Kā mēra epidēmija iznīcināja viduslaiku Rīgu

5. Oktobris, 2017

Viduslaiku pilsētas cieta ne tikai no biežajiem kariem un ugunsgrēkiem – vēl briesmīgāka nelaime bija epidēmijas, kuras spēja iznīcināt veselas pilsētas un ciemus. Tā, piemēram, pēc šaušalīgās mēra epidēmijas 1709.–1712. gadā, kas plosījās vai pusē Eiropas, Rīgā izdzīvoja ne vairāk kā 15 % iedzīvotāju. Taču tas vēl bija labs rādītājs salīdzinājumā ar Ēdoli, Alsungu, Saldu, Embūti un daudzām citām apdzīvotām vietām Kurzemē, kur slimības vilnis dzīvu neatstāja nevienu pašu iedzīvotāju.


Pirmais mēris

Pirmā mēra epidēmija Daugavas krastos uzliesmoja jau uzreiz pēc pilsētas dibināšanas – 1211. gadā. Indriķa hronikā var lasīt, ka „cilvēki sāka slimot un mirt, un nomira liela daļa tautas...”. Epidēmija plosījās līdz 1212. gadam. Uz saslimušo mājām tika uzvilkts burts P, kas apzīmēja slimības latīnisko nosaukumu – pestos. Kā liecina hronikas autors, īpaši daudz cilvēku nomira ziemā, kad no Daugavas puses pūta silts vējš. Mirušo skaits bija tik liels, ka tos nespēja vien apglabāt, tādēļ ielās krājās līķi. Tos tad meta milzīgās bedrēs, kas bija izraktas aiz pilsētas nocietinājumiem un apbēra ar zemi.

Bet šīs – viduslaiku pilsētu ielas epidēmijas laikā.
Foto: no autora kolekcijas

Kur glabāja mirušos

Vēlāk viduslaiku epidēmiju upuru kapi tika rakti dažādās vietās – pie Vecās Svētās Ģertrūdes baznīcas, Dzirnavu ielā, Lazaretes ielā, kur kādreiz atradās lazarete, Lielo kapu teritorijā, Dzegužkalnā... Kad padomju laikā gatavojās nojaukt leģendāro koka ēku, kurā atradās ar maestro Stroka vārdu saistītā kafejnīca „Flora”, tai līdzās atklāja senus mēra apbedījumus. No ieceres par jaunbūvi tad ātri atteicās. 

Taču visvairāk apbedījumu bija vecpilsētā: mirušos glabāja gan dievnamos, gan tiem piekļautajos zemes gabalos. Plūdu laikā mirstīgās atliekas tika izskalotas, un dažkārt tas izraisīja jaunus slimību uzliesmojumus.

Sveiciens no Osmaņu impērijas

Viduslaiku Rīga, lai arī tiem laikiem ievērojama ostas pilsēta, iedzīvotāju skaita ziņā bija salīdzinoši neliela – te dzīvoja vien 12–16 tūkstoši cilvēku. Nelielajā pilsētas teritorijā ļaudīm nācās dzīvot lielā saspiestībā, turklāt epidēmiju sākumposmos pilsētnieku skaits pat pieauga, klāt nākot bēgļiem no citām slimības skartajām vietām. Šie apstākļi tikai veicināja vēl straujāku epidēmiju izplatīšanos.

Pēdējā mēra epidēmija Rīgu piemeklēja 1710. gadā. Eiropā tā ienāca no Osmaņu impērijas un drīzumā pārņēma Poliju un Prūsiju. Kontinentā tolaik bojā gāja ap 230 tūkstošiem cilvēku, bet Rīgā pēc dažādām liecībām izmira 85 % iedzīvotāju. Kā liecina Rīgas rātes dokumenti, no sešiem rātes sekretāriem izdzīvoja tikai viens, bet no Mazās un Lielās ģildes eltermaņiem jeb vecākajiem epidēmija nepažēloja nevienu pašu. Arī pilsētas muita pēc mēra palika bez darbiniekiem...

Lai nevairotu saslimušo skaitu, garīdznieki aizliedza pulcēties uz lūgšanām dievnamos. To drīkstēja darīt tikai ielās. 

Garīdznieki pie mirstošā gultas.
Foto: no autora kolekcijas

Nelāgais ūdens

Par epidēmiju izraisītāju nereti kļuva ūdens. Bagātie pilsētnieki dzeramo ūdeni pirka pie ielu tirgotājiem – ūdens nesējiem, bet pārējie ļaudis smēla ūdeni no Pilsētas kanāla vai Daugavas. Lai to attīrītu, tam tika pievienots ābolu etiķis un kokogles, taču tas daudz nelīdzēja, jo netīrumi tika izlieti atpakaļ tajā pašā kanālā. Turpat nonāca arī dzīvnieku ekskrementi – mājlopi viduslaikos dzīvoja kopā ar cilvēkiem, savukārt kanalizācijas sistēmu tolaik nebija vispār.

Ardievu, Rīdzene!

18. gadsimtā netīrs ūdens kļuva par iemeslu briesmīgai holēras epidēmijai, kas piemeklēja Rīgu. Uzreiz pēc tās Katrīna II izdeva rīkojumu aizbērt Rīdzenes upīti, kas starp Daugavu un kanālu tecēja cauri vecpilsētai. Mūsdienās par šo upi atgādina Rīdzenes ieliņa – eja cauri „Galerijai Centrs”.

Rīdzenes upes piemiņai.
Foto: no autora kolekcijas

Akas – pagātnes pieminekļi

Jau 20. gadsimta sākumā daudzviet pilsētā tika ierīkotas publiskās akas (mūsdienās tā sauktie ūdens pumpji)– tīrā ūdens ņemšanas vietas. Šīs skaisti dekorētās akas vēl šodien saglabājušās dažās Raiņa bulvāra vietās. Viena šāda aka ir arī Rātslaukumā, pie Rolanda statujas. Bet kādreiz tāda atradās arī pretī Bastejkalnam – pie Zelta bruņinieka skulptūras.

