Kā Ziemassvētkus atzīmēja viduslaiku Rīgā?
No kurienes Jaungada zalves šāva lielgabali un kas tika aicināti uz Ziemassvētku svinībām Mazajā Ģil

20. Decembris, 2018

Viduslaiku Rīgā ļaudis Ziemassvētkos atpūtās daudz pamatīgāk nekā tagad – brīvdienas ilga veselas sešas nedēļas, un tikai 16. gadsimtā tās samazināja līdz divām nedēļām.


Ziemassvētki sendienās

24. decembrī tika noturēts sešas stundas garš dievkalpojums, kas ilga līdz pulksten 23. Šajā laikā rosība pilsētā apstājās, jo jebkāda tirdzniecība bija aizliegta ar likumu. Toties nākamajā dienā Rīga atkal atdzīvojās, un ielas piepildīja amatnieki, jokdari un muzikanti. Visapkārt varēja dzirdēt Ziemassvētku melodijas. Korāļi skanēja gan uz ielām, gan no Rātsnama un Svētā Pētera baznīcas torņiem.

Kurp mātes veda savas meitas

Arī Ziemassvētku un Jaungada balles nav nekāds mūsdienu izgudrojums. Viduslaiku Rīgā tās rīkoja Melngalvju brālība, kurā bija apvienojušies neprecēti tirgotāji. Ikgadējās balles notika 28. decembrī, bet dienu iepriekš pilsētas brīvās jaunkundzes saņēma personīgus ielūgumus. Interesanti, ka viņas bija aicinātas ierasties kopā ar mātēm, kurām bija jāuzrauga savu lolojumu tikumība.

Foto: no autora kolekcijas

Nekārtību karalis

Nākamajā dienā Melngalvji turpināja svinēšanu, izejot ielās, lai dejotu, dziedātu un spēlētu mūzikas instrumentus. Par barvedi jeb svētku vadītāju tika izraudzīts cilvēks ar izklaidētāja un jokdara spējām, kuram piešķīra “Nekārtību karaļa” titula. Pārējo „galminieku” pienākums bija pildīt viņa pavēles, līksmojot līdz pat vēlam vakaram.

Foto: no autora kolekcijas

Pirmās eglītes un rotājumi

Tieši Melngalvji ir iedibinājuši tradīciju Rīgā uzstādīt svētku egles. Pati pirmā no tām tika novietota pie Rātsnama jau 1510. gadā. Šodien piemiņas zīme Rātslaukumā apliecina, ka tur esot iedegta pirmā Ziemassvētku eglīte visā pasaulē. Kaut arī mūsu kaimiņi no Tallinas to apstrīd, tomēr rakstiskās liecības Melngalvju brālības dokumentu arhīvos apstiprina – Rīgā Ziemassvētki un Jaungads ar eglītēm tikuši svinēti agrāk nekā citviet.

Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā var aplūkot arī senlaicīgu eglīšu rotājumu, kas saglabājies no 17. gadsimta. Tā ir akmens bumbiņa ar āķīti iekarināšanai – egļu skujās iegrimušu, to atrada vietā, kur reiz bija slējies kādu turīgu pilsētnieku nams.

Pīrāgs cūkas formā

Arī Ziemassvētku un Jaungada mielastu tradīcija pie mums ir atnākusi no vēsturiskiem laikiem. Kādreiz Ziemassvētku galds tika greznots ar mežakuiļa galvu uz sudraba paplātes un mutē iespraustu ābolu. Tie, kuriem rocība neļāva iegādāties īstu mežakuili, iztika ar cūkas formā ceptu rausi. Tika cepts arī rausis, kurā iemīcīja vienu vienīgu pupiņu. Tas, kuram tika rauša gabaliņš ar šo pupiņu, tajā dienā kļuva par „karali” un pārējiem svētku viesiem bija jāpilda viņa pavēles.

Foto: no autora kolekcijas

Tirdziņi pilsētas nomalēs un centrā

Arī Ziemassvētku tirdziņu tradīcijas aizsākumi ir meklējami viduslaikos. Kādreiz tie tika rīkoti aiz pilsētas vaļņiem, bet pēc tam tirdziņi pārcēlas uz centru – Rātslaukumu un baznīcu plačiem. Zviedru laikos ar tirdziņiem saisījās arī kāds bēdīgs atgadījums – kamēr ģenerālgubernatora Hastlera sieva staigāja pa Ziemassvētku tirdziņu, viņas laulāto draugu bija ķērusi trieka. Kad kundze ar visiem pirkumiem atgriezās mājās, viņa savu vīru un ģenerālgubernatoru atrada jau mirušu.

