Kaķu mamma: Rīdziniece atradusi mājas 50 ielas kaķiem

1. Augusts, 2016

Mums visiem patīk spiest “like” kaķēnu bildēm sociālajos tīklos, tomēr ne katrs ir gatavs uzņemties rūpes par dzīvnieciņiem reālajā dzīvē. Tomēr rīdziniece Brigita jau četrus gadus vāc ielas kaķus – ārstē, baro, un pēc tam vēl piemeklē ūsainajiem zvēriņiem piemērotus saimniekus. Pa šiem četriem gadiem viņai ir izdevies atdot labās rokās vairāk nekā 50 kaķus un kaķēnus!


Foto:

Man dzīvnieki patika no pašas bērnības. Tā kā esmu dzimusi rīdziniece, tad vienīgie pieejamie dzīvnieki bija kaķi pagalmā, kurus varēja noķert un samīļot. Tā man mīlestība pret kaķiem ir uz visu mūžu.

Gadiem ejot, es sāku pamanīt, ka kaķu uz ielas paliek arvien vairāk. Viena sieviete, kura dzīvoja tuvu mūsu mājai, bija jau sākusi nodarboties ar kaķu ķeršanu un sterilizāciju, un viņa mani tik ļoti iedvesmoja, ka sapratu, ka to vajag īstenot arī tur, kur es dzīvoju.

Foto:

Sākumā viss notika par manu pašas naudu. Tad par laimi uzzināju, ka Rīgas domē var vērsties ar iesniegumu, lai pieteiktu kaķus rindā uz sterilizāciju. Pakalpojums tiek sniegts atbilstoši bezsaimnieka kaķu populācijas kontroles “noķer-sterilizē-atlaiž” programmai. Lai saņemtu pakalpojumu, jāaizpilda iesnieguma veidlapa, kurā apliecini, ka vēlies sterilizēt bezsaimnieka kaķus, uzņemies nogādāt tos veterinārajā klīnikā un atgādāt atpakaļ to noķeršanas vietā. Iesniegumu iesniedz Rīgas domes Mājokļu un vides departamentā vai Rīgas domes Apmeklētāju pieņemšanas centrā. No tā laika es sāku izmantot šo iespēju.

Foto:

Viss sākās tad, kad pirms četriem gadiem iegāju kādas citas mājas pagalmā. Mani pārsteidza, ka ir oktobris, un pie mājas sienas uz plikiem akmeņiem, saspiedušies no aukstuma, guļ četri mazi kaķēni. Viņi varēja būt apmēram desmit nedēļas veci – tādi, kas jau var paskriet, bet paši par sevi vēl nevar parūpēties. Es skatījos uz to māju, uz tiem deviņiem stāviem, uz tām trim kāpņu telpām un domāju, vai tiešām tur neviens cilvēks nedzīvo un to visu neredz? 

Info par bezmaksas sterilizāciju

Es ierīkoju viņiem kastīti ar jumtu, kurā var patverties no lietus un aukstuma, bet sākumā nevienu nevarēju noķert.  Ieraugot kasti, sētniece man teica neko nelikt un kaķus nebarot  –  jo iedzīvotajiem nepatīk. Bet vai tas, ka dzīvnieki mirst badā pie viņu logiem, kādam var patikt? Es apsolīju, ka ja vien pieradināšu kaķus tā, ka varēšu viņus noķert, tad noķeršu un atradīšu viņiem mājas – nevienam vairs nebūs par to jāuztraucas.

Bet tā noķeršana negāja tik viegli. 13.novembrī  gāju pa pagalmu un ieraudzīju, ka viens mazais, rudais kaķītis jau ir apaukstējas tik ļoti, ka vairs nevarēja aizmukt. Paņēmu viņu un aizvedu uz klīniku, bet otrā dienā viņš bija tomēr nomiris. Man sāpēja sirds, divas dienas staigāju pilnīgi kā slima, raudādama.

Cilvēki jau ļoti labprāt ņem mazus kaķēnus, bet vecus un pieaugušos ne tik ļoti, bet patiesībā, pieaudzis kaķītis arī ir pelnījis mājas siltumu.

Pēc divām dienām es paņēmu lielu segu. Ar to lavījos klāt pie tās kastes, lai varētu uzmest segu virsū un kaķēnus reizē saķert. Beidzot, pēc vairākiem mēģinājumiem, man tas arī izdevās.

Kaķīši bija ļoti skaisti – pūkaini, divi bija daudzkrāsaini, bet viens – pilnīgi melns. Viņi tika turēti klīnikā, kur cilvēki bieži interesējas, vai nevar dabūt kaķīšus adoptēšanai. Tā pēc nedēļas visi šie kaķēni dabūja mājas. Tas man deva milzīgu stimulu – ja nedēļas laikā trim kaķēniem var atrast mājas, nu tad jāmēģina vēl kādam palīdzēt!

Foto:

Tā arī sanāca. Drīz ieraudzīju kokā kaķēnu, kurš bija izkritis vai pazudis no dzīvokļa. Nocēlu viņu no koka un pazvanīju uz klīniku – vai kāds nav meklējis kaķēnu? Un jā, tuvākā laikā cilvēki atbrauca pakaļ un paņēma mazuli, izskatoties ļoti priecīgi.

Tagad kaķu ķeršana notiek citādi. Es vairs necenšos iebāzt viņus plastmasas dzīvnieku pārnesamajā kastē. Bija tā, ka man sakoda roku pilnīgi mierīgs kaķis, kurš vienkārši pārbijās no kastes, jo nesaprata, ko ar viņu darīs. Es izmantoju cukura maisus – attaisu tos vaļā, paceļu kaķi virs maisa un pārvelku maisu pāri kaķim un savai rokai – tad man ir kaķis maisā! Maiss ir porains un caur to ir viegli elpot un ārstiem klīnikā ir pat vieglāk kaķi nosvērt pirms sterilizēšanas un iešpricēt narkozi.

