Kas jumtus tīrīja pirms alpīnistiem?

30. Janvāris, 2015

Mūsdienās sniegu no Rīgas jumtiem tīra alpīnisti, bet vēl pagājušajā gadsimtā un pirms kara šo darbu uzticēja veikliem un drošsirdīgiem puišiem.


Autors: Iļja Dimenšteins

„Par nama jumta tīrīšanu bija atbildīgs sētnieks,” skaidro centra Koka Rīga direktors novadpētnieks Voldemārs Eihenbaums. Ja jumtu vajadzēja atbrīvot no sniega nastas, tieši sētnieks bija tas, kurš meklēja strādniekus, kam šo uzdevumu uzticēt. Tolaik jumtus tīrīja daudz retāk nekā mūsdienās, lai arī ziemas bija bargas. Jāatzīst, ka namu termoizolācija bija labāka un lāstekas pie jumta veidojās retāk. Arī apkure bija lētāka, jo toreiz apsildīšanā lietoja tikai krāsnis, bet mansardi parasti bija neapdzīvoti.
 
Nebija gan tā, ka tolaik sniegu no jumtiem tīrīja tikai gadījuma strādnieki. Toreiz pat pastāvēja īpaši strādnieku arteļi, kas pieņēma pasūtījumus dažādu darbu veikšanai. Darbu klāstā ietilpa dažādi palīgdarbi, gan mēbeļu nešana, logu un grīdu mazgāšana, gan jumta tīrīšana. Šādus strādniekus tolaik dēvēja par eksprešiem. Pirms revolūcijas tieši viņi nereti bija tie, kas atbrīvoja jumtus no sniega. Katram ekspresim uz krūtīm bija žetons, uz kura norādīts dienesta numurs. Rīgā darbojās divi eksprešu arteļi, un tie abi atradās Vecrīgā. Vecākais no tiem, kas dibināts jau 1880. gadā, atradās Zirgu ielā 17, bet otrs – Kaļķu ielā 56. Rīga bija sadalīta četrās zonās pēc sniega tīrīšanas dārdzības. Vislētākā sniega tīrīšana bija Vecrīgā, jo šis rajons atradās tuvu artelim. Jo tālāk bija meklējams piesnigušais jumts, jo dārgāka bija tā tīrīšana. Pilsētas nomalēs gan bija maz augstu namu, kuru aprūpei vajadzētu eksprešu izveicīgās rokas.
 
Tolaik par kārtību namīpašumos atbildēja policija. Katru rītu policisti veica apgaitu, kurā atzīmēja novērotos pārkāpumus. Par nenotīrītu sniegu tika informēts nama saimnieks. Nākamajā dienā ēku pārbaudīja atkārtoti. Ja nekas nemainījās, vaininieku par pārkāpumu sodīja. Uz objektu nosūtīja fotogrāfu, lai tas ēku nofotografē. Fotogrāfiju, kā arī uzrakstu ar saimnieka uzvārdu un adresi ikviens varēja aplūkot tuvējā policijas iecirknī. Tolaik ļaudis policijā iegriezās krietni biežāk. Ik pa reizei tur ieradās arī namu saimnieki, lai reģistrētu mājas iemītniekus. Fotogrāfija no ziņojuma dēļa tika noņemta vien tad, kad pārkāpums bija novērsts. Taču, kā jau varat iedomāties, tas nenotika par pliku paldies. Lai izbeigtu briesmīgo negodu, grēkāzim bija jāšķiras no zināmas naudas summas. Tomēr jāatzīst, ka šis soda veids bija ļoti iedarbīgs, jo maz bija tādu, kas būtu gatavi pakļaut sevi šādai neslavai.
 
Sniega tīrīšana no ietvēm gan bija tikai un vienīgi sētnieku pārziņā. Trīsdesmitajos gados daļu galvaspilsētā savāktā sniega veda izgāzt uz Daugavu. Parasti tā pārvietošanai izmantoja lūžņu vedēja ratus vai kravas mašīnas. Pārējo sniegu sakrāva skārda vannā un ragavās veda izkraut turpat sētā. Tolaik tas bija krietni vienkāršāk nekā mūsdienās, jo pagalmos nebija automašīnu. Ja bija sasnidzis pamatīgi, sētniekam talkā nāca viņa ģimene, tostarp bērni. Tāda rosība bija pašsaprotama, jo noteikumi paredzēja, ka jau pulksten sešos no rīta teritorijai bija jābūt tīrai no sniega.
 
