Kā pārziemojuši rīdzinieki, kuri ar velosipēdu brauc cauru gadu

21. Marts

Kamēr mēs gaidījām, līdz ātrāk izkusīs pēdējais sniegs un varēsim sēsties uz iemīļotā velosipēda, citus rīdziniekus ziema nebaida – velosipēdu viņi uzskata par pilntiesīgu pārvietošanās līdzekli, neatkarīgi no laika apstākļiem.


Pastāstām, kā pārziemojuši drosmīgie Rīgas velosipēdisti.

Elīza, studente

Foto: No personīgā arhīva

Es dzīvoju centrā un ar velosipēdu nebraucu katru dienu, bet, ja nepieciešams doties kaut kur tālāk, velosipēdu izvēlos biežāk, nekā sabiedrisko transportu. Pirmkārt, man nav mašīnas un es to nevēlos: paskaitīju, ka, kamēr esmu jauna un man nav ģimenes, tas nebūtu izdevīgi. Otrkārt, man ne pārāk patīk ziema, kad visi man apkārt klepo un slimo, braucot sabiedriskajā transportā. Un vēl – nokļūt līdz galamērķim ar velosipēdu man aizņem tikpat daudz laikā, cik braucot ar sabiedrisko transportu.

Protams, puteņa laikā ar velosipēdu nebraucu – putenī es vispār neeju ārā no mājas. Un, kad ir pavisam liels sals un lietus – arī. Mans aukstuma rekords uz velosipēda bija mīnus 20 grādi, tad bija jābrauc steidzami, autobuss kursēja reizi stundā, bet naudas taksim nebija.

Ziemā mani vienaudži izvēlas sabiedrisko transportu, bet vecāki cilvēki ziemā ar velosipēdu brauc biežāk. Man šķiet, ka jaunieši nesaprot, kā pareizi apģērbties – staigā virsjakās un cepurēs, bet kājas ir kailas. Plaukstas, kakls, jostasvieta un potītes ir vietas, kuras ļoti salst, ja tās sapūš vējš. Vecākas paaudzes cilvēki to saprot un ir apģērbušies šķietami plānās drēbēs, taču stratēģiski svarīgās vietas ir noslēgtas. Ķermenis ir gudrs, apsilda sevi pats.

Cilvēki, veloceliņš nav autostāvvieta! Pat tad, ja ir ziema, pat tad, ja tu izkāp no mašīnas tikai uz piecām minūtēm, lai nodotu papīrus. Es braucu ātri, varu ieskrieties līdz 30 kilometriem stundā un mani ļoti kaitina, ja pa ceļam trāpās kāda uz veloceliņa novietota mašīna. Atstājiet vietu velosipēdistiem! Velosipēds taču ir reāls transportlīdzeklis un tas ir jāciena. Vai nepieciešams, lai Rīgā ierastos Amsterdama un parādītu, kā lietas ir darāmas?

Aleksandrs, inženieris

Foto: No personīgā arhīva

Nekad neesmu redzējis īpašu starpību starp “braukt ar velosipēdu vasarā” un “braukt ar velosipēdu ziemā”. Ziemā, atšķirībā no vasaras, nelīst lietus – intensīva sniega laikā braukt ir labāk, kā intensīva lietus laikā. Un tos, kuri prot ar velosipēdu braukt, slidens ceļš nebiedē.

Ne reizi nav bijis tā, ka ziemā uzkāptu uz velosipēda, un pa ceļam to būtu nožēlojis. Pat tad, ja sākumā ir auksti un bailīgi, pēc piecām minūtēm uz velosipēda tu atrodi harmoniju. Velosipēds sniedz neatkarību, piemēram, vakaros var pavisam vienkārši tikt pāri tiltam, uz kura izveidojies sastrēgums.

Šoziem viss bija labi, es ar velosipēdu stabili braucu no oktobra un braucu vēl aizvien. Sabiedriskajā transportā es iekāpju pusotru reizi gadā, reizēm izvēlos mašīnu, bet tas visdrīzāk ir atkarīgs no garastāvokļa, nevis no laika apstākļiem. Protams, braucot ar velosipēdu visu nedēļu, ir ļoti patīkami iesēsties mašīnā, bet pēc tam ar arī ar prieku atgriezties pie velosipēda.

Protams, kad sēdi pie automašīnas stūres, pat tad, ja pats parasti brauc ar velosipēdu, tu velosipēdistus nevari ciest. Bet ne visus! Ir arī pieklājīgi cilvēki, tu pats esi gatavs 10 reizes piekāpties, galvenais, lai arī viņi pieņemtu tādu pašu politiku.

Ziemas velosipēdistu skaits gadu gaitā ir palielinājies – agrāk tie visdrīzāk bija atsevišķi dīvaiņi, bet tagad varētu teikt, ka esam ņēmuši piemēru no Skandināvijas valstīm, kur ar velosipēdiem brauc visi. Jauniešu uz velosipēdiem ir vairāk, pieauguši cilvēki velosipēdus izvēlas finansiālu iemeslu dēļ, bet jauniešu starpā ir vairāk entuziastu un arī velokurjeru ir daudz.

