Kā izskatījās krastmala pirms 100 gadiem?

4. Septembris

Šodien to būtu grūti pat iztēloties, bet Rīgas galvenais tirgus vēl tikai pirms 100 gadiem bija meklējams krastmalā – vietā starp tagadējo Akmens tiltu un Dzelzceļa tiltu. Saukts par Daugavmalas tirgu, tas šajā vietā atradās jau jopš 16. gadsimta un to veidoja nelieli koka kioski un būdas. 20. gadsimta 30. gados šī būdiņu apmetne tika nojaukta, un jau pavisam drīz netālu no vecpilsētas debesīs izslējās iespaidīgas konstrukcijas – Rīgas jaunais „vēders”.


Orman’, ved uz „Varšavu”!

Pirmskara Rīgā uz krastmalas veco tirgu veda Grēcinieku iela, kuras galā atradās viesnīca „Varšava”. Tā nebija gluži no lepnākajām viesnīcām, taču visai populāra gan. Viesnīcas numuriņus vīrieši jautrā prātā bieži izmantoja, lai pavadītu laiku ar nerātnām meičām. Diemžēl kara laikā viesnīcas ēka tika sagrauta.

Pasažieru kuģītis ceļā uz Āgenskalnu
Foto: no autora kolekcijas

Plosti gar krastmalu

Pavisam citāds veidols kādreiz bija arī krastmalas piestātnei, kur pietauvojās gan desmitiem mazu kuģīšu, gan lielie tvaikoņi. Šī bija daļa no Rīgas ostas, kas tolaik sākās jau pie Doles salas, turpinājās Ķengaraga un vecpilsētas krastā un stiepās līdz pat Daugavas grīvai.

Posmā no tagadējā Ķengaraga līdz Dzelzceļa tiltam krasts bija burtiski pieblīvēts ar plostiem. No Daugavas augšteces ik gadu pludināja ap 10−15 tūkstošiem plostu! Līdz rudenim baļķi bija jāsašķiro un jāpārstrādā gaterī, lai tad ar ar kuģiem tos sūtītu tālāk uz citām Eiropas ostām.

Ostmala cara laikā un 20. gadsimta 20.−30. gados
Foto: no autora kolekcijas

Malkas tirdziņš

Krastmalas posmu no Sarkano noliktavu jeb Spīķeru rajona līdz Dzelzceļa tiltam par piestātni izmantoja mazgabarīta flote – laivas un nelieli kuģīši. Tie galvenokārt iekšējos ūdeņos pārvadāja malkas, pārtikas produktus un sienu. Tirdziņu, kas izveidojās šajā vietā, sauca par malkas vai siena tirgu. Vēl šajā vietā tika izkrauts no Sāremā salas transportētais dolomīts.

Tvaikoņi un velkoņi

Aiz Dzelzceļa tilta uz vecpilsētas pusi tauvošanās vietu meklēja lielāka gabarīta flote – tirdzniecības kuģi, kas šeit atceļoja no visām Eiropas valstīm. Turpat tauvojās arī velkoņi, kādus tagad var redzēt tikai senās atklātnēs. Savi velkoņi bija gan privātiem uzņēmumiem, gan pilsētas pārvaldei, muitai un biržai. Velkoņus izmantoja ne tikai pasažieru pārvadāšanai, bet arī loču darbam.

Ogļu izkraušana vecajā ostā
Foto: no autora kolekcijas

Muitas noliktavas

No tagadējā Vanšu tilta līdz Pasažieru ostai stiepās muitas noliktavas. Senās atklātnēs var redzēt, kā tur tika glabāti zāģmateriāli un siļķu mucas. Nedaudz zemāk pa upes lejteci atradās ziemas osta nelieliem kuģiem, kā arī piestātne graudu pieņemšanai un glabāšanai

Upju kuģīši

Senā krastmala nav iedomājama bez pasažieru kuģīšiem, kas kursēja gan pilsētas robežās, gan veda ārpus tām. Kuģīši piestāja tagadējā Akmens tilta apkaimē un meta lokus pa Daugavu un Lielupi – uz Āgenskalnu, Klīversalu, Vecmīlgrāvi, Bolderāju un pat Sloku.

