Juvenālā justīcija Rīgas stilā: darīt visu, lai bērns augtu ģimenē

23. Janvāris

Juvenālā justīcija jeb, vienkāršāk sakot, – valsts un pašvaldību tiesības iejaukties bērna audzināšanas procesā mūsu sabiedrībā diskusiju līmenī sociālajos tīklos un masu medijos patlaban ir ļoti populāra tēma. Taču pastāv paradokss: Latvijas iedzīvotāji bieži vien kritizē juvenālo justīciju, atsaucoties galvenokārt uz britu vai skandināvu piemēru. Tajā pašā laikā šie paši cilvēki gadiem var neievērot kaimiņos dzīvojošās nelabvēlīgās ģimenes un tajās notiekošo. Juvenālā justīcija nav vienkārša tēma: ģimenes drāmas un traģēdijas ne vienmēr iekļaujas likuma rāmjos un vienmēr milzīga loma ir cilvēciskajam faktoram… RĪGA.LV stāsta par to, kā galvaspilsētā tiek apzinātas nelabvēlīgās ģimenes un īstenota to uzraudzība.


Tad nu kādā ne visai priecīgā dienā Jūs, vērīgs un apzinīgs pilsonis, saprotat, ka vairs nevarat vienaldzīgi noraudzīties uz to, kas notiek kaimiņos dzīvojošajā ģimenē – vecāki dzer un skandalē, bet bērns ir pilnībā atstāts novārtā un nelaimīgs. Nedaudz pašaubījies, vairākkārt uzdodot sev tādus jautājumus kā „Vai man tas jādara?”, „Vai esmu tiesīgs iejaukties?”, „Vai mani neuzskatīs par ziņotāju?”, jūs tomēr pieņemat lēmumu un uzzināt, kur šādos gadījumos zvanīt. Var uzreiz ziņot Rīgas pašvaldības policijai, taču parasti tiesībsargājošās iestādēs vēršas tad, kad situācija kļuvusi pavisam neciešama vai pat apdraudoša. Ja jūs dienu no dienas vērojat vienu un to pašu nelabvēlīgas ģimenes ainu un saprotat, ka kaimiņi lēnām, bet mērķtiecīgi tuvojas sociālā pagrimuma zemākajam punktam, vilkdami sev līdzi arī bērnus, labāk vērsties Rīgas Sociālajā dienestā vai Rīgas bāriņtiesā.

Izsaukums pieņemts

Rīgas pašvaldības Bērnu un jauniešu centrā jau sešus gadus darbojas īpaša mobilā brigāde, kas reaģē uz šāda veida izsaukumiem. Mobilā brigāde – tie ir divi cilvēki: profesionāls sociālais darbinieks un psihologs. Vienmēr vīrieši, jo diemžēl darbs mēdz būt bīstams: piedzēries tēvs var arī nepriecāties par negaidīto viesu ierašanos… Šai mobilajai brigādei ir nestandarta darbalaiks: no plkst. 13.00 līdz 22.00, jo, kā pierādījies praksē, ģimenes drāmas visbiežāk risinās vakaros, kad visi ir mājās – vecāki atgriezušies no darba, bērni no skolas vai bērnudārza. Diennaktī vidēji ir seši, septiņi izsaukumi.

„Mobilajai brigādei ir visaugstākajā mērā delikāts darbs: iztēlojieties, ka jums vēlā vakara stundā jāzvana pie sveša dzīvokļa durvīm, aiz kurām, piemēram, viens uz otru kliedz vecāki un raud bērni. Vai tieši otrādi – ir pārāk kluss: māte atrodas narkotiku reibumā, bet bērns atstāts savā vaļā. Jāprot novērtēt situāciju, jāatrod īstie vārdi,” stāsta Rīgas pašvaldības Bērnu un jauniešu centra, kura pārziņā ir galvaspilsētas bērnunami, direktors Kaspars Jasinkevičs.

Audzinoša saruna vai krīzes centrs?

Kādas ir šādu izsaukumu sekas? Visbiežāk – audzinošas preventīvas sarunas. Taču, protams, arī šādos gadījumos ģimene nonāk atbildīgo iestāžu uzmanības lokā un turpmāk tā tiek novērota – par incidentu noteikti tiek informēta Rīgas bāriņtiesa un Rīgas Sociālais dienests. Dati par ģimeni tiek pārbaudīti arī datubāzēs: piemēram, tiek noskaidrots, vai Rīgas Sociālais dienests tai piešķīris maznodrošinātās vai trūcīgās ģimenes statusu. Ja ģimenei ļoti nepieciešama materiālā palīdzība, taču tā nav vērsusies pēc sociālās palīdzības, sociālais darbinieks informē par šādu iespēju. Psihologs piedāvā savu palīdzību.

