Kas un kā dzīvo sarkano ķieģeļu mājā F. Sadovņikova ielā?
JDzK (jauniešu dzīvojamais komplekss) Firsa Sadovņikova ielā 21

8. Janvāris

Riga.lv turpina stāstu sēriju par ievērojamām Rīgas mājām. Šoreiz mēs pabijām sarkanā ķieģeļu mājā, kurai garām katru dienu brauc autovadītāji, kuri par savu maršrutu izvēlas Firsa Sadovņikova ielu. Par šīs dzīvojamās ēkas vēsturi mums pastāstīja mājas iedzīvotājs – Rihards.


Es esmu Rihards Čiževskis. Mājā Firsa Sadovņikova ielā 21 ar ģimeni dzīvojam kopš 1991. gada – jau 27 gadus. Māja būvēta pēc Jura Pogas (vēlāk  - Rīgas galvenais arhitekts) projekta. Tas ir nestandarta projekts, 104. sērijas modifikācija.

Foto: Riga.lv

No 1974. gada strādāju Zinātņu akadēmijas Fizikāli - enerģētiskajā institūtā. Alga bija 105 rubļi. Pēc diviem gadiem apprecējāmies, sieva - inženiere – ekonomiste, es – inženieris – elektriķis. Institūtā daudz naudas nenopelnīju, taču man piešķīra vienistabas dzīvokli Purvciemā. Pēc otrā bērna piedzimšanas mums praktiski nebija perspektīvu saņemt lielāku dzīvokli. Jauniešu dzīvojamais komplekss (JDzK) bija labs variants, kas cerības attaisnoja - pēc celtniecības pabeigšanas ar ģimeni ieguvām trīsistabu dzīvokli.

Mājas celtniecība sākās 1988. gadā, kad visā Rīgā noritēja sacensība par iespēju piedalīties Jauniešu dzīvojamo kompleksu celtniecībā. Mūsu vienībā bija apmēram 120 cilvēku. Vispār JDzK kustība sākās pirms aptuveni 100 gadiem Urālos, kad strādnieki paši sev būvēja kopmītņu tipa mājas. Pirmais JDzK Rīgā tika izveidots Ļeņina ielā, tagad – Brīvības ielā 111, 1985. gadā – tas bija plaši pazīstams ne tikai šeit, bet visā Padomju Savienībā.

Foto: Riga.lv

Darba ražīgums bija vidējs – puse no celtniekiem - bijušie inženieri, citi intelektuālā darba darītāji. Celtniecības beigās mēneša alga bija 66 rubļi. Taču bija degsme, vēlme savām rokām uzcelt dzīvokļus bija liela! Sekojām līdzi visai informācijai, regulāri rakstīja par JDzK avīzēs. Gājām uz talkām, iesaistījāmies sociālās aktivitātēs, piedalījāmies tūrisma sacensībās.

Zinātņu akadēmijā bija izveidota sarežģīta atlases sistēma, kurā punktus varēja iegūt arī par zinātniskām publikācijām un disertācijām. Labi punktus iegūt bija jūrniekiem – viņi  pēc tam ieguva pusi no visiem dzīvokļiem - atbrauca no jūras, uz sauszemes 6 mēnešus, talkās gāja 5 dienas nedēļā, bet mēs varējām pagūt aiziet tikai vienu reizi nedēļā.

Foto: Riga.lv

Kad sākām būvēt, pirmās un otrās kāpņu telpas vietā bija divas koka mājas, bet ceturtās kāpņu telpas vietā – maza akmens māja 3x4 metri. Toreiz mums vēsturei laika neatlika, mēs tikai būvējām. Bet koka māju bēniņos atradām šo to - es pats atradu kara laika avīzes.

Es pats redzēju lādi, kas bija pilna ar cilvēku kauliem un galvaskausiem. Kāds no tiem bija ielauzts, kādā citā bija redzami ložu caurumi. Ja papēta vēsturi, viss šis kvartāls gar Jēkabpils ielu bijis daļa no ebreju geto. Briesmīgi, protams. Es nebūtu nācis šeit strādāt, ja būtu zinājis, ka te ir noticis kaut kas tāds. Bet viss atklājās vien tad, kad sākām rakt zemi mājas pamatiem.

Foto: Riga.lv

Vairākas reizes mēs atradām sudraba galda piederumus, dakšiņas, nažus. Gadījās, ka ekskavatora vadītājs līdzina pagalmu, pēc tam vaimanā: “izraku kaut ko apaļu, dauzu to ar ekskavatora kausu, bet tas ir no sudraba!” Līdzinot pagalmu, kopumā savācām pusspaini sudraba dakšiņu un nažu, kopumā kādi kilogrami 10. To visu godīgi nodevām valstij – aiznesām uz miliciju, saņēmām par to 400 rubļus.

Pretī, Krāslavas ielā 12, arī bija vairākas koka mājas. Ekskavatora vadītājs paraka zemi un devās pusdienās. Iznāca bērni, atrada kaut kādu maišeli. Paraustīja to, izbira zelta monētas. Bērni sāka strīdēties, kauties – iznāca vecāki, paši sāka kauties. Rezultātā atbrauca milicija, savāca visu zeltu un aizbrauca.

Foto: Riga.lv

Strādāja arī daudzas sievietes, daļa no viņām kokapstrādes rūpnīcā – pelnīja divas reizes vairāk nekā mēs, 180 rubļus katra, kad mēs pelnījām tikai līdz 100.