Pirmajos pēckara gados sētnieku Rīgā netrūka. Pat strādnieku vidū tā tika uzskatīta par visai iekārojamu profesiju, jo sētniekam ne vien piešķīra dienesta dzīvokli, bet arī nodrošināja ar bezmaksas malku.
 


Bet par skursteņu un dūmvadu kopšanu, tāpat kā mūsdienās, rūpējās skursteņslauķi. Savukārt jumta seguma remontēšana bija skārdnieka pārziņā. Citreiz viņiem gadījās veikt arī kādu neierastāku darbiņu – uzstādīt vējrāžus. Tie 20. gs. sākumā kļuva par Rīgas centra namu neatņemamu atribūtu. Jau kopš senākiem laikiem ļaudis uzskatīja, ka vējrādis namam nes veiksmi un aizbiedē ļaunos garus. Dzīvojamos namos šīs pariktes bija gatavs uzstādīt kurš katrs parasts skārdnieks, bet dūšas uzrāpties baznīcas smailē pietika vien retajam. Viens no tādiem drosminiekiem bija meistars Rūperts Bidenšu, kurš 1690. gada 10. maijā apņēmās veikt riskantu darbiņu – uzstādīt gaili Pēterbaznīcas smailē. 1677. gadā baznīcas apkaimē izcēlās liels ugunsgrēks un dievnams nodega. Pēc diviem gadiem to sāka atjaunot. Dievnama atjaunotāji ilgi un nepagurstoši meklēja drošsirdi, kam uzticēt baznīcas smailē uzstādīt gaili. R. Bidenšu ne vien neizbijās, bet pat piekrita to paveikt teju par brīvu. Atlīdzības vietā viņš lūdza vien sudraba trauku ar gaili. Pēc pusgada drosmīgais meistars atlīdzībā no garīdzniekiem saņēma apzeltītu sudraba biķeri, kas iekšpusē bija izdaiļots ar gaiļa attēlu, par ko R. Bidenšu bija bezgala pateicīgs.
 
Nupat stāstītais nav vis kāda leģenda, bet gan patiess stāsts. Tomēr no mutes mutē klīst ne mazums leģendu par bezbailīgiem meistariem, kuri rāpušies Rīgas augstāko namu virsotnēs. Viena no šādām leģendām vēsta par kādu Rīgas skursteņslauķi un viņa saistību ar slaveno Kaķu māju. Viduslaikos šā nama mansardā dzīvojusi kāda skaista jaunkundze. Tēvs viņu patiesi dievināja un rūpējās, lai meitene rūpīgi izvēlētos savus draugus. Viņš uzskatīja: ja reiz meita jāizdod pie vīra, tad tikai pie turīga un cienījama pilsētnieka. Reiz mājai aizsērēja skurstenis, un viņš izsauca skursteņslauķi. Jaunais, staltais un debešķīgi skaistais skursteņslauķis kāpnēs sadūrās ar saimnieka meitu un iemīlējās viņā no pirmā acu skatiena. Kopš tās reizes jaunieši tikās katru nakti. Puisis līdzi nesa trepes, pa kurām uzkāpa līdz otrā stāva jumtam, bet tālāk rāpās pa virvi, ko viņam nolaida mīļotā. Taču reiz nakts vidū tēvu uzmodināja skaļi ņaudošie mājas kaķi. Viņš palūkojās laukā pa logu, ieraudzīja pie nama sienas piestumtās trepes un virvi, kas vientulīgi nokarājās līdz mājas viducim. Acumirklī viņam viss tapa skaidrs. Saimnieks zibenīgi uzmeklēja milzīgas dārznieka šķēres, nogaidīja, līdz jauneklis kāpa lejup un pārgrieza virvi. Nelaimīgais mīlnieks nokrita uz bruģa un bija pagalam. Bet viņam nopakaļ izlēca arī saimnieka meita. Tikai četri melnie kaķi, nelikušies ne zinis, turpināja priecīgi ņaudēt. Kopš tā laika katru nakti precīzi pulksten trijos – laikā, kad abi mīļotie gāja bojā, – kaķu mājā atskan slāpēts skursteņslauķa kliedziens, bet brīdi pēc tam iekliedzas arī meitene. Tūlīt pēc tam ļauni ņaudam var dzirdēt divus nama kaķus.