Izmaiņas ūdens patēriņa uzskaites kārtībā: kā turpmāk notiks ūdens skaitītāju uzstādīšana

2. Decembris

10. novembrī Ministru kabinets apstiprināja grozījumus kārtībā, kādā dzīvokļa īpašnieks daudzdzīvokļu dzīvojamā mājā norēķinās par pakalpojumiem, kas saistīti ar dzīvokļa īpašuma lietošanu. Šie grozījumi skar Ministru kabineta noteikumus Nr. 1013 – tie maina kārtību, kādā dzīvokļos tiek uzstādīti ūdens skaitītāji, un to mērķis ir novērst ar ūdens patēriņa uzskaiti saistītās problēmas.


Uzreiz jānorāda, ka jaunās prasības attiecas tikai uz tām daudzdzīvokļu mājām, kuru pārvaldīšanas tiesības nav pārņēmuši dzīvokļu īpašnieki (ko tas nozīmē un kā to var izdarīt, lasiet likumā „Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju” 50. panta trešās daļas 2. punktā). Šādās mājās komunālie pakalpojumi tiek sniegti ar apsaimniekojošā uzņēmuma (piemēram, SIA „Rīgas namu pārvaldnieks”) starpniecību, un dzīvokļu īpašnieki nav kolektīvi noteikuši nedz kārtību, kādā tie vai citi pakalpojumi tiek nodrošināti koplietošanā esošajā mājas daļā, nedz kārtību, kādā iedzīvotāji veic maksājumus par noteiktiem pakalpojumiem, ko saņem katrs dzīvoklis. Tas nozīmē, ka iedzīvotāju vārdā šos lēmumus pieņem pārvaldnieks.

Kāda ir pašreizējā situācija?

Uz mājām, kuras dzīvokļu īpašnieki nav pārņēmuši savā pārvaldībā, kopš 2013. gada attiecās šāds noteikums: kopējie ūdens zudumi, kas izveidojušies mājā (pēc mājas iekšējā skaitītāja rādījumu nolasīšanas un dzīvokļos uzstādīto skaitītāju rādījumu iesniegšanas), tiek proporcionāli sadalīti starp visiem dzīvokļiem.

Tiesa, pastāvēja kāda nianse: ja kāds no mājas iedzīvotājiem trīs mēnešus nebija iesniedzis skaitītāju rādījumus vai savlaicīgi veicis uzskaites ierīču verificēšanu, visi zudumi tika pierakstīti šim dzīvokļa īpašniekam. Ja šādu iedzīvotāju attiecīgajā mājā nebija, par zudumiem kopīgi maksāja visi.

Galarezultātā iznāca tā, ka tie, kuri godīgi maksāja par patērēto ūdeni un ievēroja skaitītāju rādījumu iesniegšanas termiņus, bija spiesti vēl piemaksāt par kādu kaimiņu, kurš slēpa patieso ūdens patēriņu. Turklāt aprēķinātā starpība dažreiz bija pat lielāka par reālo patērētā ūdens apjomu. Piemēram, cilvēkam nācās maksāt gan par saviem patērētajiem 8 kubikmetriem, gan 10 izgaisušiem kubikmetriem.

Sākotnēji šāda kārtība šķita taisnīga. Neskatoties uz daudzajām iedzīvotāju sūdzībām, to atbalstīja pat Tiesībsarga birojs, jo šī kārtība mudināja dzīvokļu īpašniekus uzstādīt un savlaicīgi pārbaudīt ūdens skaitītājus un iesniegt to rādījumus.

Kādēļ zudumu sadale bija netaisnīga?

