Kinologs, kuram bērnībā neļāva mājās turēt suni

16. Marts, 2016

Kanisterapija – ārstēšanas un rehabilitācijas metode, kurā galvenie terapeiti ir suņi. Viktoram Muceniekam šādu četrkājainu terapeitu ir septiņi, un visi strādā pašvaldības pansionātā „Mežciems”. Spalvaino kompāniju Viktors ir apvienojis biedrībā „Maigais suns”. Lielie, taču ļoti draudzīgie suņi apciemo tos, kuriem nepieciešamas pozitīvas emocijas. Interneta vietnei info.riga.lv Viktors pastāstīja par kanisterapijas brīnumainajiem panākumiem, par četrkājainā drauga izvēli, kā arī par to, kā iemācīt sunim mīlēt.


Bērnībā man neatļāva mājās turēt suni. Bet ļoti gribēju. Kad sāc veidot savu dzīvi patstāvīgi, mēdz gadīties, ka ir grūti apstāties. Tā uzrodas viens suns, pēc tam vēl viens, tad – trešais un ceturtais. Patlaban man ir septiņi suņi. Katram ir savs stāsts.

Man bija kaukāzietis. Cilvēki šo šķirni, kas radīta, lai sargātu dzīvniekus no plēsīgiem zvēriem, pārveidojuši par tādu, kas sargā no cilvēkiem. Taču mums bija brīnumaini labsirdīgs suns. To vajadzēja redzēt: stāv vecāki ar bērnu, pēkšņi mazais izraujas un metas pie suņa. Vecāki sastingst bailēs no tā, kas notiks. Bērns pieskrien, skaļi kliedzot, metas sunim ap kaklu, un viss ir labi.

Sāku raudāt, kad divi suņi uzlika galvas man uz pleca. Kad iepazināmies ar sievu, uz viena plakāta ieraudzījām lielu baltu suni. Pagāja daudz gadu, devāmies uz dzīvnieku izstādi, un tur bija tieši tādi četrkājaiņi. Nosēdos patālāk, pie suņiem negāju – tādi respektējami. Taču tie paši atnāca pie manis, uzlika savas galvas man uz pleca. Un es sev aiz muguras izdzirdēju sievas balsi: „Neraudi, mums noteikti būs šāds suns.” Pusotru gadu gaidījām kucēnu. To atveda no Zviedrijas.

Suņi terapeiti cilvēkiem ir vajadzīgi. Mēs to jūtam. Ejam pa ielu, cilvēki apstājas, smaida, prasa atļauju paglāstīt. Saņem pozitīvas emocijas un prieku.

Kucēns jāmāca mīlēt, kamēr tas vēl mammai vēderā. Suņa gatavošana par terapeitu sākas vēl pirms tā dzimšanas. Mātes vēderā kucēni visu jūt, un mēs tos gatavojam pasaulei, kas ir labvēlīga. Pirmajās dzīves dienās – daudz maiguma, un cilvēki, ar ko tiem ir saskarsme, dāvā labsirdību. Suņiem veidojas atkarība no maiguma. Taču arī suņi nogurst – kad stundu kontaktējušies ar cilvēkiem, tiem vajadzīga atpūta. Tos var glāstīt, taču paši pie cilvēkiem vairs neies.

Ne katrs suns var kļūt par terapeitu. Ir šķirnes, ko neiesaka izmantot. Piemēram, cīņas suņus. Cilvēki šīs šķirnes izveidojuši noteiktiem mērķiem. Cīņas suņiem asinīs ir tieksme kādu noķert. Protams, gadās arī ļoti maigi un labsirdīgi suņi. Arī šķirne, kas izveidota medību vajadzībām, ir ļoti sarežģīta. Visu laiku tiks novērsta suņa uzmanība, un tas meklēs, kam varētu dzīties pakaļ. Savas īpatnības raksturīgas arī šķirnēm, kas pieradušas vilkt aizjūgu. Katrai šķirnei ir savs uzdevums.

Kāds puisēns līdz sešu gadu vecumam nerunāja. Pastāvīgi strādājam ne tikai pansionātā „Mežciems”, bet arī bērnu internātā. Tur ir pirmsskolas vecumu bērni, kam ir ļoti smagas diagnozes. Ir bērni ar Dauna sindromu, ar autismu. Interesanti vērot, kā bērns mainās, kad līdzās ir suns. Bērns atveras. Bija puisēns, kas sešus gadus nerunāja. Un viņš savā bērna valodā sāka sarunāties ar suni. Stāvējām līdzās un vērojām brīnumu…

Foto:

Suns – tie ir svētki. Pansionātos un internātos cilvēki dzīvo noslēgtā telpā. Četrkājaina, pūkaina un labsirdīga dzīvnieka apciemojums – tie ir svētki. Lai tāda prieka būtu vairāk!

No kanisterapijas daudzi baidās. Sociālie centri sākumā pieķeras idejai par kanisterapiju. Bet pēc tam kaut kā pazūd. Iemesls – vienmēr atrodas cilvēks, kas pasaka: „Bet ja nu pēkšņi kas…” Bet kā suns var kaitēt? Tas sniedz tikai prieku. Pansionātā „Mežciems”, kur otrdienās ejam, direktors ir tāds, kādam tam jābūt. Bez nevajadzīgām bailēm un stereotipiem.

Suni nedrīkst izvēlēties pēc ārējā izskata. Pirms izvēlēties kādu no šķirnēm, tā sīki jāizpēta. Jāizlasa ieteikumi un atsauksmes. Ja rodas jautājums, vai varēšu, viss – šī šķirne jums neder. Piemēram, vācu aitu suns – kareivis, kam nepieciešama liela slodze. Ja nevarat to nodrošināt, neņemiet šo suni.

Savus kucēnus neatdodam kuram katram. Vispirms uzzinām, kā tie dzīvos. Vienmēr vedam paši, lai pārliecinātos, vai jauno saimnieku stāstītais atbilst patiesībai. Vēlamies, lai „mūsu bērni” būtu laimīgi.

Reiz mums kucēnu atdeva atpakaļ. Nopirka, bet pēc desmit dienām zvanīja un prasīja, vai var atdot atpakaļ. Cilvēki atbrauca, raudāja, bet suni atdeva. Sapratuši, ka netiks galā. Un tas no viņu puses bija ļoti atbildīgi. Pēc desmit dienām.

Reiz mums piezvanīja ģimene, ka viņu dēls paniski baidās no suņiem. Paniski – tas nozīmē, ka, ieraugot suni, viņš varēja mesties pāri ielai, nokrist, varēja sākt tecēt siekalas… Stundu pēc tam, kad viņi bija ieradušies pie mums, puisēns kopā ar suņiem rotaļājās uz segas zālienā. Pēc mēneša viņa vecāki atcerējās, piezvanīja un pateica, ka viss ir labi.

Mums ir māja, un ir speciālas durvis suņiem. Tie ir mūsu ģimenes locekļi. Lūk, tikko bija sals – dodies gulēt, bet gulta jau aizņemta.

Esam atvērti ziedojumiem. Tādā veidā varēsim veikt kanisterapiju iestādēs, kas nevar atļauties par to samaksāt.

Esmu laimīgs cilvēks.