Taču dažreiz nākas pieņemt smagu lēmumu – izņemt bērnu no ģimenes. Tas tiek darīts tikai tādos gadījumos, kad tiek apdraudēta bērna dzīvība vai veselība, vai arī nav pieļaujama bērna palikšana dzīvei nepiemērotos apstākļos. Rīgas pašvaldības policijas un Rīgas bāriņtiesas darbinieki šādās kritiskās situācijās ir tiesīgi operatīvi pieņemt vienpersonisku lēmumu.

Šādā gadījumā bērns tiek nogādāts īpašā krīzes centrā, kur vienlaikus var atrasties 30 bērni. Par laimi, ir retums, ja ir aizņemtas 26–27 vietas, parasti vienlaikus krīzes centrā uzturas krietni mazāk bērnu. Šeit ar bērnu strādā psihologs, sociālais darbinieks. Tiek veikta arī medicīniskā apskate. Paralēli datubāzēs tiek iegūta visa iespējamā informācija par bērnu un viņa vecākiem.

Bērnu no ģimenes drīkst izņemt uz īsu laiku – ne ilgāk par 15 diennaktīm. Lēmumu par bērna izņemšanu no ģimenes uz ilgāku laiku pieņem tikai Rīgas bāriņtiesa koleģiāli, ņemot vērā visu savākto informāciju.

„Mūsu nostāja ir viennozīmīga: izņemt bērnu no ģimenes – tas ir pēdējais piespiedu pasākums, kad nekas cits vairs nedarbojas,” uzsver Kaspars Jasinkevičs. „Esam izvirzījuši sev mērķi visiem iespējamiem līdzekļiem palīdzēt ģimenei izkļūt no krīzes un saglabāt bērna aizbildnības tiesības. Jā, bieži uzskata, ka bērnam bērnunamā būtu labāka dzīve, nekā tādā briesmīgā ģimenē. Taču, ticiet - kad bērns tiek izņemts no ģimenes, šķirts no vecākiem – tā vienmēr ir milzīga trauma, kas saglabāsies visa mūža garumā.  Atņemt bērnu – tas ir pēdējais solis, kas tiek sperts, kad ir pilnīgi skaidrs, ka citādi palīdzēt vairs nav iespējams.”

Vai vecāki ir spējīgi apdomāties un mainīties?

Vai izdodas palīdzēt vecākiem? Pēc Kaspara Jasinkeviča domām - jā. Galvenais – atgriezt vecākus sociāli aktīvā dzīvē, kas vairumam cilvēku parasti nozīmē darbu. Ceļš līdz tam bieži vien ir visai garš: periods, kurā notiek atgriešanās normālā dzīvē, – tās ir neskaitāmas konsultācijas ar sociālajiem darbiniekiem un psihologiem, palīdzība noformēt un iesniegt pieprasījumu sociālo pabalstu un pakalpojumu saņemšanai no pašvaldības. Tas palīdz izdzīvot sākuma periodā, atgriezties normālā dzīves ritmā, atrast darbu.

„Viennozīmīgi varu apgalvot, ka gadījumā, kad vecāki atrod darbu, lai arī nekvalificētu, maz apmaksātu, situācija uzreiz sāk uzlaboties. Pats svarīgākais, ka cilvēkā atjaunojas pašcieņa, ticība sev,” uzsver Kaspars Jasinkevičs. „Taču jāteic, ka 2008.–2009. gada krīze daļā iedzīvotāju radījusi graujošas sekas – cilvēki zaudēja darbu, nonāca nabadzībā, kas nelabvēlīgi ietekmēja arī attiecības ģimenē. Un ne visi ir spējuši atgūties no šī trieciena – krīzes radītās sekas jūtamas līdz šim brīdim.”

Vecākus atskurbina arī pats ārkārtas notikums: mans bērns aizvests uz krīzes centru! Tas bieži liek pārvērtēt savu attieksmi pret dzīvi, bērniem. Izjūtot bailes un kaunu, vecāki saņem sevi rokās.

