Nezināmais par Rīgu: kā radies Grīziņkalns?

11. Maijs

Lai Rīgas viesiem izrādītu mūsu pilsētas seno koka apbūvi, nebūt nav nepieciešams viņus vest uz Pārdaugavu vai attāliem Maskavas forštates nostūriem. Šādam nolūkam pilnībā pietiks ar  Grīziņkalna apmeklējumu. Tikai pusstundas gājiena vai dažu minūšu brauciena attālumā no pilsētas centra atrodams īsts brīvdabas muzejs, kurā skatāmas koka arhitektūras pērles – 19. un 20. gadsimta mijā būvētas vienstāva vai divstāvu ēkas.


Carienes privātārsts

Grīziņkalna nosaukums ir cēlies no tirgotāja Grīzena uzvārda, kurš 18. gadsimtā šeit iegādājās nelielu koka muižu. Drīz vien augsto, smilšaino kāpu, kas atradās tagadējā 1905. gada parka teritorijā, vietējie iedzīvotāji sāka dēvēt par Grīzenbergu jeb Grīziņkalnu. Par īsteno šīs vietas pamatlicēju gan uzskatāms Krievijas carienes Annas galma ārsts Johans Bernhards Fišers. Kad no Kurzemes hercogistes nākusī Anna kļuva par atraitni un kāpa Krievijas cara tronī, viņa galmam pietuvinātos amatos iecēla daudzus baltvāciešus. Starp tiem bija arī kādreizējais Rīgas pilsētas ārsts Johans Bernhards Fišers, kurš 1735. gadā kļuva par impērijas medicīnas pārvaldes priekšnieku. Starp citu, šo augsto amatu mūsu novadniekam nodrošināja nevis sakari ar valdību, bet gan viņa profesionālās spējas. Laikabiedri rakstīja, ka atšķirībā no sava priekšgājēja, kurš bija „kļuvis slavens ar denuncēšanu un zinātnisko darbu kompilēšanu”, Fišers „prata darīt savu darbu”, apvienojot ārsta praksi ar administratīvajiem pienākumiem. Ar viņa vārdu ir saistīti arī daudzi tālaika jaunievedumi Krievijas medicīnā. 1737. gadā pēc Fišera projekta 11 guberņu un 31 provinces pilsētās tika izveidoti pilsētas ārstu dienesti, kas tika uzturēti par vietējā budžetu līdzekļiem, lai ārstētu vietējos iedzīvotājus no dažādām slimībām.

1905. gada parks 20. gadsimta 30. gados
Foto: no autora kolekcijas

Pēc imperatores nāves Fišers atgriezās dzimtajā pusē un apmetās labu gabaliņu aiz pilsētas robežas – smilšu kāpu rajonā. Tur viņš uzcēla muižu, iestādīja aleju un ierīkoja augļudārzu. Taču, kā jau tas nereti gadās, pilsētas vēsturē šī vieta iemūžināta ar pavisam cita, mazāk pazīstama un ievērojama cilvēka – Grīzena – vārdu.

Viss sākās ar Krāsotāju ielu

Grīziņkalna pirmās ielas bija Vārnu iela un Krāsotāju iela (tolaik – Krasiļnaja jeb Färberstrasse). Pilsētas ielu sarakstā tās nosaukums parādījās 1876. gadā. Drīz vien Krāsotāju ielai pievienojās arī Laboratorijas iela, Zvaigžņu iela un Lienes (tolaik – Helenas jeb Jeļenas) iela.

Ēka Krāsotāju ielā 12, 1912. gads
Foto: no autora kolekcijas

Pirmās ēkas šajā rajonā cēla no koka. Tie bija īres nami, kuros tika izmitināti apkārtējo rūpnīcu strādnieki. Pirmā fabrika, kas izvērsa ražošanu šajā apkaimē, bija slavenā „Russo-Balt” (Krievijas–Baltijas vagonu rūpnīca), kurā ražoja pasažieru un preču vagonus visas impērijas vajadzībām. Tās cehos tika būvēti arī automobiļi, lidaparāti un tanki. Rūpnīcu atklāja 1869. gadā, un tā bija pirmā mūra ēka visā Grīziņkalnā.

Kreslinga nams

Viens no izcilākajiem 19. gadsimta koka arhitektūras paraugiem atrodas Krāsotāju ielā 12. Kādā senā fotogrāfijā var redzēt, kā šī ēka izskatījās 1912. gadā. Tolaik nams piederēja kungam ar uzvārdu Kreslings, kas bija latviešu uzvārda “Krēsliņš” vāciskotā versija. Nama pirmajā stāvā atradās koloniālpreču veikals – izkārtne krievu un latviešu valodā aicināja iegādāties tabaku, cigārus, papirosus, miltus un konservus.