Ekonomikas ministrijas eksperti veica rūpīgu situācijas izpēti un konstatēja, ka ūdens zudumu sadale ne vienmēr ir taisnīga. Tādēļ, ka – jo mazāku ūdens patēriņu norādīja iedzīvotājs, jo mazāka bija arī „svešā” patēriņa daļa, kas tam bija jāsamaksā. Un rezultāts bija šāds: ja dzīvokļa īpašnieks norādīja nepatiesi mazu patēriņa apjomu, piemēram, 0 m3, tad viņam rēķinā iekļautā starpības daļa arī bija mazāka vai pat netika aprēķināta vispār. Turklāt aizmāršīgie dzīvokļu īpašnieki, kuri nebija savlaicīgi iesnieguši rādījumus vai apmainījuši skaitītājus, tika sodīti pārāk bargi, liekot maksāt par visu patēriņa starpību, proti, ne tikai par neuzskaitīto ūdens patēriņu, bet arī par ūdens zudumiem, kas bija radušies citu iemeslu, piemēram, avāriju vai remontdarbu, dēļ, un koplietošanas vajadzībām izlietoto ūdeni. Tā kā par ūdensapgādes sistēmas tehnisko stāvokli dzīvojamajā mājā parasti atbild visi dzīvokļu īpašnieki, ne vienmēr ir taisnīgi iekasēt maksu par kopējo patēriņa starpību tikai no atsevišķiem dzīvokļu īpašniekiem.

Tiesībsarga birojs, pie kura ar sūdzībām vērsās neapmierinātie iedzīvotāji, norādīja, ka dzīvokļu īpašnieki piekrīt ūdens patēriņa starpības iekļaušanai ūdensapgādes pakalpojumu tarifos, tādējādi atsakoties no kopējā mājas iekšējā skaitītāja (komercuzskaites mēraparāta), kura izmantošanas rezultātā tiek fiksēta ūdens patēriņa starpība. Tomēr namu pārvaldnieki šai nostājai nepiekrita, argumentējot to tādējādi, ka tas nenovēršami radīs pakalpojumu cenu pieaugumu visiem centralizētās ūdensapgādes sistēmas lietotājiem. Neizdevīgā situācijā tiks nostādīti tie īpašnieki, kuru dzīvokļos nav uzstādīti atsevišķi ūdens skaitītāji, kā arī tie, kuri, lai samazinātu ūdens zudumus, jau ir investējuši līdzekļus jaunās paaudzes skaitītāju iegādē.

Tā kā eksperti savā starpā nekādi nespēja vienoties, tika nolemts uzvelt ūdens zudumu problēmu risināšanu uz pašu dzīvokļu īpašnieku un namu pārvaldnieku pleciem. Tas nozīmē, ka jautājumi, kas saistīti ar ūdens patēriņa sadalījumu (uzskaiti) dzīvojamās mājas iekšienē, zudumu rašanās cēloņiem un uz ūdens patēriņa starpības samazināšanu vērstiem pasākumiem, ir jārisina dzīvokļu īpašniekiem, iesaistot apsaimniekošanas uzņēmumu, kas ir pilnvarots noskaidrot patēriņa starpības veidošanās cēloņus un kopā ar dzīvokļu īpašniekiem izvērtēt veidus, kā tos novērst.

Kādēļ māju pārvaldnieki nespēj atrisināt ūdens zudumu problēmu?

Diskusiju gaitā māju pārvaldnieki sūdzējās, ka to iespējas atrisināt ūdens zudumu problēmu ir ierobežotas, ja tās risināšanā nav iesaistīta dzīvokļu īpašnieku biedrība. Vienīgais instruments, ko izmanto pārvaldnieks, ir dzīvojamās mājas ūdensapgādes sistēmas pārbaude, kas aptver arī dzīvokļus, – ja vien īpašnieki pārbaudītājus tajos ielaiž. Piemēram, mājās, kuras pārvalda SIA „Rīgas namu pārvaldnieks”, pārvaldnieka pārstāvis apstaigā dzīvokļus un pārbauda skaitītājus, ja ūdens patēriņa starpība trīs mēnešus pēc kārtas pārsniedz 20 %.

Pēc šādām uzraugošām pārbaudēm izdodas uz laiku panākt zudumu samazināšanos, taču šis laiks nav ilgs.