Mēdz būt arī tā: kādam nosacītam Jānim dzīvē iestājusies melnā svītra – zaudēts darbs, gadās arī iedzert. Kādu vakaru sieva aizbraukusi pie saviem vecākiem, atstājot bērnu tēva uzraudzībā. Taču tētis piedzēries un aizmirsis par savu mazo dēlēnu. Bērns devies pastaigāties, apmaldījies, un Rīgas pašvaldības policija nogādājusi bērnu krīzes centrā. Izgulējis dzērumu, tēvs skraida pa pilsētu, meklējot bērnu, un beigās ierodas arī krīzes centrā. Šādā situācijā, kad tēvs ir atskurbis, bērns viņam tiek atdots, pirms tam veicot stingras audzinošas pārrunas.

„Dzīvē notiek visādi, un, ja cilvēks nonācis krīzes situācijā, vissvarīgākais ir palīdzēt viņam no tās izkļūt,” stāsta Kaspars Jasinkevičs. „Atņemt bērnu bieži vien nozīmē iegrūst vecākus vēl lielākā izmisumā. Daudzi cilvēki, tieši pretēji - spēj saņemties bērnu dēļ, apzinoties, ka nonākuši līdz punktam, kurā pakļauj viņus riskam.”

Audžuģimenes: kāpēc tas ir labāk nekā bērnunams?

Taču mēdz būt arī tā, ka bērnu tiešām nedrīkst atdot vecākiem un Rīgas bāriņtiesai jāpieņem smags lēmums.

„Tādos gadījumos Rīgas bāriņtiesa dara visu, lai bērnam atrastu tā saucamo audžuģimeni. Tā nav adopcija, svarīgi ir to nejaukt. Audžuģimenē bērns var atrasties tikai noteiktu laiku un tas neizslēdz kontaktu ar bioloģiskajiem vecākiem, kā arī iespējamu atgriešanos bioloģiskajā ģimenē, ja vecāki sakārto savu dzīvi,” skaidro Kaspars Jasinkevičs. „Faktiski tādā veidā bērnam tiek nodrošināti atbilstoši dzīves apstākļi, normālas ģimeniskās attiecības. Audžuvecāki par bērnu saņem pabalstu.”

Galvenā problēma – Rīgā nav tik daudz ģimeņu, kas būtu gatavas uz kādu laiku pieņemt no nelabvēlīgas ģimenes nākušu bērnu. Kā norāda Kaspars Jasinkevičs, šajā jomā paveras plašs darba lauks: vēlēšanās pieņemt audžubērnu ir daudziem, taču šāda vecāku informēšanas, psiholoģiskās sagatavošanas un apmācības sistēma nav pārāk efektīva. Jāpilnveido arī materiālā atbalsta sistēma.  

Kaspars Jasinkevičs apgalvo, ka izvēlei starp bērna ievietošanu audžuģimenē vai bērnunamā vienmēr jābūt par labu audžuģimenei. Tā vienmēr ir labāk bērnam. Faktiski šobrīd tiek strādāts pie profesionālu audžuģimeņu institūta izveides, kam pilnībā būtu jāaizstāj bērnunamu sistēma.

„Reiz bija tāds gadījums: mamma un meita viena otru ļoti mīl, taču visi saprot, ka kopā dzīvot viņas nedrīkst. Mātei – psihiska slimība, un viņa nav spējīga nodrošināt bērna aprūpi. Taču meitenīte savai mātei ļoti pieķērusies. Mīl viņu tādu, kāda viņa ir. Tā taču ir mamma,” atceras Kaspars Jasinkevičs. „Konkrētajā situācijā tika pieņemts kompromisa lēmums: meitenīti ievietoja audžuģimenē, bet ar mammu viņa turpināja tikties. Tas izrādījās pareizs lēmums. Tagad šī meitenīte ir jau pieaugusi jauna sieviete, mācās un strādā. Viņas dzīvē viss ir labi. Katrs šāds stāsts – tā ir uzvara.”

