Kas rādīts Rīgas kinoteātros pirms 100 gadiem?

17. Maijs

Interneta izklaidēm tā arī nav izdevies iznīcināt kinoteātrus. Par to var viegli pārliecināties, ieejot kādā no Rīgas kinozālēm – tur apmeklētāju joprojām netrūkst. Taču kinoteātru skaits gadu gaitā gan ir samazinājies. Kāda ir kino vēsture Rīgā un ar ko tā aizsākās? To uzzināsiet šajā seansā.


No cirka līdz Kaļķu ielai

Rīgas kino vēsturnieki joprojām strīdas par to, kur noticis pirmais kinoseanss: cirkā vai Vecrīgā, Kaļķu ielā 11? Piemiņas zīme par godu pirmajam kinoseansam, kurš ticis demonstrēts 1896. gada 28. maijā, izlikta vietā, kur kādreiz atradās Kaļķu ielas nams. Tomēr patiesībā brāļu Limjēru izgudrojums Rīgā ieradās vēl agrāk – 1895. gada 29. oktobrī. Toreiz Solomonska cirkā, kas atradās Pauluči bulvārī (tagadējā Merķeļa ielā), izrādīja, kā toreiz teica, „dzīvas, kustīgas fotogrāfijas”. Laikraksta „Rižskij Vestņik” 1895. gada 28. oktobra izdevumā visi tika aicināti apmeklēt Solomonska cirku, lai redzētu „fiziķa P. Dēringa un viņa milzīgo kustīgo bilžu pirmo lielo uzstāšanos”. Pēc divām dienām laikraksts ziņoja, ka „fiziķa Dēringa miglainās bildītes... pulcējušas lielu skaitu publikas. Ekrāns ir liela izmēra, un pašas bildītes – spilgtas, skaidri saskatāmas.”

Ēka, kur pirmo reizi Rīgas vēsturē tika izrādītas šīs „dzīvās, kustīgās bildes”, joprojām ir saglabājusies. Taču Kaļķu ielas nams diemžēl kara laikā tika sagrauts.

Kaļķu iela, kurā notika pirmais kinoseanss.
Foto: no autora kolekcijas

Noliktavas, izstādes, parki

Brāļu Limjēru izgudrojumu iesākumā rādīja šādai izklaidei pagalam nepiemērotās telpās – pagaidu paviljonos, noliktavās, izstādēs un tirdziņos, tostarp Rīgas 700. gadadienas svinībām pielāgotajā Strēlnieku dārzā. Kinoseansi tika rīkoti arī parkos: pirmais notika Ķeizardārzā (tagadējā Viestura dārzā), bet 1896. gada vasarā kino rādītāji pārcēlās uz Rīgas Jūrmalu. Kur gan vēl citur atrast tik daudz publikas, ko iekārdināt ar šādām izklaidēm?

Kinozālē 3000 skatītāju

Mūsdienu skatītājam toreizējo filmu sižeti varbūt arī nešķistu īpaši spraigi un aizraujoši – tie stāstīja par vilciena pienākšanu stacijā vai strādnieku iznākšanu no rūpnīcas. Taču tolaik šādi vienkārši kustīgo bilžu stāsti spēja pulcēt tūkstošiem kinomīļu. Par to liecina milzīgais pagaidu kino paviljons „The Royal Vio”, kas 1907. gadā tika uzsliets aiz tagadējā Nacionālā teātra. Tajā bija vieta 3000 skatītājiem. Ar lielu ietilpību varēja lepoties arī kinematogrāfs „Ilūzija”, kas 1901. gadā izslējās Basteja laukumā – starp Jēkaba kazarmām un Pilsētas kanālu.

Pirmais būvētais kinoteātris

Pētera Ruckija 1908. gada Rīgas ceļvedī norādīts, ka pilsētā atrodami vairāk nekā 30 kinematogrāfu. Starp labākajiem minēti „The Royal Biograph” Šķūņu ielā, „Ideāls” Teātra bulvārī 1, „Mirāža” Vērmanes dārzā, „Modern” Kalēju ielā 48, „Odeons” Audēju ielā 13 un „Sinhrofons” Lielajā Ķēniņu ielā 9 (tagad – Riharda Vāgnera ielā). Tomēr tās visas bija vien koka mājās iekārtotas pagaidu telpas. Īpaši kinoteātrim projektētu ēku celtniecība sākās neilgi pirms Pirmā pasaules kara.

Viena no pirmajām šādām kino ēkām bija „Grand Kino”, ko 1912. gadā uzbūvēja Romanovu ielā (tagad – Lāčplēša iela 52/54). Projekta autors bija slavenais Rīgas arhitekts Jānis Alksnis.

Kinoteātra „Grand Kino” reklāmas pastkarte.
Foto: no autora kolekcijas

Tas pats „Komjaunietis”

Starp ievērības cienīgām, kino vajadzībām celtām ēkām, līdz mūsdienām saglabājies nams, kurā atradās kinoteātris „A.T.”. Šī ēka būs labi zināma tiem, kas auguši padomju laikā – toreiz tajā darbojās kinoteātris „Komjaunietis”.

Šī kinoteātra vēsture ir notikumiem bagāta. To atklāja 1915. gadā, bet pēc nacionalizācijas 1941. gadā šeit iekārtoja Rīgā pirmo dokumentālo filmu kinoteātri „Hronika”. Vācu laikā tas atguva iepriekšējo nosaukumu „A.T.”, taču tam piešķīra „Soldaten Kino” lomu, tādēļ filmas tur skatīties varēja tikai Vērmahta armijas karavīri un virsnieki.

