Kā izskatījās pirmā Rīgas viesnīca XIX gadsimtā

13. Aprīlis, 2017

Ēkā, kur Aspazijas bulvārī kādreiz atradās viesnīca „Rīga”, durvis jau pavisam drīz vērs pilsētā pirmais starptautiskā viesnīcu tīkla „Kempinski” hotelis. Taču pati pirmā viesnīca, kura tolaik nesa „Romas” vārdu, šajā vietā viesus uzņēma jau XIX gadsimtā. Toreiz tas bija labākais hotelis pilsētā – pirmais, kur darbojās telefons un elektriskais apgaismojums. Strāvu ražoja elektrostacija, kas atradās tieši pilsētas kanālā, pie tagadējās Nacionālās operas. Vēsturiskā viesnīca bija slavena arī ar savu restorānu – „Romas pagrabu”. Pirms kara tur bieži varēja sastapt Fjodoru Šaļapinu, kurš uz Rīgu veda savas viesizrādes.


Neaizmirstamais pagrabiņš  

Viesnīcu „Roma” atklāja 1878. gadā. Tās īpašnieks bija Kristaps Morbergs, kam piederēja gan daudzi Rīgas īres nami, gan arī lielisks savrupnams Jūrmalā – Edinburgā jeb mūsdienu Dzintaros. Viesnīcu Morbergs iznomāja, un XX gadsimta 20. gados par tās nomniekiem kļuva Jirgensonu ģimene. Viņi bija prasmīgi viesnīcnieki un viesnīcas pagrabā iekārtoja lielisku restorānu.

„Pagrabiņā”, kā dēvēja restorānu, bija vairāku zāļu un istabu labirints, turklāt katrā istabā valdīja sava īpašā gaisotne. Senatnes cienītājiem patika atpūsties Bastiona vai Bruņinieku zālē, diplomāti priekšroku deva Holandiešu zālei, jauni pārīši – Mīlas zālei, savukārt gardēži bija iecienījuši Medību zāli.  

Holandiešu zāli greznoja flāmu meistaru gleznu oriģināli, un te bieži iegriezās Nīderlandes vēstnieks Latvijā Van de Dekers ar dzīvesbiedri. Bruņinieku zālē pie sienām gozējās viduslaiku bruņas un ēdienus pasniedza senos traukos. Medību zāles īpašais krāšņums bija baseins ar dzīvām zivīm. Ēeit gardēži varēja izvēlēties sev iepatikušos eksemplāru, kuru viesmīlis tad turpat apmeklētāju acu priekšā izzvejoja no baseina. Kaut gan piedāvājumā bija iekļauti arī no citām valstīm ievesti produkti, pastāvīgie apmeklētāji priekšroku deva vietējiem labumiem. Jirgensoniem netālu no Rīgas bija vairākas lauku saimniecības, tāpēc augļi un dārzeņi tika piegādāti tieši no dobes. „Romas pagraba” viskrāšņākā rota bija Porcelāna istaba. Tur glabājās īpaši izmeklēti zelta un sudraba trauki, tādēļ šo istabu atvēra vien īpašos gadījumos. Tiesa, restorāna biogrāfijā šādu īpašo dienu bijis ne mazums. Daudzas no tām ar savu ierašanos sagādājis slavenais krievu operdziedātājs Fjodors Šaļapins.

Pirmskara „Roma”
Foto: no autora kolekcijas

Šaļapina iecienītais krodziņš

Lai arī mākslinieks dzīvoja citā viesnīcā – „Metropolē”, izklaidēties viņš tomēr nāca uz „Pagrabiņu”. Restorāna viesmīlis Aleksandrs Bāris, kas 1944. gadā devās emigrācijā, savā atmiņu grāmatā raksta, ka Šaļapins vienmēr bijis pacilātā garastāvoklī, jokojis un cienājis oficiantus ar dārgu konjaku. Slavenību vidū bijis arī Žans Gulesko – pēdējā krievu imperatora vijolnieks, rumāņu izcelsmes čigāns. 1936. gadā viņam apritēja 70 gadi, taču viņš joprojām mīlējis daudz spēlēt savu vijoli – pat turpinādams to darīt pēc pusnakts, kad Miša Aljanska vadītais „Pagrabiņa” štata orķestris devās pārtraukumā.

Gulesko repertuārā bija krievu un čigānu romances – „Stepe vien” („Степь да степь”), „Baltā akācija” („Белая акация”), „Divas ģitāras” („Две гитары”) un „Sarkanais sarafāns” („Красный сарафан”). Taču uz „Romas pagrabu” baltā krievu emigrācija devās tikai viena iemesla dēļ – tā bija dziesma „Melnie huzāri” („Черные гусары”).

Šī dziesma ļoti patika Nikolajam II. Kad ieskanējās vijole, pat „jautrākajā prātā” esošie apmeklētāji sēdēja nekustīgi. Gulesko bija dabas dots talants – viņš spēlēja pēc dzirdes, nepazīstot notis. Mūziķis arī nemācēja ne lasīt, ne rakstīt, tādēļ par honorāriem viņš parakstījās, uzvelkot divus burtus „GU”. Viesmīļiem viņš bieži sūdzējies, ka visās Krievijas nelaimēs vainojams Rasputins un kāds Brodskis ar Aronu Simanoviču.