Ņikita, skolnieks

Foto: No personīgā arhīva

Bērnībā es sāku nodarboties ar velosportu profesionāli, man tas ļoti patika. Es braucu gandrīz katru dienu, reizēm sešas dienas nedēļā jebkurā gadalaikā. Pirms gada es aizgāju no velosporta un pārdevu kalnu velosipēdu, tagad man ir tikai šosejas velosipēds – tagad ar to braucu, kad ir labs laiks un nav sniega – ar plānajām riepām pa sniegu īpaši pabraukt nevar.

Manuprāt sniegotā ziemā braukt ar velosipēdu ir samērā ērti un droši, bet tad, ja nebrauc pa ceļiem – labāk ar to nodarboties kā ar hobiju, braucot pa gruntētiem ceļiem un mežu. Ziemā ir labi braukt ar kalnu velosipēdu, var krist mīkstā sniegā cik vien vēlies un neko nesalauzīsi.

Galvenais velosipēda pluss, tostarp arī ziemā, ir veselība. Vēl joprojām, kopš es sāku nodarboties ar velosportu, es gandrīz pilnībā esmu pārstājis slimot. Bet finansiālā ziņā velosipēds ir dārgs prieks. Iespēju robežās es meklēju velosipēdu ar atlaidi, profesionālo velo apģērbu es pirku pie paziņām, pat iekārtojos darbā velosipēdu veikalā, lai velosipēdu detaļas pirktu ar atlaidi. Būtībā viens no iemesliem, kāpēc es aizgāju no profesionālā velo sporta – skolēnam tas bija pārāk dārgi.

Neesmu pamanījis, ka ziemā ar velosipēdu brauktu daudz rīdzinieku, bet, ja ārā ir labs laiks, vienmēr var sastapt savus velo paziņas: visi veiksmīgie velosipēdisti brauc arī ziemā. Profesionāļi bieži vien saliek sev atsevišķus ziemas velosipēdus no lētākām detaļām, lai nebojātu savu sporta velosipēdu.

Godīgi sakot, es neieteiktu velosipēdu kā transportlīdzekli ziemai – ir slideni, dārgi un visbiežāk tas ir liels stress. Ziemā velosipēds, visdrīzāk, var būt kā sporta veids, sava veida meditācija – tas nāk par labu veselībai un palīdz atslābināties.  

Jānis, darbojas siltumenerģētikas jomā

Foto: No personīgā arhīva

Viss sanāk kaut kā dabiski – brauc ar velosipēdu katru dienu, pēc tam sāk kļūt aukstāks. Jūti kaut kādas neērtības, tās ir jānovērš: apģērbies siltāk, sasildies, lai tiktu galā ar aukstumu. Man vēl ir maska sejai, rokām silti dūraiņi – uzvilku un nejutu gandrīz nekādu starpību. Arī pārāk silti ģērbties nedrīkst, braukšanas laikā palēnām iesilsti.

Es braucu gandrīz katru dienu – vidēji apmēram piecas reizes nedēļā. Uz darbu un no darba, sanāk 10 kilometri vienā virzienā un aizņem pusstundu. Liekas, ka transportā tas aizņem 50 minūtes.

Ziemā es, iespējams, izjūtu noteikta veida baudu, braucot ar velosipēdu, bet vasarā, protams, laiks ir skaistāks un gaiss patīkamāks. Ziemā tā tomēr ir cīņa ar laika apstākļiem, cīņa ar to, lai nenokristu. Ziemā ir vairāk adrenalīna. Vēl tumšajā gada laikā ir īpaši svarīgi, lai velosipēds būtu apgaismots, manam velosipēdam noteikti ir lukturis gan priekšā, gan aizmugurē.

Foto: No personīgā arhīva

Ja uzsnieg liels daudzums sniega, es nebraucu, neesmu iemācījies ar to cīnīties. Tiesa, šoziem nebija daudz sniega, pat neatceros tādu laiku, kad nebūtu iespējams braukt ar velosipēdu. Neesmu pamanījis, ka kādreiz būtu pārāk slidens, celiņi tiek tīrīti, bet tur, kur brauc mašīnas, var braukt pa braucamo daļu.

Tagad ļoti daudz runā par to, ka ir nepieciešams piekopt aktīvu dzīvesveidu, iespējams, ka ir par to vērts padomāt. Noiet vairāk kā 5 tūkstošus soļu dienā ne vienmēr sanāk, tāpēc velosipēds mani izglābj – dod vairāk spēku, stiprāku veselību. Organismā uzkrājas mazāk tauku, vairāk tiek dedzinātas kalorijas. Man jau sen ir samazinājies svars, kas arī tiek uzturēts, bez velosipēda es būtu smagāks.

Es teiktu, ka Rīgā ar velosipēdu nebrauc daudz manu kolēģu, es tādus praktiski neesmu pamanījis, varbūt vienu – divus cilvēkus un tad, kad uzspīd saule. Tiesa, vienmēr sastopos ar velokurjeriem, arī viņi nepievērš uzmanību laika apstākļiem.

Pretenziju pret velosipēdu infrastruktūru man nav, vienīgais – cilvēkiem ļoti patīk iet pa veloceliņiem, to parasta dara māmiņas ar ratiņiem un cilvēki, kuri staigā ar suņiem. Bet ziemā viņi var staigāt – velobraucēju nav, turklāt reizēm celiņi arī pazūd un es braucu daudz lēnāk, uzmanīgāk.