Kas un kā dzīvo “Lauvas namā” Brīvības ielā?

29. Marts

Portāls Riga.lv turpina publikāciju sēriju "Mana māja", kur stāstām par ievērojamām mūsu pilsētas ēkām. Ikviens, kurš ir braucis pa Brīvības ielu, ir pamanījis šo savam laikam neparasto celtni: lielu ķieģeļu māju ar betona lauvām uz fasādes. Mēs par šo māju parunājām ar cilvēku, kurš par šo nestandarta māju zina vairāk, kā jebkurš cits: “Lauvas nama” noslēpumus mums pastāstīja Uģis Šēnbergs – “Lauvas nama” arhitekta dēls un tā līdzautors.


Es esmu Uģis Šēnbergs un mans tēvs, arhitekts Edgars Šēnbergs ir “Lauvas nama” projekta autors. Tas bija pirmais projekts manā dzīvē. Tajā laikā es tikko biju beidzis Rīgas Tehnisko universitāti (tajā laikā to vēl sauca par Politehnisko institūtu), un sāku strādāt kopā ar tēti, kas tajā laikā bija Jūrmalas nodaļas galvenais arhitekts. Toreiz viņš jau bija svarīga projekta – Spēļu un atrakciju pils “Daile” Jūrmalā – autors un par to saņēma Latvijas PSR Ministru Padomes Valsts prēmiju.

Tētim toreiz bija 55 gadi un viņš vēlējās radīt kaut ko īpašu un es kā reiz toreiz beidzu mācības. Kad tēvam tika pasūtīta dzīvojamās mājas projektēšana Brīvības ielā 102, es kļuvu par viņa asistentu un kopā mēs uzzīmējām mājas projektu. Pēc tam es šeit ieguvu dzīvokli, te man ir dzimuši trīs bērni. Māja tika pabeigta 1987. gadā, bet 1993. gadā es šeit atvēru savu biroju. Sanāk, ka es dzīvoju mājā, kuru projektēju kopā ar tēvu, un šeit arī strādāju.

Mājas arhitektūra faktiski atspoguļo 80. gadu atmosfēru – tā laika domāšanas veidu un nākotnes vīziju. Izrādījās, ka tajā laikā var radīt jebkādus projektus, ne tikai veidot tipveida paneļu mājas.

Foto: Riga.lv

“Lauvas nama” celtniecības pasūtītājs bija Latvijas PSR Zinību bierība - PSRS pakļautības organizācija, kas darbojās saskaņā ar PSRS Zinību biedrības statūtiem. Šī Padomju organizācija nodarbojās ar izglītības un zinātnes attīstību Latvijā, tajā strādāja slaveni Latvijas inteliģences pārstāvji. Sākotnēji ēkas projekts saucās Laboratoriju komplekss ar dzīvojamo apbūvi Rīgā, Brīvības ielā 104.

Mājas tapšanas vēsture sākās 1978.gadā. Tēvs man rādīja skices par pavisam citu projektu, tika plānots katedrāles zvanu tornī ierīkot bāru. Sv. Katedrāle, tomēr pēc Padomju Savienības Kultūras ministres Furtsevas vizītes uz Rīgu 1963.gadā, katedrāle tika slēgta kā templis un nodota Latvijas sabiedrībai “Zinība”. Dzejnieks Jānis Peters atminas, ka baznīcas slēgšanas iemesls esot bijis nelaikā iezvanījušies zvani. Tie ieskanējušies Lieldienās, LPSR Ministru padomes sēdes laikā, kad tur atradusies arī PSRS kultūras ministre. Naktī krusti no kupoliem tika nozāģēti un baznīca tika slēgta.

Katedrālē izveidoja planetāriju, lekciju zāles un kafejnīcu, ko Tautā sauca par ”Dieva ausi”. Biedrības galvenais uzdevums bija veidot jaunu reliģiju - marksismu, ļeņinismu un ateismu. To vajadzēja darīt ar zinātnieku prātiem, veidojot ne vien lekcijas, bet arī tūkstošiem zinātniskās un tehniskās propagandas, auditorijas, bibliotēkas, un Tautas universitātes, planetāriju, tipogrāfijas, brīvdienu mājas. Biedrības Centrālajā lekciju zālē gandrīz katru dienu notika zinātniskas konferences, tikšanās ar izciliem rakstniekiem, dzejniekiem, zinātniekiem, māksliniekiem un māksliniecem.