Ostmala cara laikā un 20. gadsimta 20.−30. gados
Foto: no autora kolekcijas

„Lange un Skuja”

Pirmos kuģīšus vietējās satiksmes vajadzībām pilsēta pasūtīja 1882. gadā. Laivinieki, kas jau kopš seniem laikiem bija pārvadājuši pasažierus, vairs nespēja tikt galā ar lielo braukt gribētāju skaitu. 1884. gadā no kuģubūves rūpnīcas „Lange un Skuja” sastatnēm Klīversalas ūdeņos ielaida pirmos piecus pasažieru kuģīšus, un 1. jūlijā tie uzsāka regulārus reisus. Pašvaldībai piederošie peldlīdzekļi kursēja uz Āgenskalnu, Klīversalu un Iļģuciemu, savukārt uz Andrejsalu, Vecmīlgrāvi, Bolderāju, Sloku un Jelgavu veda privātie kuģīši. Bija arī tādi maršruti, ko apkalpoja gan privātie pārvadātāji, gan pilsētas transports. Tarifi bija atkarīgi ne tikai no kuģīša piederības un maršruta garuma, bet arī no servisa līmeņa. Pirmsrevolūcijas laikā brauciens līdz Āgenskalnam pirmajā klasē maksāja 3 kapeikas, bet otrajā – 2. Skolēniem tika piešķirtas atlaides un biļete jebkurā maršrutā maksāja 1,5 kapeikas.

Visrosīgākais maršruts

Vislielākā rosība bija maršrutā uz Āgenskalnu – tur kuģīši kursēja visu diennakti. Dienā intervāls starp braucieniem bija 6 minūtes, naktī – pusstunda. Pārējos maršrutos kustība notika tikai dienas laikā.

Augsburga flote

Par visturīgāko kuģu īpašnieku tika uzskatīts Aleksandrs Augsburgs. Viņam Ķīpsalā piederēja darbnīca, kurā remontēja un būvēja nelielus kuģīšus, jahtas un motorlaivas. 20. gadsimta sākumā viņa īpašumā bija vesela flote: 23 pasažieru kuģi un 4 liellaivas.

Pirmā pasaules kara laikā lielākā daļa pasažieru kuģu tika nosūtīti uz Krievijas vidieni, un tikai daži no tiem palika Rīgā, kursējot pa Juglas ezeru.

Plosti pie Dzelzceļa tilta
Foto: no autora kolekcijas

Uz Āgenskalnu, Iļģuciemu, Jaunciemu…

Kārļa Ulmaņa valdības laikā kuģīšu satiksme tika atjaunota, taču kādreizējos apmērus tā vairs nekad nesasniedza. Privātajā arhīvā ir atrodams 1936. gada sabiedriskā transporta saraksts, kurā minēti vien trīs maršruti – uz Āgenskalnu, Iļģuciemu un Jaunciemu. Iļģuciemā ar kuģīti varēja nokļūt no pulksten 6.30 līdz 21.30, un šī maršruta pieturvietas atradās Balasta dambī un pie Cementa rūpnīcas. Biļete līdz Iļģuciemam maksāja 10 santīmus, bet līdz Balasta dambim – 8. Līdz pulksten 8 rītā darbojas pazeminātais tarifs, kad brauciens maksāja divreiz lētāk.

Ostmala cara laikā un 20. gadsimta 20.−30. gados
Foto: no autora kolekcijas

Vecā jaunā krastmala

Laika gaitā krastmalas vaibsti ir piedzīvojuši lielas pārvērtības. Kādreiz tā bija veidota no koka, bet 19. gadsimta 70. gados iesākās granīta izbūve. Vispirms tika pārbūvēts posms pie muitas, pēc tam – no Rīgas pils līdz Dzelzceļa tiltam. Darbi turpinājās līdz 1891. gadam, un tos vadīja pilsētas galvenais inženieris Ādolfs Agte. Jaunā krastmala bija par 25 metriem platāka, daļu no jauniegūtās sauszemes platības atņemot upes gultnei.

Pirmsrevolūcijas laikā izbūvētā krastmala kalpoja līdz 1944. gadam, kad nacistiskās Vācijas armija atkāpšanās laikā to uzspridzināja. Agrākās krastmalas vietā palika vien 24 milzīgas bedres. Piecus gadus vēlāk krastmalu atjaunoja.

Pēdējos gados krastmalas izskats ir krietni uzlabojies – tajā parādījušies jauni gājēju un velosipēdistu celiņi, soliņi un laternas. Mūsdienās tā kļuvusi par vienu no pilsētas apskates objektiem, kurp rīdzinieki un tūristi dodas priecēt acis ar skatu uz Pārdaugavu vai Vecrīgu.

Iļja Dimenšteins