Daugavas augšteces.

„Pašā vidū Rīgai pasaka…”

Pastaigājoties pa salu, aprunājos ar neliela ģimenes dārziņa saimnieci. Viņa šurp brauc jau kopš 1946. gada. Dārziņu apsaimniekojusi vēl viņas mamma, un tas grūtos laikos sniedzis vērā ņemamu atspaidu. Toreiz no pilsētas uz šejieni braukuši ar kuģīti. Pilsētā tas pieturējis pretim Centrāltirgus zivju paviljonam, un tajā varēja ietilpt kādi divdesmiti pasažieri. Toreiz salā bijis arī savs veikals, kas iekārtots bijušās muižas ēkā. Tika turētas arī govis. Pēc aizrautīgās dārzkopes teiktā, XX gadsimta 60. gados te bijušas 130 govis! Tie bija gluži vai īsti lauki tieši līdzās pilsētas centram. Tādēļ tā nav nekāda nejaušība, ka šurp pēc iedvesmas bieži braukuši mākslinieki un dzejnieki. „Pašā vidū Rīgai pasaka…” par Lucavsalu rakstīja dzejnieks Ojārs Vācietis.

Tilts un Pļaviņu HES – lauku idilles gals

Pasakai līdzīgās lauku idilles gals pienāca 1976. gadā, kad Maskavas (tagadējais Salu) tilts salu savienoja ar “cietzemi”. Tika slēgta arī upes satiksme uz centru. Ne visiem jaunās vēsmas bija pa prātam, taču laiku atpakaļ nepagriezīsi. Vismaz Pļaviņu HES būvniecība šejienes dārziņu saimniekiem atviegloja dzīvi – sala vairs neapplūda.

Brežņeva laikā Lucavsalā gatavojās celt milzīgu sporta kompleksu. Laikrakstā „Rīgas Balss” 1981. gada 16. septembrī rakstīts: „Latvijas galvaspilsētas nākotni [..] pilsētas vadība saista ar vairākām salām, ko apskalo Daugavas ūdeņi. Saskaņā ar ģenerālplānu, kas izstrādāts līdz 2000. gadam, jau sākusies šo gandrīz pašā pilsētas centrā līdz šim novārtā pamesto plašo teritoriju kompleksa apgūšana.

„Zaķusalas „profesija” ir zināma,” stāsta Ļeņina prēmijas laureāts arhitektūrā G. Asaris. „Te tiek celts Baltijas valstīs lielākais radio un televīzijas centrs. Uzreiz pēc torņa pabeigšanas, kas par 60 metriem augstumā pārsniegs Eifeļa torni, plāno būvēt arī 23 stāvus augstu studiju kompleksu. Blakus esošajā Lucavsalā plāno uzbūvēt stadionu 60 000 skatītāju, Sporta pili ar hokeja halli un atklātiem peldbaseiniem, tenisa kortiem. Līdzīgs liktenis sagaida arī Zvirgzdu salu, ko ar krastu savieno plata pārsedze. Tās teritorija atvēlēta lunaparkam ar daudzveidīgām atrakcijām, laivu piestātni, pludmalēm, peldētavām…”

Pie sporta kompleksa būvniecības salā gatavojās atgriezties arī ne tik senā pagātnē. Sala bija rezerves variants, kur tika plānota 2006. gada pasaules hokeja čempionāta vajadzībām paredzētās arēnas būvniecība.

Kara slava

Daudzi no vēstures entuziastiem dodas uz Lucavsalu, lai noliktu ziedus pie obeliska, kas šeit atklāts 1891. gadā. Tas atrodas uz paugura pie bijušās muižas. Piemineklis varonībai, godam, slavai…

…1701. gadā Krievija aliansē ar Saksiju, Dāniju un Poliju pieteica karu Zviedrijai.

Līdzās piemineklim vairākus gadsimtus veci koki.
Foto: no personīgā arhīva

Polijas karalis un Saksijas kūrfirsts Augusts II paredzēja īsā laikā ieņemt Rīgu. Un patiesi, pie pilsētas robežām poļu-sakšu karaspēkam izdevās radīt būtisku skaitlisko pārspēku: pret 25 000 sabiedroto cīnījās 14 000 zviedru. Turklāt no Pleskavas palīgā ieradās kņaza Aņikitas Repņina kareivji – 4000 cilvēku. Taču ne velti saka: karā visu izšķir nevis skaitliskais pārsvars, bet prasme. Zviedriem bija nepieciešamas divas stundas, lai sakautu sabiedroto armiju. Pirms kaujas sākuma feldmaršals Šteinau pavēlēja vienā no salām pilsētas tuvumā izsēdināt desantu. Pavēle tika izpildīta, un uz Lucavsalu nosūtīja 400 Pleskavas karavīru. Krieviem bija pavēlēts gaidīt. Viņi arī gaidīja, taču nekādas komandas no saviem ģenerāļiem tā arī nesagaidīja. Par viņiem vienkārši… aizmirsa. Ģenerāļi un feldmaršali, glābjot savu ādu, neatcerējās par nabaga 400 krieviem, kas uzticīgi pildīja savu pienākumu. Toties par viņiem atcerējās zviedri, kas 1701. gada naktī uz 10. jūliju pieprasīja bezierunu kapitulāciju. Krievu kareivji atteicās. Nedaudzie vēsturiskie dokumenti sniedz priekšstatu par tās nakts notikumiem. Pret krieviem kaujā devās 500 vīru liela vienība pulkveža Helmersena vadībā. Krievi cīnījās līdz pēdējam vīram. Zināms, ka zviedriem, lai salauztu skaitliski nedaudzo drosminieku pretošanos, bija nepieciešams ilgāks laiks, nekā tiekot galā ar 25 000 vīru armiju. Saskaņā ar aculiecinieku stāstīto, kaujai beidzoties, kritušo kareivju līķi gulējuši tik cieši cits pie cita, ka nav bijis, kur kāju spert. Taču arī zviedri par uzvaru samaksāja dārgi. Vairāk nekā simts zviedru karavīru, tostarp arī pulkvedis Helmersens, krita kaujas laukā. Daudzi bija smagi ievainoti. Kaujā izdzīvoja tikai 20 krievu kareivju. Viņi nepadevās, cīnījās kā spartieši pēdējā cietoksnī. Zviedru karalis Kārlis XII, pārsteigts par krievu vīrišķību, pavēlēja pārtraukt apšaudi. Viņus atbrīvoja par „piemēru un mācību” citiem.

Jau sen kā bija beidzies Ziemeļu karš, taču šos 400 varoņus tā arī ne reizi neatcerējās. Un tikai pē 186 gadiem – 1887. gada maijā – ģenerālgubernators Zinovjevs, braucot cauri Lucavsalai, pievērsa uzmanību no dēļiem veidotai plāksnītei, kas vācu valodā vēstīja: „Šeit atdusas 400 krievu, kas krita 1701. gada 10. jūlijā.” Drīzumā tika saņemta Aleksandra III atļauja ziedojumu vākšanai piemineklim. Monuments, kas pēc inženiera Epingera projekta darināts no sarkanā Somijas granīta, tika atklāts 1891. gada jūlijā.

Līdzās piemineklim aug veci koki – vīksna, liepa, vītols. Viņi ir seno dienu pēdējie liecinieki. To dienu, kad salā dzīvoja bruņinieki, risinājās kara drāmas, kad šeit piestāja plosti, kad vienīgo saikni ar „lielo zemi” nodrošināja kuģītis, ar kuru vietējie iedzīvotāji uz pilsētu veda tirgot pienu, kāpostus, zivis…

Iļja Dimenšteins