Kā notika Pēterbaznīcas atjaunošana – patiesība un izdomājumi

Reti kurš zina, ka šis Rīgas simbols savā septiņu gadsimtu ilgajā pastāvēšanas laikā nekad nav bijis baznīcas īpašumā. Un tieši pilsēta izrāva to no nebūtības ķetnām. Pēc kara beigām 1960. gadā baznīca joprojām bija sagrauta drupās. Par visiem atjaunošanas smalkumiem man savulaik pastāstīja ilggadējais Arhitektūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas vadītājs Andrejs Holcmanis.


Peldbaseins, noliktava vai muzejs?

– Viss sākās ar fotogrāfiju, kura 1965. gadā bija publicēta kādā Austrijas žurnālā. Tajā bija redzama sagrautā Pēterbaznīca, virs kuras drupām lidinās vārnas. Paraksts zem attēla iespiedās atmiņā: „Šīs ir pēdējās drupas Rīgas centrā. Kad ēka tiks atjaunota?” Žurnāls kaut kā bija nonācis Latvijā un nokļuva uz arhitektu un ierēdņu rakstāmgaldiem, kļūstot par detonatoru atjaunošanas sākumam. Daudzus gadus ēkas liktenis bija karājies mata galā. Pēc tam, kad 1941. gada jūnijā baznīca tika iznīcināta un nodedzis tās tornis, teju ceturtdaļgadsimta garumā nekādas pārmaiņas nenotika. Ja vien par pārmaiņām neuzskata to, ka 1950. gadā virs pārpalikušajiem torņa fragmentiem tika uzbūvēts jumts.

Portāli 1930. gadā
Foto: no autora kolekcijas

Bija cietuši arī portāli, telpās nebija neviena interjera priekšmeta. Ieejas durvis bija aiznaglotas ar dēļiem. Runājot par ēkas kalpošanas mērķi nākotnē, tika izvirzītas visdažādākās idejas – sākot no priekšlikuma ierīkot tajā peldbaseinu vai noliktavu, līdz domai par muzeja izveidi. Protams, ka muzejs bija labākais no visiem ierosinātajiem variantiem. Taču tad arhitektūras telpa būtu jāsadala stāvos un jāveido pavisam citāds plānojums. Visu mainīja žurnālā publicētais fotouzņēmums. Tika nolemts atjaunot baznīcu tās sākotnējā veidolā, – atmiņās dalījās arhitekts.

Bīstamie pagrabi

1966. gadā notika Arhitektu savienības sapulce. Tolaik A. Holcmanis bija Arhitektūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas vadītājs, un kolēģi palūdza viņu uzstāties sapulcē. Viņš sacīja, ka gadījumā, ja palīdzību nepiešķirs valsts, tiks izsludināta līdzekļu vākšana no tautas ziedojumiem. Par šo ierosinājumu uzzināja „augšā”. Un nebija ilgi jāgaida, līdz Ministru padome pieņēma lēmumu, nosakot, ka baznīca ir Vissavienības nozīmes arhitektūras piemineklis, ko nepieciešams atjaunot. Tika piešķirti līdzekļi, un darbu organizāciju uzticēja Rīgas pilsētas izpildkomitejai.

Pēterbaznīca un Rātslaukums XX gs. 30. gados
Foto: no autora kolekcijas

Vasarā sākās projekta izstrāde. Tā ietvaros tika pieņemts arī galīgais lēmums par to, ka celtne tiks veidota kā arhitektūras piemineklis ar torni un skatu laukumu tūristiem. Starp citu, sākotnējā projektā bija paredzēta arī vērienīga muzeja ekspozīcija. Bija plānots pat izbūvēt pagrabus un izvietot tajā palīgtelpas. Galīgais variants tika vests uz Maskavu, lai saskaņotu ar Vissavienības pieminekļu aizsardzības organizāciju. Ideju par pagrabiem noraidīja.

Pirmkārt, tie tur nav bijuši vēsturiski, un, otrkārt, izrādījās, ka balstu pamati ir būvēti bez javas, – turpināja stāstīt Holcmanis. – Tādēļ iecere par pagrabiem bija bīstama arī tehnisku iemeslu dēļ.

Rekonstrukcijas projekta autors bija Pēteris Saulītis, bet par darbu vadītāju tika iecelts Holcmanis. Projektēšana notika dažādās vietās – vispārīgos parametrus projektēja Rīgā, bet torņa metāla konstrukcijas – Minskā (tur atradās specializēta organizācija, kas ar to nodarbojās), bet montāžas veicēji ieradās no Ļeņingradas. Holcmanim nācās doties komandējumā pat uz Urāliem – uz Čeļabinsku, kur tika izgatavotas metāla konstrukcijas tornim.

