Interesanti fakti par "Ziemeļblāzmas" celtniecību

8. Jūnijs

Pēdējo gadu laikā starp rīdzinieku un tūristu iecienītākajiem maršrutiem ierindojas brauciens no pilsētas centra uz attālo Vecmīlgrāvi, kur atrodas kultūras pils „Ziemeļblāzma”. Ne velti neilgi pēc šīs ēkas rekonstrukcijas kāds no arhitektiem izsaucās: „Tagad Rīgai ir pašai sava Rundāle!” Patiesībā gan „Rīgas Rundāles” vēsture aizsākās jau krietni senāk – 1904. gadā, cieši saistoties ar mecenāta Augusta Dombrovska vārdu.


Mecenāts no Ķengaraga

Dombrovskis bija Ķengaraga zvejnieka dēls, kurš savu pirmo naudu nopelnīja ar koku pludināšanu.  Tad 19. gadsimta 80. gadu beigās viņš pārcēlās uz Mīlgrābeni (vācu: Mühlgraben) jeb tagadējo Vecmīlgrāvi, kur atvēra kokzāģētavu un fabriku. Tieši tolaik arī aizsākās viņa filantropiskā darbība. Dombrovskis piešķīra strādniekiem zemi, kur būvēt savas mājas, un apgādāja tos ar zāģmateriāliem. Nedaudz vēlāk viņš atvēra arī skolu strādnieku bērniem un bāreņiem, kā arī Rīgā pirmo bērnudārzu. Par tā vadītāju kļuva Marta Rinka, kuras vārdu mūsdienās nes viena no mikrorajona ielām.

Augusta Dombrovska un Martas Rinkas attēlojums bērnu svētkos Kultūras pilī "Ziemeļblāzma".
Foto:

Pirmā „Ziemeļblāzma”

Par “latviešu Rokfellera” piešķirtajiem līdzekļiem apkaimē sāka izbūvēt arī pirmās ielas. Taču uzņēmējs apjauta, ka nepietiks vien nodrošināt cilvēkus ar dzīvesvietu, ēdienu un apģērbu – ir jādomā arī par dvēseles kopšanu. Viņš nespēja mierīgi noraudzīties, kā strādnieki savu sūri pelnīto naudu notriec krogos. Tā pamazām dzima doma Vecmīlgrāvī atvērt atturības biedrību, kas varētu izvietoties īpaši tās vajadzībām būvētā ēkā. 1904. gada 14. augustā durvis vēra bezalkohola biedrības „Ziemeļblāzma” nams – tagadējās kultūras pils priekštecis.

„Ziemeļblāzma” 1904.−1906. gadā
Foto: no autora kolekcijas

Sodīt nedrīkst – apžēlot!

Pirmā „Ziemeļblāzmas” ēka bija būvēta no koka, un 1905. gada revolūcijas laikā to nodedzināja soda ekspedīcija. Arī paša uzņēmēja dzīvība toreiz karājās mata galā, jo viņš tika turēts aizdomās par musināšanu uz dumpi. No nošaušanas viņu paglāba vien Daugavgrīvas cietokšņa komandanta iejaukšanās, sniedzot galvojumu par Dombrovski.

Pēc filantropa projekta

Revolūcijas notikumi filantropā gan neraisīja vēlmi pārskatīt savu vērtību sistēmu. Gluži otrādi – viņš labdarībai pievērsās ar divkāršu sparu un 1910. gadā ķērās pie jaunā „Ziemeļblāzmas” nama būvniecības. Tas tika celts no tolaik modernākā materiāla – betona. „Tagad es celšu namu, ko neviena uguns nespēs sadedzināt,” rakstīja Dombrovskis savā dienasgrāmatā. Ēkas atklāšana notika 1913. gada 1. oktobrī. Precīzu ziņu par tās projekta autoru gan nav, taču viena no versijām vēsta, ka pie projekta rasējumiem strādājis pats uzņēmējs.

