„Jaunā rīdziniece”: Lidija no Āfrikas, kas uzstājas Rīgā ar savu „Stand Up” šovu

27. Jūnijs, 2017

Tas, ka Rīga ir internacionāla pilsēta, ir zināms jau sen. Savu šarmu Latvijas galvaspilsēta iegūst ne tikai, pateicoties spilgtiem pārstāvjiem no vietējo iedzīvotāju vidus, bet arī „jaunajiem rīdziniekiem”, kas visai veiksmīgi integrējas vietējā sabiedrībā, piešķirot tai savu īpašo kolorītu. Lidija no Nigērijas – cilvēks ar apbrīnojamu likteni: kopā ar māsu devās uz Eiropu, bet apmetās uz dzīvi lietainajā Rīgā, sāka sacerēt jociņus un līdz pat šim brīdim mēģina saprast, kāpēc latvieši nesilda auksto zupu.


Kehinde Lydia Oyeniyi, 25 gadi

Dzimtā pilsēta: Abudža, Nigērija (Āfrika)

Nodarbošanās: RTU studente, attīstības menedžere Latvijas uzņēmumā, modele

Rīgā ieradusies: pirms diviem gadiem

Pirmais vārds latviešu valodā, ko apguva: „Paldies!”


Foto: Riga.lv

Nekad neaizmirsīšu dienu – 2010. gada 25. decembri –, kad mēs ar dvīņumāsu pametām Āfriku un devāmies uz Ukrainu iegūt izglītību. No šīs dienas sākās pilnīgi cita dzīve tālu prom no mājām. Kad vēl biju bērns, par savas nākamās dzīves notikumiem varēju izfantazēt visu iespējamo, taču pat vistrakākajās fantāzijās nevarēju pat iztēloties, ka pametīšu savu dzimteni. Ja ne mana māsa, kas bija nolēmusi kļūt par ārsti, iespējams, es nekur projām nebūtu devusies.

Lieta tāda, ka medicīnisko izglītību Nigērijā iespējams iegūt 7–9 gadu laikā, savukārt Ukrainā to var izdarīt sešos gados, tādā veidā ieekonomējot divus gadus.

Kāpēc Ukraina? Tur dzīvo mūsu brālēns, kura darbība arī saistīta ar medicīnu, un, uzklausot viņa neatlaidīgos lūgumus, variantus studēt citās Eiropas pilsētās mēs sākotnēji nemaz neizskatījām. Manos plānos neietilpa kļūt par ārsti, vienkārši mēs ar māsu tajā laikā pat baidījāmies pieļaut domu, ka varētu dzīvot šķirti, tāpēc devos kopā ar viņu uz Ukrainu, lai apgūtu datorinženierijas un telekomunikācijas specialitāti. Rezultātā, kā redzat, mūs vienalga šķir attālums, jo nevarēju gaidīt vēl divus gadus, kamēr māsa iegūst izglītību. Man bija jāveido sava dzīve. Un tā es nonācu šeit, Rīgā, esmu RTU maģistrantūras pēdējā kursa studente specialitātē, ko studēju iepriekš.

Kad ierados Rīgā, pirmais, ko uzreiz ievēroju, bija tas, ka cilvēki šeit nesmejas. Apkārtējiem cilvēkiem neredzēju laimē mirdzošas acis. Skaidra lieta, kas es tāda, lai man smaidītu, taču var jau smaidīt tāpat, nav jau jāsmaida tieši man... (smejas).

Foto: Riga.lv

Kamēr dzīvoju Ukrainā, laiku pa laikam ceļoju pa Eiropu, taču, kad apmetos uz dzīvi Rīgā, sapratu – tā ir citāda. Latvijas galvaspilsēta būtiski atšķiras no citām Eiropas pilsētām, vismaz es to tā izjūtu. Cilvēki te ir daudz noslēgtāki, mazrunīgāki. Pirms ierašanās Rīgā man parasti tika uzdoti trīs nodrāzti standarta jautājumi: „Kā tevi sauc? No kurienes tu esi? Kāpēc tu esi melna?” Savukārt šeit man jautā: „Kā tevi sauc? No kurienes tu esi? Vai tev ir puisis?” Un turklāt to nez kāpēc dara krievu valodā, kas man arī bija jaunatklājums.  

Sazināties krieviski – tā nav problēma. Atšķirībā no latviešu valodas, to es pārvaldu. Valsts valodu arī cenšos iemācīties – kolēģi visādi man tajā palīdz, taču tas nav vienkārši (smaida). Pagaidām zinu tikai pamatvārdus: „sveiki”, „atā”, „paldies”... Starp citu. vārdu „paldies” latviski iemācījos vēl pirms ierašanās Latvijā. Man taču kaut kā vajadzēja pateikties Latvijas valsts darbiniekiem, kas ielaida mani jūsu valsts teritorijā (smejas). 

Foto: Riga.lv

Pēc diviem Rīgā pavadītiem gadiem varu teikt, ka jau esmu pieradusi pie šīs pilsētas dzīves ritma, taču droši vien vēl ne līdz galam esmu spējusi integrēties vietējā sabiedrībā. Nigērijas meitenes acīm raugoties, Rīga – tas ir aukstums. Atzīšos, ka laikapstākļi te, protams, nav nekādi saldie (smejas). Bet vēl Rīga – tas ir sarežģīti. Pirmais iespaids, ka pilsēta ir maza un viss te kā uz delnas. Taču tā nav! Būšu atklāta, kartēs īpaši labi neorientējos, tāpēc mani pirmie mēģinājumi noorientēties Rīgas ielās cieta pilnīgu fiasko. Taču es mīlu šo pilsētu tādēļ, ka, lai nokļūtu no viena punkta līdz citam, ceļu var veikt kājām, un tas neaizņem daudz laika.  