Skats uz Rātslaukumu 1816. gadā
Foto: no autora kolekcijas

Koka vietā – metāls

– Kādēļ tika nolemts atjaunot torni no metāla? Agrākā konstrukcija taču bija izgatavota no koka, – es jautāju savam sarunu biedram.

– Tieši tādu pašu no koka diez vai izdotos atjaunot. Turklāt arī no ugunsdrošības viedokļa tas būtu riskanti. Koka tornis savas pastāvēšanas laikā jau bija dedzis ne reizi vien. Gan no zibens spēriena Pētera Pirmā laikā, gan artilērijas šāviņiem 1941. gadā.

– Bet smailes augstums salīdzinājumā ar vēsturisko nemainījās?

– Mazliet pieauga: no 121 metra un 90 centimetriem līdz 124 metriem un 25 centimetriem. Saskaņā ar projektu augstumam nebija jāmainās, taču, kad montāžas darbi jau tuvojās beigām, izrādījās, ka tornis ir iznācis par zemu. Rezultātā pielika klāt pat vairāk nekā nepieciešams.

– Metāla konstrukciju nostiprināšanai izmantoja helikopteru?

– Laukumā bija uzstādīts ceļamkrāns, ar kura palīdzību tika veikti darbi. Neiztika arī bez kurioziem. Smailei tika izgatavots jauns gailis. Pirms tā uzstādīšanas torņa smailē baznīcas skatu laukumā uzkāpa vesela komisija, kuras sastāvā bija pilsētas galvenais arhitekts un projekta autors. Saskaņā ar tradīciju Saulītis uzrāpās uz gaiļa, izdzēra šampanieti un nometa glāzi lejā. 1746. gadā, kad līdzīgas ceremonijas laikā glāzi svieda arhitekts Johans Vilberns, tā nesaplīsa. Iekrita kādā pagalmā siena čupā – Rīga jau tolaik bija daudzfunkcionāla pilsēta. Glāze glabājās Rīgas vēstures muzejā, taču kara laikā pazuda. Šoreiz kurioza situācija kļuva brīdī, kad komisija gribēja nokļūt atpakaļ lejā, bet izrādījās, ka kāpnes jau ir novāktas…

Pēterbaznīca 1910. gadā
Foto: no autora kolekcijas

Kurš rāpās uz gaiļa?

– Tālaika kultūras ministrs Vladimirs Kaupužs man teica, ka stāstu par Saulīša kāpšanu esot izdomājuši gidi. Patiesībā viņš uzrāpās uz gaiļa, kad tas vēl stāvēja uz zemes. Augšā kāpt viņam bija aizliedzis pats Kaupužs. Jo kas zina, kas ar arhitektu varēja atgadīties...

– Es skaidri zinu, ka restaurācijas projektēšanas biroja priekšnieks Rozenštrauhs arī bija aizliedzis Saulītim kāpt augšā. Taču ceremonija notika. Ir daudz liecinieku un, galu galā, – arī fotogrāfijas.

– Kad celtne tika atklāta?

– Torni ar skatu laukumu atklāja 1973. gadā. Par svinīgās ceremonijas datumu tika noteikts 29. jūnijs. Šis datums celtnes vēsturē ir zīmīgs. Šajā dienā XVII gadsimtā tika sākta kārtējā torņa būvniecība, bet 1941. gadā tajā pašā datumā tas nodega. Tomēr pavisam negaidīti pēdējā brīdī ceremonija tika atcelta. Ierēdņi nobijās, kā tas būs: svinīgi tiek atklāti bērnudārzi, skolas, kultūras nami, bet šī ir baznīca... Tomēr preses pārstāvji jau bija saņēmuši ielūgumus un ieradās. Klāt bija arī televīzija. Pēc ceremonijas ēkā bija paredzēts bankets. Mēs nolēmām to pārcelt uz citu vietu – uz Berģiem, kur atradās būvdarbu vadītāja Ērika Darbvara māja. No augstākajām amatpersonām bija tikai Ministru padomes priekšsēdētāja vietnieks Imants Gailis. Taču vienalga drīz vien tika izdots rīkojums par manis atcelšanu no amata. Jāteic gan, ka es īpaši smagi necietu – paliku strādāt inspekcijā. Taču restaurācijas biroja galvenais arhitekts Imants Prauliņš tika atlaists no darba. Viņš atrada vietu Lauksaimniecības ministrijas projektēšanas institūtā. Kas attiecas uz altāra daļas atklāšanu, jāsaka, ka tur darbi notika vēl ilgi.

 … Toreiz tā bija mana pēdējā tikšanās ar Andreju Holcmani. Dažus mēnešus vēlāk viens no Latvijas pieredzējušākajiem arhitektiem devās mūžībā.

Iļja Dimenšteins