Ilūzijas apburtie: Rīgas kino vēsture

12. Septembris, 2014

13. decembrī Rīgā norisināsies grandiozs pasākums – 27. Eiropas Kinoakadēmijas balvu pasniegšanas ceremonija. Latvijas galvaspilsētā, kas pašlaik ir arī visas Eiropas kultūras galvaspilsēta, no malu malām sabrauks tūkstošiem kino pasaules profesionāļu, starp kuriem būs arī spilgtākās Eiropas kinozvaigznes. Šā ievērojamā notikuma gaidās RĪGA.LV pastāvīgais autors Iļja Dimenšteins nolēma izpētīt, kā Rīga uzņēma brāļu Limjēru izlolotās kustīgās bildītes.


Autors: Iļja Dimenšteins

 

Pirmie kinoseansi

Kinematogrāfs Rīgā nonāca pavisam drīz pēc savas dzimšanas. Jau 1895. gadā skvērā, kurš atradās pašreizējā Līvu laukuma vietā, tika izrādīts jaunais nupat izgudrotais brīnums – kustīgās bildītes. Vēl pēc nedēļas kino seansu varēja apmeklēt Rīgas cirkā. Avīzes Rīgas Vēstnesis 1895. gada 28. oktobra numurs vēsta: „Solomonska cirka ēkā svētdien, 29. oktobrī, pulksten astoņos vakarā notiks fiziķa Dēringa un viņa milzīgo kustīgo bildīšu pirmā lielā uzstāšanās…”

Pēc divām dienām publikas rokās nonāca arī šā pasākuma recenzija: „Fiziķa Dēringa miglainās bildītes, kas tika izrādītas Solomonska cirka ēkā, pulcēja daudz publikas. Uz liela izmēra ekrāna bildītes ir skaidras un saprotamas. Īss satura skaidrojums tiek paziņots vairākās valodās. Daži attēli par japāņu – ķīniešu karu ir ārkārtīgi iespaidīgi un dzīvi, it sevišķi jūras skati. Varēja redzēt arī cietokšņa bombardēšanu. Uz ekrāna uzliesmoja uguntiņas, bet lielākam efektam aizmugurē tika rībinātas bungas…”

Dēringa eksperimenti pārspēja gaidīto. Fiziķis bija iecerējis vien pāris kustīgo bildīšu seansu, taču viņam bija jāstrādā gandrīz mēnesi. Publika burtiski plēsās, lai tikai savām acīm varētu paraudzīties uz šo brīnumu.

Pēc Dēringa aizbraukšanas Rīgā kinoseansus sāka izrādīt visās iedomājamās vietās: traktieros, noliktavās, parkos... Pēc mūsdienu kritērijiem, šīs filmas gan nebija īpaši garas: tās ilga vien 15–20 minūšu. Toties pirms seansa uzstājās klauni, rīmju dziedātāji un žonglieri.



Viens no pirmajiem stacionārajiem kinoteātriem savas durvis vēra bijušajā noliktavā Teātra ielā 10 un tā nosaukums bija 
Moulin Rouge. Par toreizējiem notikumiem man savulaik pastāstīja arhīva glabātājs un novadpētnieks Andrejs Holcmanis, kurš ilgus gadus vadīja Rīgas pieminekļu aizsardzības inspekciju.

Pirmo filmu kinoteātrī Moulin Rouge demonstrēja 1909. gadā. Taču jau 1926. gadā šis kino tika slēgts. Savā īsajā pastāvēšanas vēsturē tas ne reizi vien mainīja nosaukumus: kino tika saukts gan par Sinhrofronu, gan Ziemeļpolu, bet vēsturē tas ierakstīts ar pašu pirmo un arī efektīgāko nosaukumu. Neilgi pirms slēgšanas kinoteātris pārtapa kabarē.

Līdz Pirmajam pasaules karam pilsētā bija apmēram divi desmiti ķinīšu. To būtu bijis vēl vairāk, taču pret kinoteātriem dedzīgi protestēja ģimnāziju direktoru kundzes, kuras uzskatīja, ka viņu audzēkņi tikai tukši izšķiež laiku, apmeklēdami šādus „neķītrības un izvirtības perēkļus”.