Zārku nepietika...

Par holēras epidēmiju vēsta ne tikai viduslaiku hronikas un Rīgas rātes atskaites. 19. gadsimta 80. gados laikrakstā „Rižskij Vestņik” tika publicētas ilggadēja Maskavas forštates iedzīvotāja tirgoņa Sergeja Šutova atmiņas. 

„Jau 30. gadā mūsu vidū izplatījās runas, ka no Orenburgas Pievolgas guberņās nonākusi kāda neredzēta un nedzirdēta slimība. Lai kur šī slimība parādītos,  cilvēki tur mirst briesmīgās krampju lēkmēs, bet zāļu vai kāda cita glābiņa no tās neesot nekāda. Kur šī slimība iet pāri – tur nepaliek vairs nevienas dzīvas dvēseles. Nelīdz nekādas karantīnas, ne apsardzes, ne kvēpināšanas. Taču 30. gads Rīgā aizritēja labvēlīgi – par slimību nekas nebija dzirdams. „No nelaimes nepaglābsimies,” teica mūsu vecie ļaudis. „Pavasarī, kad ieradīsies strūdzinieki, holēra noteikti parādīsies Rīgā.” Mēs dzīvojām pastāvīgā uztraukumā, un tā arī nodzīvojām pusi maija, taču – nekā. Tad maija vidū pa Lielo Maskavas ielu gāja kāds zaldāts, pēkšņi sagrīļojās un sabruka uz trotuāra: viņš kļuva melns un sāka raustīties krampjos. Ātri pieskrēja policisti, atbrauca furgons un aizveda nelaimīgo uz lazareti. Viņš bija pirmais holēras skartais. Pilsētu zibens ātrumā aplidoja ziņa: sākusies holēra! Visus pārņēma satraukums, neskaidras bailes, un bija jau arī, no kā bīties! Kopš tā brīža cilvēki sāka slimot, un ne pa vienam, bet desmitiem, pat simtiem vienā dienā. No šīs briesmīgās slimības izveseļojās reti kurš, un mirstība bija ļoti liela. Slimība plosījās mēnesi, aizvien pieņemoties spēkā. 

Rīdzinieki pie Bastejkalna. 19. gadsimta 60. gadi.
Foto: no autora kolekcijas

Mirstība hospitāļos bija milzīga: zārku nepietika, mirušos glabāja kopējos kapos. Izraka dziļu bedri, mirušo ķermeņus salika rindā, vispirms tiem pārkaisīja pāri kaļķi, pēc tam uzbēra virsū zemi – lūk, kaps gatavs. Diez vai tā ir taisnība, bet runā, ka reiz atveduši aprakt mirušos, sarindojuši tos bedrē un sākuši apbērt ar kaļķi, kad viens no tiem piecēlies un teicis: „Kur jūs mani esat atveduši? Un par kādiem nodarījumiem vēl ar kaļķi apberat?” Šis gadījums ir neticams, taču vienkāršā tauta baumoja, ka uz holēras lazaretēm aizvestos cilvēkus aprokot dzīvus.

Ar katru dienu mirušo bija arvien vairāk un vairāk: 10, 20, pēc tam 100, 150, bet jūnijā mirušo skaits sasniedza jau 200 dienā. Un tad slimnieku skaits pamazām saruka, tikpat pēkšņi kā pieaudzis...”

Sarkandaugavā, kopējā kapā...

Pēdējā holēras epidēmija Rīgā plosījās 1909. gadā. Rakstnieks Juris Zvirgzdiņš man stāstīja, ka par šīs epidēmijas upuri kļuva viņa vectēvs, kam toreiz bijis 30 gadu. Apglabāja viņu Sarkandaugavas kapsētas kopējā kapā ar simtiem citu mirušo, pāri uzberot kaļķi...

„Dāvana” no Kolumba

Starp slimībām, kas kādreiz izdzēsušas daudzu cilvēku dzīvības, ierindojas arī sifiliss. Rīgu tas līdz ar pārējo Eiropu iekaroja 15. gadsimtā. Rīga jau toreiz bija ostas pilsēta, un šeit pietauvojās kuģi no dažādām vietām un pilsētām. Te paviesojās arī Kolumba tautieši, kas šo slimību pārveda no Jaunās Pasaules. Tādēļ Eiropā, tostarp Rīgā, tika slēgtas pirtis, jo uzskatīja, ka tieši tur var aplipt ar sifilisu.

Iļja Dimenšteins

Paziņojums par mājaslapas www.riga.lv sīkdatnēm ar norādēm uz mājaslapas sadaļu par sīkdatnēm, to pielietojumu un piekrišanas / piekrišanas atsaukšanas norādēm

Šīs mājaslapas pārzinis ir nodibinājums “Riga.lv”. Lietojot šo mājaslapu, Jums ir iespēja pieņemt mājaslapas sīkdatņu izveidošanu un iespēja attiekties no mājaslapas sīkdatņu izveidošanas (ja vien Jūsu pārlūkprogramma nav iestatīta nepieņemt sīkdatnes). Jums jāņem vērā, ja atspējosiet noteikti nepieciešamās sīkdatnes, tīmekļa vietne nevarēs darboties pilnvērtīgi. Papildus informācija par mājaslapas veidotajām sīkdatnēm apskatāma šeit.

Sīkdatnes šajā mājaslapā var viegli akceptēt vai noraidīt, izvēloties vienu no šīm saitēm.

Uzzināt vairāk