Kad es ķeru kaķus ar tīklu, uz sterilizāciju bieži ierodas aizstāvji, kas prasa, ko ar kaķi darīšu un kas man deva tādas tiesības. Tad jāpaskaidro, ka tu neesi ļaundaris un neko sliktu nevēlies, bet aizvedīsi dzīvnieku pie ārsta, lai palīdzētu.

Agrāk mūsu pagalmā kopā bija 28 pieaugušie kaķi un vēl 14 grūsnas kaķenes. Visus esmu aizvedusi izsterilizēt un vairāk kā 50 dzīvnieki atrada mājas.

Pārsvarā kaķēni, bet arī pieauguši kaķi ar manu palīdzību ir tikuši pie saimniekiem.  Cilvēki jau ļoti labprāt ņem mazus kaķēnus, bet vecus un pieaugušus kaķus ne tik ļoti, bet patiesībā, pieaudzis kaķis arī ir pelnījis mājas siltumu.

Man pašai mājās ir četri kaķi, kas visi ir paņemti vai no pagrabiem vai no ielas. Pagājušā gadā  paņēmu no sētas vecu garspalvainu kaķenīti -  viņa jau ilgi dzīvoja uz ielas un redzēju, ka viņai jau pagrūta tā ielas dzīve. Tagad vecā kaķenīte mājās ir tā atdzīvojusies, un tik ņipra – kaut arī viņai nav vairs visi zobi, viņa tik dūšīgi ēd un spēlējas ar visiem pārējiem, ka var redzēt-  ir ļoti apmierināta dzīvot mājās.

Tagad pie mājas dzīvo 10-11 kaķi un vēl 11 citā pagalmā. Visi katru rītu un vakaros ir pabaroti, tiem ir pajumte pagrabā un cilvēcīgi dzīves apstākļi – visi ir veselīgi un apsekoti. Mēs esam viņus pieradinājuši, lai ziemā būtu silts ēdiens - auzu pārslu putras, kurām klāt ir pieliktas vai nu reņģītes vai vistas maltā gaļa. Kaķu konservos ir dažreiz 4-5% gaļas, bet mums ir 20%. Vasaras laikā silto ēdienu kaķiem gan negribas, tad labāk ēd sauso barību vai desiņu.

Foto:

Manuprāt, paēdis kaķis ir laimīgs kaķis.

Parasti dodam trīs ēdienus – putru ar gaļu vai konservus, desiņu un sauso barību, bet padzerties ūdentiņu. Katram kaķim ir savs trauciņš un visi ļoti pacietīgi gaida, kad pienāks viņu kārta. Pēc ēšanas katra bļodiņa tiek savākta, izmazgāta un lietota atkārtoti.  Nekur ēdiena paliekas un atkritumus neatstājam. Tas prasa laiku, ātrākais, kā var visus pabarot, ir 40 minūtes, būtībā skrienot, bet ja gribās ar viņiem parunāties, tad paiet pusotra stunda.

Pa dienu sanāk izbarot ap puskilogramam desas,  trīs konservu bundžiņas pa 400 gramiem, 2 kg putras, kurā ir puspaciņa “Herkuless” pārslu, puskilogramu vistas maltās gaļas vai zivtiņas.

Foto:

Gadās, ka dzirdu no iedzīvotājiem, ka manas barošanas dēļ kaķi pagalmā sāks vairoties. Bet kā tas varētu būt, ka sterilizēti kaķi pēc ēšanas sāk vairoties? Tik dīvaini - sasaistīt ēšanu ar vairošanos.  Mūsu pagalmā pat vairs nav kaķēnu – visiem ir atrastas mājas. Un slimo kaķu arī nav – visi ir izārstēti! Mums patiešām viss ir maksimāli sakārtots.

Ir tādi cilvēki, kas iet garām un saka, ka viņiem patīk tas, ko daru, novēl lai man vienmēr pietiek spēka un naudas palīdzēt, reizēm cilvēki arī dod kādu naudiņu, zinot, ka tērēju savus līdzekļus. Paldies, ka neesmu viena un ir cilvēki, kuri arī gan paši, gan kopā ar mani ir uzņēmušies rūpes par mūsu un tuvējo māju kaķīšiem. Liels paldies divām Gaļinām, Annai un Agritai. Bet ļoti bieži cilvēki pat netic, ka neko nesaņemu pretī un daru to visu vienkārši aiz labas gribas.

Foto:

Bet nav jau tā, ka neko nesaņemu pretī – kaķu attieksme, cik viņi ir pateicīgi dzīvnieki, kā viņi glaužas – reizēm esmu pārgurusi un stresa pilna, bet esmu atskārtusi, ka pēc saskarsmes ar kaķiem es eju mājās un manī viss ir nomierinājies, viņi tiešām ir noņēmuši visu negatīvo no manis. Viss pozitīvais vienmēr atgriežas devējam no saņēmēja. Cilvēkiem vienkārši vajadzētu kļūt saprotošākiem, labestīgākiem un palīdzēt bezsaimnieka dzīvniekiem atrast mājas nevis otrādi. 

Paziņojums par mājaslapas www.riga.lv sīkdatnēm ar norādēm uz mājaslapas sadaļu par sīkdatnēm, to pielietojumu un piekrišanas / piekrišanas atsaukšanas norādēm