Bet vai tad jauniešu spēkos bija atturēties no kino skatīšanās, kuru nosaukumi vien jau lika hormoniem mutuļot un asinīm sakāpt galvā: OrfejsHolivudaAmorsJunona… Arī kinoteātrus toreiz mēdza dēvēt visai eksotiskos vārdos: taumotogrāfi, elektrobiogrāfi, iluzioni, elektroteātri…

Pašķirot vecā kinematogrāfa vēstures lappuses, atmiņās uzpeld kāda īpaša tikšanās. Astoņdesmito gadu beigās man palaimējās viesoties Rīgas vecākā kinomehāniķa Alfrēda Stirnas mazītiņajā dzīvoklītī. Istabā pie sienām visur bija izlīmētas trīsdesmito gadu kino afišas. Bet uz neliela galdiņa uzsliets milzīgs projektors no Čarlija Čaplina un Marlēnas Dītrihas ēras – franču Pate. Tieši ar šo projektoru tika izrādītas filmas kinoteātrī Diana Kalnciema ielā 32, kurā mans sarunu biedrs strādāja par kinomehāniķa palīgu.

„Tolaik biļetes nepirka kasē, bet tās tieši pie ieejas tirgoja biļešu pārdevējas,” viņš atceras. „Kinoteātrī Diana bija trīs biļešu kategorijas: sarkanās – pašas dārgākās, nedaudz lētākas – zilās un tad vēl baltās. Filmas pie mums rādīja tikai brīvdienās, bet darbadienās bija speciāli nakts seansi vīriešiem. Tur vienmēr rādīja divas filmas: vienu par mīlestību un otru par kovbojiem. Filmu demonstrēja mūzikas pavadībā. Mūsu Dianā muzicēja vijolnieks, čellists un pianists, bet blakus Renesansē, kur es strādāju vēlāk, bija jau vesels orķestris – piecpadsmit muzikantu…”

Sirmais kinomehāniķis pastāstīja, ka seansu laikā bieži bijušas pauzes. No tām nevarēja izvairīties, jo pārtraukumi radās tā laika tehnoloģiju dēļ – kinolente sastāvēja no sešām atsevišķām daļām, turpretī aparāts bija tikai viens. Mans sarunu biedrs ne vien rādījis kino, bet bieži arī klabinājis tarkšķi – izmantojot to, piedzīvojumu filmās par kovbojiem tika imitēts šaušanas troksnis.

1938. gadā Rīgā bija 34 kinoteātri. Statistikas dati, kas saglabājušies līdz mūsdienām, liecina, ka 1939. gadā pilsētas kinoteātrus bija apmeklējis pusmiljons skatītāju! Ar lielāko kinoteātru skaitu varēja lepoties Marijas iela – tur atradās veseli pieci ķinīšiSkalaPalladium (attēlā), Progress ( Marijas ielā 7), Apollo (Čaka ielā 73/75), Kristall-Palass (Marijas ielā 2).


 
Splendid Palace otrā jaunība

Vēl tikai pirms desmit gadiem pilsētas skaistākā kinoteātra Splendid Palace turpmākais liktenis bija neskaidrs: klīda runas par tā slēgšanu, privatizāciju. Jaunā pilsētas vadība kinoteātri ne tikai saglabāja, bet to arī restaurēja. Tas notika kinovectētiņa 85. gadskārtas priekšvakarā.

Ideja atvērt kinoteātri Splendid Palace dibinātājam Vasīlijam Jemeļjanovam dzima Parīzē. 1920. gadā ar 100 dolāriem kabatā viņš devās uz Berlīni un gandrīz par sviestmaizi iegādājās desmitiem pasaulslavenu filmu, lai varētu tās izrādīt Rīgā. Nauda plūda straumēm. Pāris gadu vēlāk uzņēmējs sāka plānot, kā uzbūvēt savu kinoteātri.

Par projekta arhitektu viņš uzaicināja Frīdrihu Skujiņu (vēlāk šis arhitekts uzcēla arī Tiesu namu Brīvības ielā, kur mūsdienās atrodas Ministru kabinets). Abi kopā viņi devās uz Eiropu, lai apskatītu tā laika labākos kinoteātrus Berlīnē un Parīzē. No brauciena vīri atgriezās redzētā iedvesmoti, turklāt viņi jau bija paspējuši iepirkt lustras un paklājus. Bet 1923. gada sākumā Elizabetes ielā vasaras koka estrādes vietā sākās būvniecības darbi. Jau decembrī apmeklētājiem durvis vēra jaunais kinoteātris. Tam tika dots lepns nosaukums – 
Splendid Palace.