Bērnunams: kazarmu vairs nav  

Bet tā kā audžuģimeņu vai ģimeņu, kas vēlas bērnus adoptēt, īpaši, ja bērns jau sasniedzis skolas vecumu vai ir pusaudzis, mums pagaidām nav tik daudz, protams, Rīgā turpina pastāvēt arī bērnunami. Taču ir arī labi jaunumi: galvaspilsētā vairs nav kazarmu tipa bērnunamu ar milzīgām bezpersoniskām guļamistabām, kur rindās novietots desmitiem gultiņu, ar kolektīvu došanos pusdienot tādās pašās milzīgās ēdamzālēs ar gariem galdiem. Rīga no padomju laikiem mantojumā saņēma arī bērnunamus, kas vairāk līdzinājās cietumiem – ar restēm durvju vietā, audzinātājiem - uzraugiem ar rācijām aiz jostām.

„No ģimenēm izņemtie bērni atrodas riska zonā: apstākļi, kādos viņi dzīvoja savās bioloģiskajās ģimenēs, saglabāsies kā trauma visu dzīvi… Taču, ja tiek pieņemts lēmums par bērna izņemšanu no ģimenes, svarīgākais ir neļaut viņam turpināt slīdēt lejup, bet tieši pretēji – palīdzēt pārvarēt nelabvēlīgos apstākļus, kuru esamībā viņš nav vainojams, palīdzēt sociāli adaptēties, lai varētu dzīvot normālu dzīvi: mācīties, strādāt un vēlākos gados veidot pilnvērtīgu ģimeni.

Bērni, kas dzīvojuši kazarmu tipa bērnunamos, absolūti nebija gatavi patstāvīgai dzīvei. Viņi bija asociāli pat sīkumos, sadzīves līmenī,” skaidro Kaspars Jasinkevičs. „Viņi nezina, kā par sevi parūpēties, kā gatavot ēst, kā iepirkties, kā mazgāt drēbes, kā plānot budžetu, kā vispār iekārtota dzīve ārpus bērnunama sienām. No vienas puses, dzīves apstākļi bērnunamā nebija no tiem vieglajiem, taču bērnos netika ieaudzināta atbildība par sevi.

Tāpēc Rīgā kazarmas nomainījuši ģimenes tipa bērnunami. Parasti šāda tipa bērnunami izvietoti dzīvokļos ar vairākām istabām, kur katrā dzīvo 8 bērni un pusaudži ar audzinātāju vai audzinātājiem. Jā, tā nav tipiska ģimene, kurā ir mamma un tētis, taču dzīves apstākļi pietuvināti tādiem, kādi tie ir ģimenēs. Bērni apmeklē parastus bērnudārzus un skolas un vakaros atgriežas mājās – tāpat kā viņu vienaudži, kas dzīvo savās bioloģiskajās ģimenēs. Tiek plānoti mājās veicamie darbi, audzinātāju pienākumos ietilpst sadzīves iemaņu veidošana bērnos, ieskaitot budžeta plānošanu. Audzinātāji kopā ar bērniem apmeklē tuvākos lielveikalus, iepērkas, plāno ēdienkarti nedēļai. Parasti šādos bērnunamos–dzīvokļos kopā dzīvo dažāda vecuma bērni: pirmkārt, tas iemāca rūpēties par jaunākiem bērniem, otrkārt, ne vienmēr vēlams veidot tikai no pusaudžiem sastāvošu kopienu, ņemot vērā visu pārejas vecuma problemātiku. Audzinātāji palīdz bērniem izvēlēties virzienu tālākai izglītībai, palīdz saprast, kāds darbs būtu piemērotāks.

Galvaspilsētā pavisam darbojas septiņas Rīgas pašvaldības Bērnu un jauniešu centra struktūrvienības. Tajās dzīvo 260 bērnu un pusaudžu vecumā no 2 līdz 18 gadiem. Rīgas pašvaldības Bērnu un jauniešu centrā strādā 250 darbinieku: 25 sociālā darba speciālisti, 158 sociālās aprūpes speciālisti. Pārējie darbinieki veic grāmatvedības, administratīvos un tehniskos darbus.


Rīgas pašvaldības Bērnu un jauniešu centra, kas atbild par bērnunamiem galvaspilsētā, kontaktus iespējams atrast šeit.

Sīkāka informācija par Rīgas krīzes centriem un ģimenes tipa bērnunamiem atrodama šeit.

Rīgas Sociālā dienesta informatīvais tālrunis – 80005055.

Rīgas bāriņtiesas informatīvais tālrunis – 67037746.

Gadījumā, ja esat kļuvis par liecinieku situācijai, kurā nepieciešama operatīva iejaukšanās, zvaniet Rīgas pašvaldības policijai: 110.