Tādēļ tika nolemts, ka turpmāk ūdens patēriņa skaitītāju uzstādīšanu dzīvokļos veiks nevis paši īpašnieki, bet gan dzīvokļu īpašnieku biedrība vai apsaimniekošanas uzņēmums, un tās izmaksas tiks segtas no dzīvokļu īpašnieku izveidotajiem uzkrājumiem. Šādi tiks veikta gan ūdens skaitītāju uzstādīšana, gan to nomaiņa un pārbaude. Tādējādi ūdens skaitītāji kļūs par dzīvokļu īpašnieku kopīpašumu. Tomēr atklāts paliek jautājums par tiem dzīvokļu īpašniekiem, kuri savā nekustamajā īpašumā nevienu neielaiž.

Uz ko attiecas grozītie Ministru kabineta noteikumi?

Noteikumi attiecas uz tādu daudzdzīvokļu māju dzīvokļu īpašniekiem un pārvaldniekiem, kuru pārvaldīšanas tiesības nav pārņēmuši paši dzīvokļu īpašnieki. Šādas mājas saņem pakalpojumus ar pārvaldnieka starpniecību, un dzīvokļu īpašnieku biedrība tajās nenosaka veidu, kādā katrs dzīvokļa īpašnieks norēķinās par to vai citu pakalpojumu, kā arī nepiedalās daudzdzīvokļu mājas tehniskā stāvokļa uzturēšanai nepieciešamo pakalpojumu izvēles apspriešanā.

Kādēļ šādi grozījumi ir nepieciešami?

Izstrādājot grozījumus, Ekonomikas ministrija centās novērst cēloņus, kas izraisa nesamērīgi lielo neuzskaitītā ūdens patēriņa apjomu. Taču izdevās tikai ieviest pasākumus, kas veicina ūdens patēriņa uzskaites uzlabošanos dzīvokļos, vienlaikus neatrisinot globālo problēmu, proti, noskaidrot, kurp aizplūst neuzskaitītais ūdens.

Tajā pašā laikā dokumenta izstrādātāji gaida, ka dzīvokļu īpašnieki turpmāk aktīvāk iesaistīties lemšanā par savas mājas likteni, apzinoties, ka tas ir kopīpašums, un pieņems lēmumus par pakalpojumu saņemšanas un iepirkumu organizēšanu, tostarp skaitītāju uzstādīšanu un pārbaudi.

Gadījumā, ja dzīvokļu īpašnieki nepiedalīsies ūdens zudumu novēršanas problēmu risināšanā, šos jautājumus varēs regulēt pārvaldnieks. Un tagad – saskaņā ar grozītajiem noteikumiem – pārvaldnieks varēs pieņemt lēmumus par izmaiņām ūdens patēriņa uzskaites kārtībā, kā arī lemt par to,  kad un kādi skaitītāji mājā ir jāuzstāda un kad un ar kādiem nosacījumiem jāveic to verificēšana.

Ko varēs darīt pārvaldnieki, bet ko – dzīvokļu īpašnieki?

Ir precizēta arī kārtība, kādā ir sadalāma ūdens patēriņa starpība: tā, tāpat kā agrāk, tiks dalīta starp atsevišķu dzīvokļu īpašniekiem, taču tās apjoms nedrīkstēs pārsniegt saistošajos pašvaldības noteikumos paredzēto normu. Šādā gadījumā uz individuālu īpašumu attiecināmais summārais ūdens patēriņš mēnesī nevarēs būt lielāks par mēneša ūdens patēriņu, ja iepriekš veiktas sadales rezultātā veidosies patēriņa starpība. Tā būs atbilstoši jāsadala starp visiem mājā esošo individuālo īpašumu īpašniekiem.

