Kā Rīgā radās gaisma?

2. Decembris, 2014

Galvaspilsētas apgaismojuma vēsture sākas vēl viduslaikos, bet pirmā elektriskā spuldzīte pilsētā iedegās 1879. gada 7. jūnijā.


Autors: Iļja Dimenšteins
Rīgas apgaismojuma vēsture

Steidzoties uz operas vai baleta izrādi, reti kurš pievērsīs uzmanību vecam skurstenim kanāla malā, lai arī tas stāv, lepni izslējies, tieši līdzās opernamam. Taču šis skurstenis ir īsta dīva uz pilsētas vēstures skatuves – tā ir vienīgā liecība, kura līdz mums nonākusi vēl no 19. gadsimta beigām, kad šeit darbojās pilsētas elektrostacija.

Rīgas apgaismojuma vēstures apskats gan būtu jāsāk vēl dziļajos viduslaikos. Naksnīgajā pilsētā toreiz katrs pats bija sava ceļa gaismotājs – cilvēki līdzi nēsāja lāpas vai pašdarinātus lukturus. Daži rīdzinieki laternas mēdza piekārt arī pie savām namdurvīm, lai arī oficiāli nekādu prasību tā darīt nebija. Bet pirmie lukturi ielu apgaismošanai radās 1747. gadā – simts gadu pēc tam, kad šādas ierīces bija izgaismojušas Parīzes laukus un avēnijas. Tad arī tika izveidots laternu uzraugu artelis. Sākotnēji to veidoja divpadsmit amatbrāļu, kuru darba pienākumos ietilpa „staigāšana aiz lukturiem, to tīrīšana un iedegšana”. Tolaik laternām izmantoja parastas sveces vai kaņepju eļļu, gaismekļus iededzot vakarā un no rīta atkal izdzēšot. Tas gan nebūt nenotika vienā un tajā pašā laikā: viss bija atkarīgs no laikapstākļiem un gadalaika. Neaizvietojams laternu uzraugu darba instruments bija kāpnes – tās bija nepieciešamas, lai būtu, kur pakāpties, kad jāiededz deglis. Laternu stabi pat bija aprīkoti ar speciāliem šķēršļiem, pret kuriem šīs kāpnes atsliet. Kad 19. gadsimtā sveces un kaņepju eļļu aizstāja petroleja un gāze, Rīgas ielu apgaismojuma vēsturē iesākās gāzes ēra, kura ilga vairāk nekā septiņdesmit gadu, tāpēc par to ir vērts pastāstīt vairāk.


Apgūstot gāzi

Vēl pirms gāzes laternas nonāca līdz Rīgai, bija jāuzbūvē speciāls uzņēmums – gāzes rūpnīca. Lai arī šādas rūpnīcas jau bija parādījušās Londonā, Berlīnē un Parīzē, mūsu pilsētas tēvi par celtniecību jau kopš 19. gadsimta 40. gadiem vien runāja, pie projekta īstenošanas tā arī netiekot. Vispirms bankrotēja investori, pēc tam radās problēmas ar vietu, kur bija paredzēts celt jauno rūpnīcu, līdz beidzot viss atrisinājās pats no sevis, kad 1861. gadā tika nojaukti pilsētas vaļņi. Atbrīvotajā nogabalā – bijušā Jakovļevska ravelīna vietā iepretim tagadējam Bastejkalnam – tad arī tika izlemts būvēt jauno rūpnīcu. Projektu izstrādāja Berlīnes gāzes rūpnīcas direktors Kunnels, bet ēkas fasādi – Rīgas pilsētas arhitekts Johans Felsko. Pamatakmens tika iemūrēts 1861. gada 12. jūlijā, un jau 1862. gada 6. augustā rūpnīca vēra savas durvis. Uz līdzās esošās Vecrīgas dzīvojamo māju fona gāzes rūpnīca izcēlās ar savu neparasto arhitektonisko risinājumu – tā atgādināja viduslaiku pili ar daudziem tornīšiem. Arī mūsdienās ēka nav zaudējusi savu šarmu, kaut arī daudzo gadu desmitu ritumā liela daļa nama ir aizgājusi nebūtībā. Bet par to – nedaudz vēlāk.

Gāzi šeit ieguva, dedzinot ogles, pēc tam to iepildot milzīgos rezervuāros – gāzes tvertnēs, no kurienes tālāk pa caurulēm to pievadīja laternām. Pirmajā posmā pilsētas gāzesvadu sistēma stiepās 28,3 kilometrus. Daudz? Bet arī gāze bija nepieciešama aizvien lielākā apjomā – tuvojās 20. gadsimts, Rīgā spraigi ritēja celtniecība, iedzīvotāju maki kļuva biezāki, un aizvien vairāk rīdzinieku vēlējās dzīvot labi apgaismotās ielās. Drīz vien radās vajadzība pēc papildu gāzes rezervuāra, kuru izbūvēja Mūkusalas ielā Pārdaugavā, ļaujot laternu vilinošajai gaismai izlīt arī pār šīs apkaimes ielām. Cauruļvadu guldīja pāri nesen uzceltajam Dzelzceļa tiltam, bet jau 1874. gadā sākās otrās gāzes rūpnīcas celtniecība – tam tika ierādīta vieta Maskavas rajonā, kur pārsvarā dzīvoja strādnieku šķiras pārstāvji, tagadējās Matīsa un Bruņinieku ielas stūrī. 1903. gadā gāzes vada kopējais garums sasniedza jau 89,1 kilometru, bet Pirmā pasaules kara priekšvakarā pilsētā bija jau vairāk nekā 5 tūkstoši gāzes laternu. Tomēr pilsētas nomales, kur dzīvoja strādnieki, pārsvarā joprojām izgaismoja petrolejas laternas.Par dzīvojamo namu centralizētu apgaismojumu gan toreiz nevarēja būt ne runas – 80 procentos šo namu apgaismojuma nebija vispār. Savukārt pilsētas centrā, alejās un bulvāros dzīve jau sen ritēja gluži kā citā laikmetā: tur elektriskais apgaismojums darīja gaišas gan ielas, gan dzīvokļus.