Albānijas karaļa aizvainojums

Viesnīcā reiz gatavojās apmesties arī pavisam karaliska persona – Albānijas karalis Ahmeds Zogu. Kad 1939. gadā Itālijas fašisti okupēja Albāniju, karalis ar trim meitām un ministru svītu uz kādu laiku bija radis patvērumu Rīgā. Viņam tika rezervēta „Roma”, taču karalis tajā atteicās apmesties: itālieši bija okupējuši viņa dzimteni, un viņš lai dzīvotu „Romā”?! Tā vietā karaliskās personas izvēlējās Pēterburgas viesnīcu – pretī Prezidenta pilij.

Pēterburgas viesnīca Rīgā, kur 1939. gadā kopā ar ģimeni bija apmeties Albānijas karalis
Foto: no autora kolekcijas

Buņins par Rīgu

Taču visslavenākais pirmskara „Romas” apmeklētājs bija izcilais krievu rakstnieks Ivans Buņins. Rīgā viņš ieradās piecus gadus pēc Nobela prēmijas iegūšanas – 1938. gada 28. aprīlī. No stacijas slavenais viesis devās taisni uz „Romu”, kur viņam bija pasūtīts numuriņš. Pēc nedēļas, dodoties prom no pilsētas, latviešu laikraksta „Zemgales Balss” žurnālistam rakstnieks atzina: „Jūsu skaistā galvaspilsēta mani pārsteidza ar savu eiropeiskumu... Esmu sajūsmā par jauno lielisko viesnīcu „Ķemeri”. Tādas reti izdodas redzēt bagātās un lielās Eiropas valstīs... No Ķemeriem uz Rīgu braucām gar jūras piekrasti. Man, kas pieradis pie mūžam zilās Vidusjūras, Latvijas pludmale šķita skarbāka, smagnējāka, taču ar savu īpašo skaistumu, kas man atgādināja zudušo dzimteni...”   

Pēckara peripetijas

1944. gadā viesnīcai trāpīja aviācijas lādiņš, bet neilgi pēc kara beigām iepriekšējās viesnīcas vietā sāka celt jaunu viesnīcu. Tā tika nodēvēta par „Rīgu”. Labākā projekta izstrādei tika izveidotas divas arhitektu grupas, kuras vadīja Ernests Štālbergs un Arvīds Miezis. Uzvarēja otrās grupas piedāvājums, bet par projekta vadītāju kļuva slavenais Rīgas pirmskara arhitekts Sergejs Antonovs. Tomēr celtniecības gaitā daudz kas tika darīts pretēji viņa gribai, tādēļ par protesta zīmi viņš atteicās no visiem autoriem piešķirtās prēmijas.

Pirmskara „Roma”
Foto: no autora kolekcijas

Pirmais bārs un pirmais alkoholiskais kokteilis

Lai kādas arī ķildas nevaldītu celtniecības laukumā, 1954. gadā atvērtā „Rīga” tika uzskatīta par vienu no labākajām viesnīcām Padomju Savienībā. 1969. gada maijā te tika atvērts valstī pirmais bārs. Man bija izdevība tikties ar pirmo krodziņa bārmeni Jāzepu Arbidānu. Viņš ir iekļuvis bāru kustības vēsturē, pagatavojot pirmo alkoholisko kokteili Rīgā un visā Padomju Savienībā.   

Starp tiem, kas padomju laikā apmetās „Rīgā”, bija slavenais rakstnieks, mūsu galvaspilsētā dzimušais Jurijs Germans (kinorežisora Alekseja Germana vecākā tēvs). Dēls atcerējās, ka tēvs bieži braucis uz Rakstnieku namu Dubultos, bet 1960. gadā, kad viņam jau bija apritējuši 50 gadu, viņš ar ģimeni atbēdzis no Ļeņingradas uz Rīgu un apmeties viesnīcā ar tādu pašu nosaukumu.

Viesnīca „Rīga” XX gadsimta 60. gados
Foto: no autora kolekcijas

Mamma mia!”

Vispār jau „Rīgā”, kas vienmēr lepojusies ar augsto servisu, tomēr ik pa laikam atgadījušies arī dažādi misēkļi. Laikraksta „Komsomoļskaja Pravda” žurnālists Jaroslavs Golovanovs atceras, ka pat tādā viesnīcā kā „Rīga” ne viss bijis visaugstākajā līmenī. Reiz kāds itālietis ļoti ilgi nevarējis sagaidīt numuriņā pasūtītās brokastis, un, kad oficiants beidzot tās atnesis, izrāvis viņam no rokām paplāti un izlidinājis to ārā pa atvērto logu ar vārdiem „Mamma mia!”...

Viesnīca „Rīga” XX gadsimta 60. gados
Foto: no autora kolekcijas

Iļja Dimenšteins

Paziņojums par mājaslapas www.riga.lv sīkdatnēm ar norādēm uz mājaslapas sadaļu par sīkdatnēm, to pielietojumu un piekrišanas / piekrišanas atsaukšanas norādēm

Šīs mājaslapas pārzinis ir nodibinājums “Riga.lv”. Lietojot šo mājaslapu, Jums ir iespēja pieņemt mājaslapas sīkdatņu izveidošanu un iespēja attiekties no mājaslapas sīkdatņu izveidošanas (ja vien Jūsu pārlūkprogramma nav iestatīta nepieņemt sīkdatnes). Jums jāņem vērā, ja atspējosiet noteikti nepieciešamās sīkdatnes, tīmekļa vietne nevarēs darboties pilnvērtīgi. Papildus informācija par mājaslapas veidotajām sīkdatnēm apskatāma šeit.

Sīkdatnes šajā mājaslapā var viegli akceptēt vai noraidīt, izvēloties vienu no šīm saitēm.