Šis kinoteātris bija celmlauzis vairākās jomās. Kustīgās bildes tolaik jau rādīja teju uz katra stūra, bet šī ēka bija pirmā, kas tika celta tieši kino baudīšanai. 1929. gadā tajā pirmoreiz Latvijā izrādīja filmu ar skaņu. Tas bija viens no nedaudzajiem kinoteātriem, kurā notika filmu pirmizrādes. Akciju sabiedrība ARS, kuru vadīja V. Jemeļjanovs, kļuva par oficiālu pasaules lielāko kino kompāniju – vācu UFA un amerikāņu Warner Brothers – produkcijas pārstāvi Latvijā. Kinoteātrī Splendid Palace bija štata orķestris, kuru vadīja slavenais diriģents Oto Karls. Pirms seansiem notika nelieli koncerti, kuros uzstājās arī kordebalets.

Katru reizi, verot šā kinoteātra durvis, acis priecē greznais interjers. Eksotiskās palmas, kā arī dekoratīvie elementi un gleznojumi uz griestiem un sienām ļauj nekļūdīgi atpazīt rokoko stilu.

Pirmajā stāvā – pie ieejas kinozālē – redzama grezna telpa, kas savu brīnišķīgo sienu un griestu gleznojumu dēļ iedēvēta par Versaļas dārzu. Ēkas nesenās restaurācijas laikā interjeram tika pievērsta īpaša uzmanība – tam jau sen bija nepieciešama nopietna renovācija. Restauratori atjaunoja gleznas, kuras 1923. gadā radījis Hermanis Grinbergs, un spozmi pašai greznākajai kinoteātra lustrai. Veicot restaurāciju, tika attīrīts arī pats pirmais sienu ornaments. Šā raksta fragmentu var aplūkot ēkas vestibilā un kinozālē.

Kā jau noprotams, pats nopietnākais remonts bija skatītāju zālē. Kinoteātrī skatītājiem ir paredzētas divas zāles – lielā un mazā. Visvairāk uzmanības, bez šaubām, tika veltīts lielākajai no tām. Te tika ieviesti arī daudzi tehniski jauninājumi, starp kuriem bija jauna apskaņošanas sistēma un ekrāns. 1923. gadā kinozāle varēja uzņemt apmēram 1000 skatītāju, padomju laikā – 850, bet patlaban te ir 577 sēdvietas. Vairāk gan nemaz nevajag, jo mūsdienās kinoteātrim jākonkurē gan ar televizoru, gan internetu un mājas kino zālēm.

Remonta laikā neiztika arī bez sensācijām – starp pakāpieniem tika uzietas 1923. gada kino programmiņas! Starp citu, interesanti atradumi fiksēti arī iepriekšējo renovāciju laikā. Reiz tika uzieta 1950. gada kino biļete, uz kuras bija skaidri salasāma tās cena – 6 rubļi.

Vienīgi kinoteātra radītāja mūžs beidzās traģiski – V. Jemeļjanovs gāja bojā izsūtījumā. Šā cilvēka liktenis ir zināms vien nedaudziem. Taču šis vīrs pavisam noteikti ir pelnījis, lai vismaz rīdzinieki, kuriem viņš mantojumā ir atstājis burvīgi eleganto kinoteātri, pazītu un pieminētu viņa vārdu.



Splendid Palace
 radītājs 

Vasīlijs Jemeļjanovs ir dzimis 1881. gadā Pēterburgā kurpnieka ģimenē. Tēvs nomira, kad zēnam bija seši gadi, un māte viena pati audzināja piecus bērnus. Kad V. Jemeļjanovam apritēja 11 gadu, viņš sāka strādāt valsts vērtspapīru fabrikas ekspedīcijā. Drīz vien fabrikas paspārnē tika atvērta Krievijā pirmā papīrapstrādes skola. Kurš katrs tajā nemaz nevarēja iestāties –bija jākārto eksāmens. Pabeidzis skolu, puisis pieteicās darbā papīra rūpnīcā par jaunāko meistaru. Laiks ritēja, un valstī aizvien pārliecinošāk sevi pieteica kinematogrāfs. Tad arī uzņēmīgais kurpnieka dēls nolēma izrādīt filmas – viņš nolīga telpu un ierīkoja tajā kinozāli. Tas bija 1912. gadā.

