Interesanti fakti par Ķengaragu

23. Marts

Dzīvojamā masīva iedzīvotāji var lepoties: apkaimi šķērso visgarākā pilsētas iela –16 kilometrus un 43 metrus garā Maskavas iela. Tā ir par 3,5 kilometriem garāka nekā otra labi zināmā maģistrāle – Brīvības iela.


Maskavas iela stiepjas gar Daugavu 16. gadsimtā izbūvētā Jāņa dambja vietā. Gadsimtu gaitā dambis zaudēja savu sākotnējo nozīmi un tā vietā tika izveidota iela. Tagadējo nosaukumu tā ieguva 1859. gadā.

Foto: Riga.lv

Ķengaragā visvecākā ir Mazā Jaunavas (Jumpravas) iela. Tā kādreiz dēvēja netālu esošo muižu, kuras vēsture sniedzas līdz pat bīskapa Alberta laikiem. Īpašnieku vidū bijuši cisterciešu klostera mūki, jezuīti. 1636. gadā muižu savā īpašumā ieguva Rīgas monētu kaltuves meistars, bet drīzumā to nopirka Rīgas pilsēta. 1650. gadā vienai no pirmajām ielām šajā rajonā tika arī dots vēsturiskais nosaukums – Mazjumpravas iela.

Foto: Riga.lv

Kā vietas nosaukums Ķengarags dokumentos pirmoreiz minēts 16. gadsimta otrajā pusē. Valodnieki nav vienisprātis par tā izcelsmi: vieni uzskata, ka nosaukums radies no šeit dzīvojuša zemju īpašnieka vārda, citi – ka tas cēlies no lībiešu vārda ar nozīmi „kurpju rags”. Tajā laikā Ķengarags bija liels zemesrags Daugavas kreisajā krastā. Lai novērstu plūdus, 18. gadsimtā pēc Katrīnas II pavēles gar upi sākas neskaitāmu dambju un aizsprostu būvniecība. Tad arī zemesrags maina savu izskatu.

Foto: Riga.lv

19. gadsimtā upes krasti, sākot no Doles salas, visgarām Ķengaragam un līdz pat Sarkanajiem spīķeriem, bija burtiski piedzīti plostiem. Tos pludināja no Daugavas augšteces – pa 10–15 tūkstošiem katru gadu. Līdz rudenim baļķus vajadzēja sašķirot, apstrādāt gateros un pēc tam ar kuģiem nogādāt Eiropas ostās. Kravu apgrozījuma ziņā Rīgas ostai līdz revolūcijai nevarēja līdzināties neviena cita visā Krievijā, bet koksnes tirdzniecībā tā bija pirmajā vietā pasaulē. Ķengaragā bija arī kokzāģētavas. Vienā no tām pie sava tēvoča darba gaitas sāka pazīstamais rūpnieks, mecenāts Augusts Dombrovskis. Vēlāk viņš pārcēlās uz Vecmīlgrāvi, kur atvēra kokzāģētavu, uzcēla mājas strādniekiem, skolu, bērnudārzu.

Foto: Riga.lv

Taču visplašāk zināmākie rūpnieki Ķengaragā bija slavenās porcelāna rūpnīcas dibinātāji – Kuzņecovi. Pirmo uzņēmumu Rīgā viņi atvēra 1841. gadā Dreiliņbušā, tagadējos Dreiliņos. Par dinastijas ciltstēvu kļuva kalējs, kas pirmo uzņēmumu izveidoja Gžeļā, Piemaskavā, 1812.gadā.

Tā nebija nejaušība, ka Kuzņecovi Rīgas rūpnīcas celtniecībai izvēlējās Maskavas forštati – viņi bija vecticībnieki, bet tur dzīvoja daudzi šai ticībai piederīgie. Par Kuzņecovu porcelāna kvalitāti var spriest ne tikai pēc daudzajiem starptautiskās izstādēs saņemtajiem apbalvojumiem. Pēdējais pirmsrevolūcijas perioda rūpnīcas saimnieks Matvejs Kuzņecovs par saviem izstrādājumiem saņēma Francijas augstāko apbalvojumu – Goda leģiona ordeni. Un šajā valstī patiesi spēja novērtēt izsmalcinātus traukus!

Foto: Riga.lv

Kā piedien Krievijas fabrikantiem, rūpnīcas īpašnieki nežēloja naudu labdarībai. Kuzņecovu uzņēmumos tika būvētas slimnīcas, skolas strādnieku bērniem. Viņi atbalstīja arī bibliotēku, kas tika uzskatīta par labāko pilsētā. Fabrikā darbojās dažādi pulciņi: strādniekiem mācīja lasīt un rakstīt, latviešu valodu, te varēja apgūt dejotprasmi un bajāna spēli. Visspējīgākie varēja mācīties arī grāmatvedību jeb, kā toreiz teica, rēķinvedību.

Foto: Riga.lv

Tomēr idilles nebija. Strādnieku darbdiena ilga 10 stundas – darba apstākļi smagi, cehos neizturams karstums…

Pēc revolūcijas porcelāna impērijas saimnieki no boļševistiskās Krievijas atbēga uz Rīgu. Klīda leģenda, ka kinoteātris Splendid Palace it kā uzbūvēts par naudu, ko devis viens no Kuzņecoviem, un tas bijis veltījums mīļotajai. Īstenībai gan ar to nav nekāda sakara, taču tas, ka Kuzņecova fabrikas strādnieki vācu okupācijas laikā izglāba Grebenščikova vecticībnieku kopienas klosteri, gan ir patiesība. Vācieši deva rīkojumu noņemt no kupoliem apzeltījumu, taču rūpnīcas strādnieki apmaiņai atdeva viņiem savas zelta rotaslietas. Kupols netika skarts.

Foto: Riga.lv

Vēl cits slavens uzņēmums Ķengaragā bija 1924. gadā dibinātā rūpnīca Kvadrāts. Līdz karam tā bija vislielākā gumijas izstrādājumu ražotne valstī. Tajā pašā gadā, kad tika atklāta rūpnīca, Ķengaragu iekļāva pilsētas administratīvajās robežās, bet 1934. gadā tas kļuva par vienu no Rīgas administratīvajiem rajoniem.

Foto: Riga.lv

Daudzstāvu māju celtniecība te sākās 1962. gadā. Tika uzbūvētas skolas, poliklīnikas, universālveikali, kinoteātri. Kāds vēsturnieks, kas bija iekļauts komisijā, kura nodarbojās ar nosaukumu piešķiršanu Rīgas ielām, tiltiem, veikaliem, man stāstīja, ka universālveikalu Dole sākotnēji bija iecerēts nodēvēt par Maskavu, tāpat kā blakus esošo ielu. Taču viens no pilsētas izpildkomitejas vadītājiem nav tam piekritis: „Iedomājieties, kāds pie veikala sasitīs olas un pēc tam visi teiks: „Sasita olas pie Maskavas”. „Apolitiski, saprotiet!”

Foto: Riga.lv

Padomju laiku Ķengarags vēsturē palicis arī ar populāriem Rīgas restorāniem Ruse un Ščecina, kas nosaukti par godu Rīgas sadraudzības pilsētām. Pirmais no tiem bija atvērts līdz četriem rītā un ilgu laiku bija vienīgais restorāns pilsētā, kurā uzstājās varietē. Bet spožākā starp dziedātājām bija Sallija Landau – pasaules čempiona Mihaila Tāla pirmā sieva. Viņa dziedāja arī restorānā Jūras pērle. Vēlāk pārcēlās uz dzīvi Beļģijā, apprecējās ar juvelieri.

Autors: Iļja Dimenšteins