Statistika vēstī, ka izglītojošos pasākumus Zinību namā katru gadu apmeklēja aptuveni pusmiljons iedzīvotāju  — kultūras iestādei no mūsdienu viedokļa tas ir graujoši iespaidīgs skaitlis. Turklāt namā ierīkotā kafejnīca, tautā dēvēta par Dieva ausi, kas tagad kļuvusi par leģendu, pulcināja radošo bohēmu un akumulēja procesus, kas lēni drupināja padomju varu no iekšpuses. Te tēvs satikās ar Zinības cilvēkiem, lai kaltu plānus par jaunas dzīvojamās ēkas būvniecību.

Foto: Riga.lv

Protams, biedrība Zinība bija ideoloģiska organizācija, kuru pieskatīja VDK. Bet tajā pašā laikā organizācija sniedza zināšanas cilvēkiem, strādāja Latvijas reģionos un bija svarīga izglītības kustība.

Vadītājiem un citiem pārstāvjiem, kuri vadīja biedrības “Zinība” direktoru padomi, bija nepieciešami dzīvokļi ar 3 un 4 izstabām, augstākiem griestiem. Toreiz zinātnieku inteliģence dzīvoja pieticīgos komunālos dzīvokļos ar 2-3 bērniem tādās jaunajās apkaimēs kā Purvciems un Mežciems. Bet zemes gabals Brīvības ielā 104 atradās pašā centrā, tā bija elitāra vieta.

1978. gadā VDK apcietināja Edgaru Šēnbergu par pretpadomju darbību, tika ņemts vērā arī 1943.-1944. dienests vācu armijas artilērijā. Pēc nedēļas pavadītas cietumā viņu atbrīvoja. Tajā laikā viņš bija jau kļuvis slavens arhitekts ar saviem objektiem: Ogres estrāde, Brāļu kapu memoriālais ansamblis Vietalvā (kopā ar tēlniekiem Z. Zvāru, V.Albergu), Vissavienības Tautsaimniecības sasniegumu izstādes diploms par Vietalvas Brāļu kapu projektu un 7. vidusskolas rekonstrukcija Rīgā.

Foto: Riga.lv

Lauvas nama” vietā agrāk bija divstāvu koka māja un ābele. Māja piederēja Bisenieku ģimenei, bet ābele tika iestādīta dienā, kad ģimenē piedzima mans draugs, arhitekts Armands Bisenieks. Viņa tēvs Valdis bija ļoti slavens latviešu tulkotājs un sabiedriskais darbonis, koka mājā dzīvoja visa viņa dzimta. Ābele vēl aizvien aug mājas pagalmā.

Kad 1978.gadā sākās mājas projektēšana, tika plānots, ka ēka tiks uzbūvēta līdz Maskavas olimpiādei 1980. Bet tas nenotika – gan aptrūka Lodē ražotie brūnie ķieģeļi, gad nauda, gan politiskas pārmaiņas. Pēc tam notika spēcīga zemestrīce Armēnijā un pat runāja, ka uz Rīgu tiks nosūtīti cietušie un jaunajā mājā tiks izmitināti viņi, bet arī tas nenotika. Mājas celtniecībai nepietika finansējuma, tāpēc ēka tika uzbūvēta tikai 1987.gadā. Tad jau sākās Atmoda un tāpēc projekta iniciatori no biedrības “Zinība”, kuri bija rēķinājušies ar dzīvokļiem, tos tā arī nesaņēma.

Māja vienmēr ir dzīvojusi savā unikālā kontekstā. Kad 80. gadu beigās tā tika nodota ekspluatācijā, pagrabā strādāja tūrisma firma, bet mājas pagalmā stāvēja autobuss Rīga – Parīze. Reizi nedēļā tieši pie manas kāpņu telpas varēja iekāpt autobusā un ar to aizbraukt uz Parīzi!

Pašlaik dzīve mājā ir ne mazāk interesanta kā tās vēsture. Pagalmā aug Bisenieka ābele. Lielā teritorija, kas atrodas blakus mājai, pieder Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam (KNAB). Ēkā strādā biedrības “Zinība” pēcteči – “Tautas skola”, kas māca latviešu valodu, svešvalodas un rīko dažādus kursus.