Vecmīlgrāvis 20. gadsimta sākumā
Foto: no autora kolekcijas

Burtnieku nams

Ne mazākas ievērības cienīgs ir vēl kāds tā laika objekts – latviešu literātu, mākslinieku un mūziķu Jaunrades nams. To atklāja 1908. gadā kā pansiju, kurai bija dots oficiāls nosaukums „Burtnieku nams”. Tur latviešu radošās inteliģences pārstāvji varēja pievērsties radošajai darbībai, neraizējoties par dienišķās maizes pelnīšanu – ēdināšanu un izmitināšanu nodrošināja kādreizējais Ķengaraga zvejnieka dēls. Burtnieku namā ilgus gadus mitinājās arī Krišjānis Barons. Tieši šeit viņš pabeidza savu unikālo darbu pie latvju dainu vākšanas un sistematizācijas. Dombrovska namā savulaik ir viesojušies un dzīvojuši arī Jāzeps Vītols un Gustavs Šķilters, Jānis Jaunsudrabiņš, Kārlis Skalbe, Leons Paegle, Emilis Melngailis…

Burtnieku nams 1908. gadā
Foto: no autora kolekcijas

Nepieņemtais ordenis

Mecenāts bija mazrunīgs cilvēks ar savām dīvainībām. Kāda apkaimes vietējā iedzīvotāja man stāstīja, ka vecumdienās viņš pievērsies veģetārismam un pēc tādas pašas ēdienkartes barojis arī savu suni. 20. gadsimta 20. gados Dombrovskis atteicās pieņemt Triju Zvaigžņu ordeni, kas pirmskara Latvijas vēsturē bija unikāls gadījums. Viņam tā darīt gan lika gluži pragmatiski iemesli – ordeņi tolaik bija jāizpērk pašiem saņēmējiem, bet Dombrovskis paziņoja, ka naudu labāk ieguldīs kādā derīgākā lietā.

Spēlē, spēlmani!

Jau kopš jaunības gadiem topošā mecenāta aizraušanās bija vijoles. Mūža nogalē viņš pat uzrakstīja grāmatu „Mana vijole”, kuru uzdāvināja Rainim. Zvejnieka dēls skolā nebija gājis nevienu dienu, taču pašmācības ceļā apguva gan lasītprasmi un rakstību trijās valodās – latviešu, krievu un vācu, gan arī kļuva par Latvijā pirmo vijoļmeistaru. Viņa kolekcijā glabājās 1200 instrumentu, kurus Pirmā pasaules kara laikā drošības nolūkos nosūtīja uz Pēterburgu, bet pēc boļševiku nākšanas pie varas atveda atpakaļ uz Latviju. Vēlāk viņš savas vijoles atdāvināja dēlam – mūziķim Augustam Dombrovskim. Pēc paša mecenāta un viņa dēla nāves kolekcija nonāca dēla sievas, čehu pianistes Ludmilas Gomanes īpašumā. 1937. gadā viņa pameta Latviju, lai atgrieztos dzimtenē, un sev līdzi aizveda gandrīz visu kolekciju, izņemot divus instrumentus, ko uzdāvināja Rīgas vēstures un kuģniecības muzejam.

Zvejnieku tīkli un Rīnūžu baznīca, 20. gadsimta 30. gadi
Foto: no autora kolekcijas

Dombrovska skaistākā vijole

Dombrovskis nomira 1927. gadā. Viņu apglabāja parkā blakus „Ziemeļblāzmai”. „Visskaistākā vijole, ko radījis Dombrovskis, ir viņa personība,” bērēs sacīja Rainis.

Taču zīmīgākais Dombrovska dzīves lolojums joprojām izdaiļo Vecmīlgrāvi. 2013. gadā pilsētas pārvalde pēc rekonstrukcijas atklāja kultūras pili „Ziemeļblāzma” un parku. Kopš tā brīža šī vieta ir iemīļota gan pilsētas iedzīvotāju, gan viesu vidū. Parkā darbojas strūklaka, ir atjaunotas burvīgās lapenes, bet parka īpašais akcents ir tornis, no kura paveras skats uz Rīgas jūras līci.

Jaunā „Ziemeļblāzma”
Foto: no autora kolekcijas

Kultūras pils „Ziemeļblāzma” ir visas apkaimes spožākais lepnums. Ja gadās tur būt, aizejiet arī līdz muzejam, par kura apmeklējumu nav jāmaksā. Tā ekspozīcijā var apskatīt arī meistara darinātu vijoli, kuru „Ziemeļblāzmai” atdāvināja kāds no rajona vecākajiem iedzīvotājiem.

Iļja Dimenšteins