Būvniecības laikā es strādāju gan kā apmetējs, gan kā sagādnieks, montēju arī liftus. Tad es uzzināju, ka apmetēja darbs ir pat smagāks, nekā mūrnieka darbs! Mums bija labs komandieris – Artūrs Šiļmans, ieradies Rīgā no Ukrainas divas nedēļas pēc Černobiļas avārijas. Viņš vienmēr atrada izeju, ja nezinājām, ko darīt. Un problēmas gadījās bieži. Vienmēr kaut kas notika: te nepietika betona, te – paneļu, te – vēl kaut kas.

Foto: Riga.lv

Sākotnēji paredzētā pusotra gada vietā mēs būvējām māju trīs gadus. Bija daudz sarežģījumu, piemēram, mums bija vajadzīgi 250 tūkstoši ķieģeļu kvartālam (trim mēnešiem), bet piešķirta tika tikai desmitā daļa – 25 tūkstoši. Kad beidzās ķieģeļi, mūsu mūrnieku brigāde devās strādāt citur, bet algu saņēma ķieģeļos.

Māja ir celta no caurumotajiem ķieģeļiem. Tā kā ķieģeļu bija par maz, mēs tos pirkām paši, par naudu, kuru sievietes nopelnīja kokapstrādes rūpnīcā. Izrādījās, ka bija trīs veidu ķieģeļi. Bija tādi, kas iezīmēti ar melnu krāsu - brāķēti, kurus varēja izmantot tikai iekšējām sienām. Ar balto krāsu iezīmētie bija viskvalitatīvākie, tie bija piemēroti ārsienām.

Foto: Riga.lv

Mājā ir 6 kāpņu telpas un 83 dzīvokļi. No otrās līdz piektajai kāpņu telpai visi dzīvokļi ir vienādas konstrukcijas, bet pirmā kāpņu telpa atšķiras - tā ir pusapaļa, tajā ir lielākas istabas. Pēc projekta pirmajā stāvā bija paredzēts restorāns un virtuve, tur sienas bija klātas ar flīzēm. Uzreiz pēc nodošanas ekspluatācijā flīzes tika nodauzītas. Bija izveidoti lieli gaisa kanāli, kas ņēma gaisu virs jumta, no kurienes tas nonāca pagrabā, karstā ūdens siltummainī uzsila un silts tika padots 1. stāva iekštelpās.

Dzīvokļu lozēšanu mēs nerīkojām līdz pašam pēdējam brīdim, lai katrs nestrādātu tikai pie sava dzīvokļa. 1991. gadā, pēdējo pusgadu, mēs strādājām bez algas, lai tikai nodotu māju ekspluatācijā. Līdz plkst. 17.00 bija jāpiedalās kopīgajos darbos, vakarā katrs devās uz savu dzīvokli. Tad mēs jau zinājām, kuram būs kurš dzīvoklis. Daudzi pārbūvēja šo to, tādēļ daudziem dzīvokļiem ir savas atšķirības. Piemēram, mēs ielikām durvis no virtuves uz balkonu, lai nebūtu jāsaldē bērni, ja vakarā vajag iziet uz balkonu.

Foto: Riga.lv

Mums bija ļoti labs meistars – Boriss Bermans, bijušais tiltu celtnieks. Mūsu mājas balkoni no pagalma puses ir droši pateicoties viņam. Man uz balkona ir izveidota puķu dobe – kaste ar melnzemi. Mēģinājām tajā audzēt gurķus un tomātus, bet mājas konstrukcijas dēļ tur ir stiprs vējš. Balkona stikla pārsegums vējā plivinās kā apšu lapas!

Pagalms mums ir unikāls – izrādās, ka pagalmiem ir aizpildes koeficients – mums tas ir lielāks par vienu. Pēc arhitekta Jura Pogas plāna pagalmam ir apakšējais un augšējais līmenis, jo vietas nav daudz, bet ieplānots gan bērnu laukums, gan autostāvvietas.

Foto: Riga.lv

Daudzi dzīvokļi mājā jau ir pārdoti. Starp citu, nevajag virtuvē daudz sarkanās krāsas. Visiem, kas mūsu mājā ir šķīrušies, virtuvē ir dominējusi sarkanā krāsa. Mājā jau dzīvo daudz jaunu cilvēku – galu galā 27 gadi nav joks. Visi, kas šeit ir palikuši, vēl aizvien kontaktējamies. Kopīgas mājas būvniecības priekšrocība ir tā, ka praktiski visi kaimiņi viens otru pazīst. Tagad ir daudz māju, kurās cilvēki gadu desmitiem nesveicinās, baidās, strīdas ar kaimiņiem. Tas ir šausmīgi. Bet mums ir paveicies, dzīvojam draudzīgi.

Mūsu mājas galvenais pluss, protams, ir tas, ka mēs to būvējām kopā. Man patīk, ka mēs izturējām, ka tagad varu ar cieņu pagalmā sasveicināties ar kaimiņiem. Mēs šeit esam saimnieki – varu uzvest jūs uz jumta un parādīt skatu uz pilsētu. Vienmēr varam šo to  pielabot, uzlabot, nomainīt paklājiņus kāpņu telpā. Vairāku gadu laikā par savu naudu esam veikuši mājas daļu renovāciju.