Pēc kara kādu brīdi te darbojās milicijas darbinieku klubs, kur izrādīja gan kino, gan rīkoja atpūtas vakarus ar dejām. Bet pie nosaukuma „Komjaunietis” kinoteātris tika 1953. gadā.

Atkailināts augums

Vai kinematogrāfa dzimšanas rītausmā tika uzņemtas arī filmas pieaugušajiem?

Naktīs patiešām varēja nokļūt uz neoficiāliem „vīriešu” seansiem. 1908. gadā policija sarīkoja reidu Bolderājā, kur laikraksti bija sākuši vēstīt par tikumības pagrimumu – tur kinoteātrī ticis rādīts „atkailināts augums”. Taču tā tomēr bija pilsētas nomale. Tikmēr pašā centrā – Audēju ielā – K. Stefana kinematogrāfs bija apvienots ar anatomijas muzeju. Īpašās dienās šeit dāmas netraucēti un bez mulsuma varēja aplūkot anatomiskos eksponātus.

Taču vislielākais pieprasījums bija pēc grāvējiem. Tās gan nebija tādas spriedzes filmas, kādas mēs pazīstam mūsdienās. Par grāvējiem tolaik sauca „kases gabalus”, kas bieži vēstīja par vēsturiskām drāmām no antīkās pasaules...

Eizenšteina pirmais kino apmeklējums

Kinematogrāfa novators Sergejs Eizenšteins, kurš 1898. gadā dzima Rīgā, kino pirmo reizi redzēja 13 gadu vecumā. Tobrīd viņš bija reālskolas ģimnāzists (tagadējā Rīgas Valsts 2. ģimnāzija Krišjāņa Valdemāra ielā), un kopā ar skolasbiedriem bija apmeklējis kinoteātri „Kolizejs”, kas atradās Marijas ielā. Pirmos kucēnus gan nācās slīcināt. „Tu jau zini, ka neciešu stāstus par izmeklētājiem,” viņš vēstulē uz Pēterburgu skaidroja mātei, kāpēc aizgājis no filmas par amerikāņu detektīvu Niku Kārteru. Tikai pēc dažiem gadiem Eizenšteins redzēja filmu, par kuru varēja rakstīt: „Iestudējums ideāls, pārspēja gaidīto.” Tā bija Alberta Kapelānī (Albert Capellani) filma „Nožēlojamie” pēc Viktora Igo romāna motīviem.

Neveiksmju vajātais „Palladium”

Rīgas kinoteātru vēsturē īpašu vietu ieņem „Palladium” – savulaik ietilpīgākais no kinoteātris, kurš varēja lepoties ar 940 skatītāju vietām. Taču tas bijis arī vislielākais neveiksminieks. Kinoteātri atvēra vien dažus gadus pirms Pirmā pasaules kara sākuma, un jau pavisam drīz, sākoties karam ar vāciešiem, tā nosaukumu nācās nomainīt uz „Cepelīns”.

„Tad dažu dienu laikā īpašnieki bija spiesti vairākkārt nomainīt izkārtnes. Piemēram, viesnīca „Frankfurte pie Mainas” kļuva par „Rostovu pie Donas”, kinoteātris „Cepelīns” – par „Olimpiju”,” stāsta kino vēsturnieks Jurijs Perevoščikovs.

1926. gadā uzņēmējs Jānis Velēns uzcēla jaunu kinoteātra ēku ar unikālu interjeru Art Deco stilā un nosauca to par „Palladium”. Taču arī šai ēkai neveicās: pašā kara sākumā, 1941.gadā, greznais nams nodega.  To atjaunoja vien 1957. gadā, bet jau 1963. gada naktī no 12. uz 13. augustu ēkā atkal uzliesmoja uguns! Lai arī bija skaidrs, ka notikusi tīša dedzināšana, vainīgos tā arī neizdevās atrast. Tikai 2001. gadā žurnālistei Alevtīnai Rjabiņinai izdevās noskaidrot, ka, iespējams, kinoteātri toreiz aizdedzināja bijušais disidents un ekstrēmists Ernsts Ulmanis, kas XX gadsimta 90. gados bija emigrējis uz Franciju. Neilgi pirms nāves viņš atzinās dedzināšanā – gribējis atriebties padomju varai. Nav gan saprotams, kāpēc no atriebības vajadzēja ciest tieši kinomīļiem.

1965. gadā kinoteātris „Palladium” atkal tika atjaunots. Šoreiz ēka jau ieguva postmodernisma vaibstus, kļūstot par pirmo platekrāna kinoteātri Rīgā.

Rīgas cirkā kino rādīts jau 1895. gada 29. oktobrī.
Foto: no autora kolekcijas

Sporta pils vietā

Padomju laika vislielāko kinoteātri bija paredzēts uzbūvēt Krišjāņa Barona ielā. Jau XX gadsimta 50. gados dažās lielpilsētās bija panorāmas kinoteātri – uz ekrāna filmu vienlaikus sinhroni demonstrēja trīs kinoprojektori. Šāda veida kinoteātri ar 2500 plānotām skatītāju vietām sāka projektēt arī Rīgā. Celtniecība aizsākās 1961. gadā, taču galu galā pilsēta šo projektu tā arī „nepacēla”. Vēlāk to uzdāvināja Kazahstānai, un tajā vietā tika uzbūvēta Rīgas sporta pils.

No „Juglas” līdz „Maskavai”

Padomju laikā Rīgā gan tika uzbūvēts daudz citu kinoteātru. Īpaši bagātīgi tie bija sastopami dzīvojamos mikrorajonos: kinoteātris „Jugla”, „Ilga”, „Bolderāja”, „Aurora”, „Maskava”... Kopumā Rīgas kinoteātru vēsturē var saskaitīt apmēram 200 dažādu nosaukumu. 

Iļja Dimenšteins