Turpmāk dzīvokļu īpašnieki varēs pāriet uz vienotu ūdens patēriņa uzskaites sistēmu – paši iegādāties, uzstādīt, mainīt un verificēt ūdens skaitītājus dzīvojamajā mājā. Otra iespēja būs uzticēt šīs funkcijas pārvaldniekam vai citai personai. Taču ir jāņem vērā, ka gadījumā, ja to darīs pārvaldnieks, tas būs tiesīgs iekļaut šādu pakalpojumu izmaksas kopējā ēkas apsaimniekošanas un uzturēšanas maksā. Tādējādi tiks nodrošināta viena veida mērierīču vienota uzstādīšana ēkā. Pateicoties tam, tiks novērsta iespēja, ka iedzīvotāji izmanto neverificētus ūdens skaitītājus, izņemot gadījumus, kad dzīvokļa īpašnieks atteiksies ielaist santehniķi savā īpašumā, liedzot veikt skaitītāju uzstādīšanu vai verificēšanu.

Regulējums vienlaikus paredz arī iespēju, ka skaitītāji tiks uzstādīti decentralizēti, proti, dzīvokļa īpašnieki to darīs patstāvīgi. Taču šādā gadījumā mājā ir jābūt pieņemtam lēmumam par vienotu ūdens patēriņa uzskaites sistēmu. Tas nozīmē, ka dzīvokļu īpašnieku biedrībai ir jānosaka prasības, kas tiek izvirzītas ūdens skaitītāju tehniskajai specifikācijai, papildu aprīkojumam un uzstādīšanai. Un šīs prasības būs vienotas visiem ēkā esošajiem dzīvokļiem.

Ekonomikas ministrijas ieskatā ir nepieciešams biežāk veikt dzīvokļos uzstādīto skaitītāju pārbaudes, lai noskaidrotu ūdens patēriņa starpības veidošanās cēloņus. Turklāt tam būtu jābūt izdarāmam pat bez īpašnieku piekrišanas. Un attiecīgās procedūras būtu jāregulē nevis Ministru kabineta noteikumu līmenī, bet pašvaldībām, nosakot iekšēju regulējumu, kas ļauj veikt inspicēšanu ātri, vienotā veidā un efektīvi. Līdz ar to no Ministru kabineta noteikumiem Nr. 1013 ir svītrots nosacījums, ka, lai ierosinātu pārbaudes veikšanu mājā ūdens zudumu cēloņu noskaidrošanai, ir nepieciešams vismaz viena dzīvokļa īpašnieka iesniegums.

Vai pārvaldnieki varēs uzstādīt C klases ūdens skaitītājus ar attālināto nolasīšanu?

Lai veicinātu jaunās paaudzes skaitītāju uzstādīšanu, noteikumu grozījumi paredz izņēmumu, kas ļauj dzīvokļu īpašnieku biedrībai (vai noteiktos apstākļos pārvaldniekam) pagarināt verificēta skaitītāja lietošanas termiņu. Pateicoties tam, jaunās ūdens patēriņa uzskaites sistēmas uzstādīšana būs lētāka. Minētais termiņš varēs tikt pagarināts, ja tiks pieņemts lēmums par jaunās paaudzes ūdens skaitītāju iegādi un vienlaicīgu uzstādīšanu. Taču jāņem vērā, ka šis laikposms nedrīkst pārsniegt attiecīgās ūdens mērierīces kalpošanas termiņu, ko tās instrukcijā norādījis ražotājs. Ir svarīgi zināt, ka gadījumā, ja tiks pieņemts lēmums uzstādīt attālināti nolasāmus (C klases) ūdens skaitītājus, dzīvokļu īpašniekiem tiks aiztaupīta nepieciešamība katru mēnesi iesniegt rādījumus un novērsta problēma, ko rada ūdens skaitītāju neesamība vai nepareiza nolasīšana atsevišķos dzīvokļos. Un tas ļaus līdz minimumam samazināt ūdens zudumu veidošanās iespēju.

Tuvāk iepazīties ar grozījumiem Ministru kabineta 2008. gada 9. decembra noteikumos Nr. 1013 „Kārtība, kādā dzīvokļa īpašnieks daudzdzīvokļu dzīvojamā mājā norēķinās par pakalpojumiem, kas saistīti ar dzīvokļa īpašuma lietošanu” iespējams šeit.