„Sākumā nāca viena neveiksme pēc otras – nebija zināšanu ne par tirgu, ne filmām, ne skatītāju gaumi. Pietrūka arī brīvā laika,” viņš atceras. „Šķita, galu galā nāksies uzņēmumu slēgt, taču es uzbūvēju skatuvi, ieviesu izklaides, izremontēju telpu, palielināju reklāmas apjomu, un lietas sāka notikt. Kino kļuva slavens visā Pēterburgā, un apmeklētāji pie manis plūda straumēm.”

Tomēr pāris gadu vēlāk plaukstošajā biznesā savas korekcijas ieviesa vētrainie politiskie notikumi valstī. 1918. gadā V. Jemeļjanovs devās darījumu braucienā uz Somiju – tur bija aizturēts viņa sūtījums ar filmām. Kad formalitātes nokārtojās, viņš nolēma vairs neatgriezties boļševiku ideju pārņemtajā Krievijā, pārcēlās uz dzīvi Baltijā un drīz vien nodibināja akciju sabiedrību ARS. Jaunais uzņēmums zēla un plauka.

Par saviem panākumiem V. Jemeļjanovam lielā mērā ir jāpateicas arī savam apsviedīgajam kompanjonam no Rīgas S. Fainšteinam, kurš kino industrijā darbojās jau kopš 1905. gada.

Akciju sabiedrība iegādājās kinoteātrus 
Palladium un Grand kino (vēlāk tiem tika dots nosaukums Lāčplēsis un Kino 52) un nodibināja kontaktus ar pazīstamo vācu kino ražotni UFA, amerikāņu Warner BrothersMetro–Goldwyn–Mayer un Universal. Kinoteātrī tika demonstrētas filmas no Vācijas un Francijas, šeit pirmizrāde bija pirmajai latviešu skaņu filmai Gauja. Abi kino magnāti atvēra kinoteātrus visās Baltijas valstu galvaspilsētās: Tallinā, Kauņā un Rīgā.

Rīgas greznāko kinoteātri tika nolemts būvēt Elizabetes ielā – līdzās jau atvērtajam kino Маskа. Izcils bija ne tikai jaunā kinoteātra interjers, bet arī abpus ieejai izvietotās skulpturālās grupas Sabīniešu nolaupīšana, kuru autors ir slavenais latviešu tēlnieks Rihards Maurs. Viņa darinātās skulptūras arī mūsdienās ir aplūkojamas gan Igaunijā, gan Polijā, Vācijā un Krievijā. Bet Rīgā vislabāk pazīstamo R. Maura skulptūru vidū ir strūklaka A. Kronvalda parkā, kompozīciju sērija Ausekļa ielā (NaktssargsZilonītis), kā arī jau pirms kara veidotā Lāčplēša figūra Saeimas ēkas fasādē.

Nav zināms, cik daudz kinoteātru kino mīļiem par prieku būtu uzbūvējusi akciju sabiedrība ARS, ja 1941. gada 14. jūnijā V. Jemeļjanovu nebūtu aizveduši NKVD vīri. Viņš tika apsūdzēts spiegošanā par labu Vācijai. Pamatojums – sadarbošanās ar vācu kino firmu UFA.

Situāciju sliktāku vērsa arī tas, ka 1941. gadā, jau pēc padomju varas nodibināšanas Latvijā, V. Jemeļjanovs ar ģimeni mēģināja izbraukt uz Vāciju kopā ar pēdējo baltvāciešu grupu. 
Vācu spiegam tika piespriests nāvessods nošaujot. Vēlāk spriedumu aizstāja ar izsūtījumu uz 10 gadiem lēģerī. V. Jemeļjanovs atbrīvošanu nesagaidīja – viņš mira Sibīrijā 1949. gadā. Viņa meitai, kura tika arestēta kopā ar vecākiem, paveicās – viņa nodzīvoja līdz Hruščova atkusnim, atgriezās Rīgā un apmetās uz dzīvi kādā namā Tapešu ielā. Visi viņas tēva kinoteātri bija nacionalizēti.
 
 
2014. gada novembris