Foto: no autora kolekcijas

Maska, es zinu, kas tu esi!

Ziemassvētku laikā Rīgā zem klajas debess tika izrādītas lugas. Lai arī lugu saturs bija reliģisks, tomēr tās nemaz nebija tik nevainīgas, kā varētu sķist. Šī iemesla dēļ pilsētas varasiestādes daudzas lugas svītroja no pilsētā pieļaujamā repertuāra. Viena no pēdējām pirmizrādēm notika 1736. gadā, un tā bija mistērija, ko izrādīja no Lībekas atbraukušie jūrnieki.

Tāpat arī rīdzinieki izklaidējās, klejojot pa pilsētu maskās, kuras attainoja katra personiskos politiskos pretiniekus. 18. gadsimta beigās šāda veida politiskās debates tika aizliegtas.

Foto: no autora kolekcijas

Visdemokrātiskākie Ziemassvētki

Visdemokrātiskāk Ziemassvētki tika svinēti laikā, kad pilsēta bija tikai nesen dzimusi – tālajā 13. gadsimtā. Tolaik pilsētas varenie dzīroja pie viena galda ar parastajiem ļaudīm. Tomēr pamazām lietu kārtība mainījās un vēlāk uz dzīrēm Mazajā ģildē tika aicināts vien pats sabiedrības krējums. Starp citu, izņēmums bija tikai viena latviešu brālība – sāls nesēji. Šāds gods tika izrādīts tādēļ, ka sāls tolaik tika uzskatīts par izsmalcinātu produktu. Svētku dienās vienkāršajai tautai tika izrādīta vēl kāda pretimnākšana – tas bija vienīgais laiks, kad zemniekiem bija ļauts brūvēt alu. Citā laikā šāda privilēģija pienācās tikai Rīgas namīpašniekiem.

Foto: no autora kolekcijas

Uz azartspēlēm – pie bendes…

Neatņemama ziemas svētku sezonas sastāvdaļa bija azartspēles. Vispopulārākā bija kauliņu spēle, ko spēlēja gan pieaugušie, gan bērni. Spēles kauliņi tika mesti uz jebkuras virsmas, kas vien gadījās tuvumā, pat uz baznīcas altāra. Parastās dienās azartspēles bija aizliegtas, un dažās Eiropas pilsētās spēlēšana bija atļauta tikai aiz pilsētas robežām. Piemēram, Strasbūrā spēlmaņi pulcējās pie bendes, kura nams atradās pilsētas nomalē un kurš par šādu telpas izmantošanu iekasēja naudu. Rīdziniekiem gan šādas iespējas nebija, jo pilsētas bende mitinājās pašā centrā – Trokšņu ielā.

Foto: no autora kolekcijas

No kurienes šāva lielgabali?

Par kādu vēsturisku Jaungada tradīciju liecina arī senas apsveikuma kartītes, kas izdotas 1885. gadā. Uz vienas no tām ir redzams rūķītis pie lielgabala ar pilsētu fonā. Par Jaungada atnākšanu kādreiz ziņoja lielgabalu zalves. Šauts tika no pilsētas vaļņiem, bet pēc to nojaukšanas lielgabalus pārvietoja uz Daugavas krastu pie Rīgas pils. Vēlāk šāva no Bastejkalna, bet 20. gadsimta sākumā šāda šaudīšanās tika aizliegta.

Tolaik bija saglabājusies vēl kāda jauka iepriekšējo gadsimtu tradīcija. 1. janvārī restorānu pastāvīgie klienti varēja bez maksas saņemt savu iemīļotāko ēdienu un dzērienu. Kad pulkstenis tuvojās divpadsmitiem, dzertuves saimnieks pats personīgi pienesa kausu karstvīna saviem mīļākajiem viesiem, par kādiem svētku naktī bija kļuvuši visi krogus apmeklētāji.

Laimīgu Jauno gadu!

Iļja Dimenšteins