Grīziņkalns un Ziedoņdārzs: kā radās šie parki

15. Jūnijs, 2015

2015. gadā 1. jūnijā savus vārtus pēc vērienīgas rekonstrukcijas no jauna vēra divi Rīgas parki – Grīziņkalns un Ziedoņdārzs. RĪGA.LV šoreiz stāsta par abu parku dzimšanas apstākļiem, kas meklējami vēl pagājušā gadsimta ieskaņā.


Autors: Iļja Dimenšteins

Ziedošs dārzs kazarmu vietā

Šodien tam ir pagrūti noticēt, bet vietā, kur plaukst Ziedoņdārza skaistie apstādījumi, kādreiz valdīja krietni prozaiskāka atmosfēra - tur bija izvietotas artilērijas noliktavas un kazarmas. Kā atgādinājums par šī bagātīgā parka necilajiem dzimšanas apstākļiem līdz mūsdienās nonākusi vien līdzās esošā ieliņa ar Artilērijas nosaukumu.

Ideja šeit iekārtot parku radās 20. gs. 30. gadu vidū – par to jāpateicas apkārtnes iedzīvotājiem, kuri ar lūgumu vērsās pie pilsētas vadības. Iedzīvotāju ideja toreiz rada atsaucību pie pilsētas tēviem, ļaujot 1936. gadā uzsākt parka iekārtošanas darbus. Jau pēc trim gadiem pie parka vārtiem līksmi plaukšķēja atklāšanas šampanietis. Apkārtnes kvartālu iedzīvotājiem tagad brīvdienās vairs nenācās mērot krietnos attālumus līdz Mežaparkam vai Vecāķiem – viņi varēja atpūsties turpat netālu no mājām, bet bērni varēja peldēties parka atklātajā baseinā. Pieaugušie šeit nāca baudīt mūzikas koncertus un teatralizētus uzvedumus, kurus izrādīja parka estrādē. Arhitekti īpaši bija padomājuši par mazajiem parka viesiem – viņus šeit gaidīja vesela pilsētiņa ar smilšu kastēm, šūpolēm, dažādiem vingrošanas rīkiem, bet bērnu mīļākā atrakcija bija peldētava ar smilšu pludmali.



Visu šo brīnumu autors bija parka galvenais projektētājs – pilsētas galvenais dārznieks Andris Zeidaks. Ar viņa gādību parks plauka un ziedēja, tāpēc arī šāds nosaukums – Ziedoņdārzs. Andris Zeidaks ir izcila personība, kura talantu apliecina un piemiņu glabā vēl viens no viņa darbiem – Rīgas Brāļu kapu komplekss.

Īpašu valdzinājumu Ziedoņdārzam piešķīra  strūklaka ar baseinu. Arī to ir projektējis viens no mūsu valsts izcilajiem prātiem – Voldemārs Zaķis. Dzimis Limbažos, viņš tur projektēja ēkas līdz 2. pasaules kara sākumam, kad pārcēlās uz galvaspilsētu. Vēlāk, 30. gados, Voldemārs Zaķis iekārtojās Vecāķos kā pirmais šīs vietas pastāvīgais iedzīvotājs – tas bija ekstravagants solis, jo tolaik Vecāķus uzskatīja vien par vasaras kūrortu. Līdz pat mūsdienām Vecāķos ir saglabājušās pēc Voldemāra Zaķa projektiem  būvētās pirmskara ēkas.

Parka ierīkošanas darbos Andris Zeidaks iesaistīja vēl vienu slavenu speciālistu – dendrologu Kārli Baronu. Tieši viņam jāpateicas par parkā sastopamo augu daudzveidību: dažādu svešzemju koku sugu skaits vien šeit sasniedz 50!



Kara laikā parka vaibsti tika pamatīgi iedragāti – nodega estrāde un salūza strūklaka. Taču laiks dziedēja šīs rētas – pēc pāris gadiem atvērās paviljons, kurā varēja izīrēt bērnu automašīnas un skrejriteņus, bet bijušās estrādes vietā izslējās slidotava. Starp citu, soliņus apkārt slidotavai lielā pulkā ieņēma šahisti.  Tas gan viegli saprotams, ja atceramies, ka 60. gados Rīgā par šahu vien runāja – rīdzinieks Mihails Tāls taču bija kļuvis par vienu no jaunākajiem pasaules čempioniem visā šaha vēsturē! Ārvalstu šaha cienītāju skatienos vēl šodien vērojama apbrīna, kad tie izdzird Rīgas vārdu: „Jā, zinām, zinām! No turienes ir Mihails Tāls.”  