Ēkas jumtu sedz kārniņi, kas tolaik bija populārs jumta segums ne tikai Vecrīgā, bet arī piepilsētās, jo izmaksāja lētāk nekā skārds.

Ar vēsturnieka un kolekcionāra gādību

Pazīstamais vēsturnieks un atklātņu kolekcionārs Andris Caune noskaidrojis, ka nams Krāsotāju ielā 12 ir vissenākais visā apkaimē. Šī gadsimta sākumā tas bija stipri nolaists un tuvojās sabrukumam. Pateicoties pilsētas vadībai un Latgales priekšpilsētas pašvaldībai, ēka tika ne tikai saglabāta, bet arī rekonstruēta. Pirms dažiem gadiem tajā atklāja unikālu municipālo muzeju –  koka renovācijas centru „Koka Rīga”. Šeit iespējams uzzināt, kā kādreiz ir dzīvojuši un strādājuši apkaimes iedzīvotāji, savukārt muzeja speciālisti neskopojas sniegt vērtīgus padomus tiem, kuri vēlas paši nodarboties ar koka ēku atjaunošanu.

Grīziņkalna raksturīgā koka apbūve
Foto: no autora kolekcijas

Jauna tradīcija jaunlaulātajiem

„Otro jaunību” piedzīvo arī pats Grīziņkalns. Pārvērtības ir skārušas senās ieliņas – Lienes, Mūrnieku, Krāsotāju… Tagad to ietves grezno glīts bruģis, ielas ir ieguvušas jaunu apgaismojumu. Ar šīm vietām ir saistīta arī kāda jauna Rīgas jaunlaulāto tradīcija – daudzi jaunie pāri apmeklē kādas ēkas pagalmu Mūrnieku ielā, kur ir uzstādīts bronzas piemineklis Rīgas amatniekiem – mūrniekam un skursteņslauķim. Interesanti, ka mūrnieka figūras prototips ir latviešu teātra leģenda Kārlis Sebris.

Ērģeļmūzikas un kinematogrāfa cienītājiem

Arvien vairāk cilvēku apmeklē Svētā Pāvila baznīcu Jāņa Asara ielā, turp dodoties ne tikai uz dievkalpojumiem, bet arī bieži rīkotajiem labdarības ērģeļmūzikas koncertiem. Par šo tradīciju jāsaka paldies arī mūziķēm Jevgeņijai Ļisicinai un Jeļenai Privalovai-Epšteinai.

Svētā Pāvila baznīca 20. gadsimta 30. gados
Foto: no autora kolekcijas

Starp citu, dievnams piesaista arī kino cienītāju interesi. Tieši tur filmā „Septiņpadsmit pavasara mirkļi” kalpoja mācītājs Šlags, kura lomā izcili iejutās Rostislavs Pļats. Šeit pie viņa bija atnācis arī pats Štirlics, tādēļ šī ir viena no svarīgām piemiņas vietām katram, kuram tuva lielā meistara Vjačeslava Tihonova daiļrade.

Parks aicina

Šodienas Grīziņkalna vaibstus veido arī parks – Ziedoņdārzs, kurš pēc nesenās rekonstrukcijas ir ievērojami pārvērties. Tagad šī vieta ir ļaužu pilna. Apciemojiet parku arī jūs! Īpaši tad, ja sen neesat tur bijuši. Un pēc tam pastaigājiet pa apkaimes senajām ielām, neaizmirstot iegriezieties arī turienes muzejā. Nebūsiet vīlušies!

Ko stāsta 1897. gada tautas skaitīšana

Starp citu, 19. gadsimta beigās Grīziņkalna iedzīvotāju sastāvs bija daudznacionāls. 1897. gada tautas skaitīšanas laikā tika apzināta gan iedzīvotāju tautība, gan nodarbošanās. Lielākā daļa apkaimes rūpnīcu strādnieku bija latvieši, krievu tautība dominēja starp dzelzceļa – toreizējās Rīgas–Orlas līnijas darbiniekiem, savukārt visvairāk vāciešu bija rūpnīcu meistari un administrācijas pārvaldnieki, kamēr lietuvieši un poļi – smago un vieglo pajūgu važoņi.

Iļja Dimenšteins

Paziņojums par mājaslapas www.riga.lv sīkdatnēm ar norādēm uz mājaslapas sadaļu par sīkdatnēm, to pielietojumu un piekrišanas / piekrišanas atsaukšanas norādēm