Pirmā elektriskā spuldzīte

Pirmā elektriskā spuldzīte Rīgā iedegās 1879. gada 7. jūnijā – Švarca nama un koncertdārza apgaismošanai tika ierīkota neliela elektrostacija, kuru darbināja lokomobiļa, dinamo mašīnas un akumulatora baterijas. Tas bija pirmais šāds eksperiments ar elektrisko apgaismojumu visā tagadējo Baltijas valstu teritorijā. Pēc četriem gadiem elektriskais apgaismojums parādījās arī Rīgas Amatnieku biedrībā, Vaļņu un Audēju ielā – strāvas padeve notika no konstantas strāvas transformatora ar tvaika dzinēju, kas atradās līdzās Rīgas dzelzceļa stacijai. No turienes uz Vaļņu un Audēju ielu tika ierīkota strāvas padeves līnija. 1880. gadu vidū elektriskais apgaismojums parādījās arī dažos pilsētas uzņēmumos – Džutas un Bolderājas vilnas aušanas fabrikās un Lodera kokapstrādes rūpnīcā, kur strāvu ražoja ģeneratori. Bet 1887. gadā elektriskais apgaismojums bija arī opernamā, kas nupat apmeklētājiem bija vēris durvis pēc rekonstrukcijas. Teātra nama rekonstrukcijas iemesls bija ugunsgrēks, kas izcēlās, kā tolaik vēstīja vietējie laikraksti, „gāzes laternu defekta dēļ”. Tādēļ operā nolēma atteikties no gāzes laternām, bet atšķirībā no citām vietām, kur jau bija ievilkts elektriskais apgaismojums, šeit strāvu ražoja elektrostacija. Tā tika uzcelta blakus pilsētas kanālam līdzās operai. Tieši tā arī ir raksta sākumā minētā celtne ar vientuļo skursteni kā pēdējo liecību no šīs vēstures lappuses. Elektriskais apgaismojums tagad tika ievilkts arī līdzās esošajos namos 300 metru rādiusā ap opernamu. Viens no zināmākajiem tā laika namiem atrodas Teātra bulvārī – ēkā, kur pašlaik izvietojies grāmatu veikals Valters un Rapa. Toreiz tur atradās apdrošināšanas sabiedrības Dzīvība kantoris, bet augšējos stāvos – elitāri astoņu līdz desmit istabu dzīvokļi ar vannu, telefonu un elektrisko apgaismojumu.

Ar pilsētas ambīcijām

1901. gadā Rīgas dome nolēma Andrejsalā būvēt pilsētas elektrostaciju. Pilsēta šā projekta izstrādei piešķīra kredītu – 8 tūkstošus rubļu, un projektēšanā tika iesaistīts izcilais vācu inženieris Oskars fon Millers. 1905. gadā Rīgas mērs Džordžs Armitsteds parakstīja dokumentus par elektrostacijas nodošanu ekspluatācijā. Pirmā pasaules kara priekšvakarā elektrotīkla garums Rīgā bija 238 kilometri, tomēr jāpatur prātā, ka šīs priekšrocības varēja baudīt vien 8,7% dzīvojamo māju.


Gāzes radziņi gan Rīgā bija saglabājušies vēl arī 1940. gadā. Pamatīgās „čuguna kastītes uguns turēšanai”, kā kādreiz dēvēja lukturus, dažos namos Vecrīgā var ieraudzīt pat mūsdienās. Tie, protams, ir ievērojami pilsētas apskates objekti, gluži kā pati pirmās gāzes rūpnīcas ēka. Šo rūpnīcu slēdza 1907. gadā, un drīz vien uz šīm telpām pārcēlās pilsētas ūdensapgādes uzņēmums. Vienīgi torņiem, kas iepriekš bija kalpojuši par gāzes rezervuāriem, nekādi neizdevās atrast pielietojumu – neciešamās gāzes smakas dēļ tajos nebija iespējams ne uzturēties, ne strādāt. Pie šīs problēmas atgriezās vien 1924. gadā, kad Pretalkohola biedrība lūdza pilsētas tēvus viņiem iznomāt gāzes rezervuārus – atturībnieki tur cerēja ierīkot restorānu, kura ēdienkartē nebūtu alkohola, taču pilsētas domē nosprieda, ka vienkāršāk būs no šā balasta atbrīvoties pavisam. Galu galā torņi tika nojaukti, un to vietā uzcēla divstāvu ēku. Visi pārējie pirmās gāzes rūpnīcas korpusi ir saglabājušies līdz mūsdienām un patlaban kalpo par savdabīgiem pagātnes lieciniekiem.