Foto: Riga.lv

Pašā mājā jau vairākas desmitgades atrodas Islāma kultūras centrs un mošeja – šķiet, ka tā ir vienīgā Baltijas valstīs. Iespējams, mans tēvs, projektējot šo māju, nekad nebūtu domājis, ka projektē arī mošeju!  Mājas piektajā stāvā ilgus gadus dzīvoja Latvijas prezidents Andris Bērziņš, savukārt kaimiņu mājā – prezidents Valdis Zatlers.

Māja būvēta no tumšiem, tam laikam unikāliem, ķieģeļiem ar šokbetona elementiem. Tiesa, puse mājas ir būvēta no tumšajiem ķieģeļiem, bet otra puse – no sarkanajiem. Kāpēc? Kad bija uzbūvēta puse mājas, beidzās līdzekļi un, kad tie atkal parādījās, brūno ķieģeļu ražošana bija pārtraukta. No malas, iespējams, nemaz nevarētu pateikt, ka tā ir viena māja, kas ir uzbūvēta no divu dažādu veidu ķieģeļiem.

Jāatzīmē, ka pie mājas ārienes strādāja trīs slaveni latviešu tēlnieki: Valentīna Zeile izveidoja modeļus, kurus nosauca “Lauvas mīlas rotaļas”, savukārt turpināja šo darbu Viktorija Pelše, Arvīda Pelšes brāļameita. Vinjetes uz fasādēm veidoja tēlnieks Juris Švalbe. Tajā laikā, kad pilsētā tika būvēti askētiskas un neizskatīgas apkaimes, māksliniekiem gribējās atgādināt, ka Rīga ir jūgendstila pilsēta un viņi vēlējās nodemonstrēt mākslas sintēzi un izvietot uz ēku fasādēm skulptūras.

Lauva ir Neatkarīgās Latvijas ģerbonī, Kurzemes hercogistes simbols un arī to var atrast Rīgas pilsētas ģerbonī. Kad uz fasādes tika uzstādītas betona pirmās lauvas, mākslinieku pie sevis izsauca Rīgas pilsētas Kirova rajona Komunistiskās partijas sekretārs Kārlis Līcis, lai noskaidrotu, kāpēc uz ēkas fasādes ir lauvas.

Edgars Šēnbergs vienmēr bija labs diplomāts un ļoti runīgs cilvēks, viņš jautāja, ko, pēc Komunistiskās partijas sekretāra domām, uz fasādes vajadzētu izvietot. Vistu, gaili, varbūt cūku? Tā viņš pajokoja un lauvas arī palika – lauvu skulptūras jau bija gatavas un kurš gan ķertos pie betona gaiļu atliešanas?

Foto: Riga.lv

Mājas augšējos stāvos ir paredzētas mākslinieku darbnīcas un biedrība “Zinība” līgumā norādīja, ka arī mēs ar tēvu, kā autori, varam saņemt šādu darbnīcu – par atsevišķu samaksu, protams. Dzīvokli es saņēmu piektajā stāvā, un tur, 6. un 7. stāva līmenī, zem jumta slīpuma, bija starpstāvs un tā pati arhitektu darbnīca. Tur man bija pirmais birojs, strādāju tieši no sava dzīvokļa.

1997. gadā mēs izveidojām Rīgā un, iespējams, arī Latvijā pirmo dzīvokļu kooperatīva sabiedrību. Namsaimnieks 104.Katrs savā dzīvoklī uzstādīja apkures katlu un mēs atteicāmies no centrālās apkures. Tas mūs vienoja un vēl aizvien mēs paši apsaimniekojam savu māju.

“Lauvas nams” atrodas uz Brīvības ielas, un katru dienu no šīs mājas var redzēt tūkstošiem rīdzinieku. Šis projekts ļoti ietekmēja manu ceļu arhitektūrā – no tēva es saņēmu impulsu sadarboties ar māksliniekiem, lai radītu ēkas.

Lasiet arī: 

Izremontē savu māju par puscenu! Ir uzsākta Rīgas domes atbalsta programma

Kā dzīvot ērtāk un lētāk: četri stāsti par māju atjaunošanu