Koncentrēties tikai vienai lietai – tas nav par mani! Man patīk izzināt dzīvi visās tās izpausmēs, cenšos realizēt visu savu vēl neizmantoto potenciālu. Tāpēc paralēli mācībām nodarbojos ar viena Latvijas uzņēmuma, kas specializējas plastikāta karšu ražošanā, attīstību. Vēl arī piepelnos kā modele – kaut kāds labums taču jāgūst no savas šokolādes krāsas ādas (smejas).

Brīvajā laikā saceru jociņus saviem priekšnesumiem „Stand Up” un uzstājos auditorijas priekšā ar Rīgas „Stand Up” grupu. Jā, jā, esmu arī komiķe. Lai gan nē – vēl tikai mācos.

Tieši tāpēc uzreiz ievēroju, ka cilvēki Rīgā nesmejas, bet skumjš cilvēks ir labākais „materiāls” komediantam. Es, piemēram, iedvesmu jokiem smeļos skumjos cilvēkos: skatos uz viņiem un domāju, kā varētu viņus sasmīdināt. Patīk jokot par acīm redzamām lietām, kuras mēs neievērojam. Piemēram, kad mani pirmo reizi ieraudzīja vietējās „Stand Up” grupas organizators, ar izbrīnu sejā teica: „O! Lidija! Tu esi melnā!” Vai patiesi?! Un es to pat nezināju! 25 gadus skatos spogulī un nebiju ievērojusi! Paldies, ka atklājāt man patiesību! (smaida).

Foto: Riga.lv

Kas attiecas uz Nigēriju, ļoti skumstu pēc saviem tuviniekiem, reizi vai divas gadā noteikti viņus apciemoju. Mani vecāki pilnīgi mierīgi attiecas pret to, ka nedzīvoju mājās, viņi man vienmēr ir teikuši: „Lidija, ceļo, apskati pasauli un dari tikai to, ko saka tava sirds!”

Vēl man ir nedaudz nepatīkami, ka mediju dēļ vietējiem iedzīvotājiem izveidojies ne visai pareizs priekšstats par Nigēriju. Tas vien, ka tā ir valsts Āfrikā, vēl nenozīmē, ka mēs tur mirstam no slāpēm un dzīvojam dzīvei nepiemērotos apstākļos. Nē! Nigērija ieņem pirmo vietu Āfrikā naftas ieguvē. Mums ir strauji augoša ekonomika, tāpēc vislielākie uzņēmumi pasaulē, kuru vidū ir arī Microsoft, pie mums atver savas pārstāvniecības. Un, kad cilvēki domā, ka esmu uz Eiropu atbēgusi labākas dzīves meklējumos, – tā nav tiesa!

Foto: Riga.lv

Ļoti skumstu pēc mūsu tradicionālā ēdiena, jo man patīk labi paēst, taču ēdiens Rīgā pašos pamatos atšķiras no tā, ko esmu pieradusi ēst kopš bērnības. Ļoti garšo mūsu vietējie rīsi ar dārzeņiem. Tas ēdiens ļoti līdzinās tam, ko krievi sauc par plovu, tikai mēs to gatavojam bez gaļas. Latviešu virtuvē ir tāds ēdiens... rozā zupa ar visu kaut ko sagrieztu tajā... kā to sauc... šķiet, aukstā zupa. Man tā negaršo! Nē, nē! Tā taču ir auksta! Man kolēģi saka: „Pagaršo ar rupjmaizi, pagaršo šādi vai tādi...” Šķiet, lai tā man garšotu, tai jābūt vismaz karstai! (smejas)

Kopumā laika periodā, ko esmu pavadījusi Eiropā, Rīga man visvairāk devusi vērtīgas pieredzes un jaunu zināšanu. Esmu sākusi labāk saprast cilvēkus un to, kā ar viņiem sadarboties. Iespējams, priekšroku dodu pilsētām ar daudziem miljoniem iedzīvotāju, kurās kūsā dzīve, taču pagaidām dzīve Rīgā mani apmierina. Nezinu, kā mana dzīve veidosies nākotnē, patlaban esmu pateicīga par to, kas man ir. Un esmu laimīga.

Foto: Riga.lv

Vietas Rīgā, kas ir TOP pieciniekā …

  • … iedvesmai – Vecrīga un Centrāltirgus.
  • ... tikšanās vietai – kino. Pirmajā tikšanās reizē mani nevajag vest uz kafejnīcu vai restorānu – pastāv iespēja, ka ar ēdiena baudīšanu varu aizrauties vairāk nekā ar jauno cilvēku.
  • ... tikšanās ar draugiem – boulings.
  • ... atpūtai – pludmale. Jā, melnādaini cilvēki arī sauļojas!
  • ... vientulības baudīšanai – mājas.

Paziņojums par mājaslapas www.riga.lv sīkdatnēm ar norādēm uz mājaslapas sadaļu par sīkdatnēm, to pielietojumu un piekrišanas / piekrišanas atsaukšanas norādēm