1981. gadā pilsēta godināja Aleksandra Čaka piemiņu, uzstādot viņam pieminekli Ziedoņdārzā. Dzejniekam, kas tik daudz rindu veltījis Rīgai, tieši šī apkaime vienmēr turējās īpaši tuvu pie sirds.



Kā radās Grīziņkalns

Grīziņkalnu dēvē par pilsētas strādnieku veco nomali. Taču šīs vietas senākā vēsture nebūt nav saistīta ar strādnieku šķiru, bet gan ar Krievijas galmam pietuvinātu cilvēku – ķeizarienes Annas Joanovnas laika Krievijas impērijas galveno ārstu Johanu Fišeru.

Johans Bernhards Fišers nāca no Lībekas. Viņš mācījās Vācijā, 1705. gadā ieguva medicīnas doktora grādu, un 1710. gadā pārcēlās uz Rīgu. Viņa tēvs šeit bija garnizona ārsts, un arī dēls ilgi bez darba nesēdēja – viņš ieguva pilsētas ārsta vietu. No 1725. gada viņš pastāvīgi konsultēja Annu Joanovnu, toreizējo Kurzemes hercogieni, kas tobrīd dzīvoja Mītavā. Kļūstot par Krievijas imperatori, viņa neaizmirsa arī par savu prasmīgo ārstu – Johans Fišers saņēma uzaicinājumu ierasties galmā. 1735. gadā viņš kļuva par ķeizarienes personisko ārstu un arhiatru jeb medicīnas kancelejas galveno direktoru.

Laikabiedri rakstīja, ka atšķirībā no sava priekšgājēja, kas „bija kļuvis slavens ar denuncijām un nekautrējās plaģiēt dažādus zinātniskus darbus”, Johans Fišers bija „sava aroda pratējs”, kas veiksmīgi apvienoja ārsta praksi ar administratīvo darbu. Vairāki pavērsieni Krievijas medicīnas attīstībā saistāmi tieši ar šī slavenā ārsta vārdu. Pēc imperatores nāves Johans Fišers ļāva citiem cīnīties par viņa amata vietu, bet pats mierpilni atgriezās Rīgā un apmetās uz dzīvi savā muižiņā Gitenbergā, tagadējās Pērnavas ielas rajonā. Toreiz tā bija nomaļa teritorija, ko veidoja milzu smilšu kāpas. Latvieši tās sauca par grīziņiem. No tām savu nosaukumu ieguva arī apkaime un vēlāk parks  – Grīziņkalns.



Pirmoreiz priekšlikums uz lielās kāpas veidot šīs apkaimes parku radās 1885. gadā, taču pilsētas vadība šo ideju noraidīja. 1901. gadā pie tās atgriezās vēlreiz – apkaime strauji attīstījās, tur slējās rūpnīcas un dzīvojamie nami strādniekiem, tādēļ nācās domāt par brīvā laika pavadīšanas iespējām strādnieku šķiras pārstāvjiem. Par parka veidotāju kļuva Georgs Kufalds – Rīgas galvenais dārznieks 20. gadsimta sākumā. Viņam esam pateicību parādā par daudziem Rīgas parkiem, kuri mūsdienās grezno mūsu pilsētu, starp tiem arī Esplanāde, Arkādijas parks un Mežaparks.

Daļu no topošā parka teritorijas pilsētas vadība iznomāja aldarim Šindleram – viņam tika atļauts šajā daļā uzbūvēt restorānu, vasaras teātri, deju laukumu un kafejnīcu ar skatu torni. Uzņēmējs šos būvdarbus pabeidza... vien trīs mēnešu laikā! Šis uzņēmīgais vīrs vārda tiešajā nozīmē saprata – laiks ir nauda.

Viņam izrādījās taisnība, jo jau pēc četriem gadiem Rīgu vairs maz interesēja restorāni un atrakcijas. Tā vietā plosījās revolūcija! Parkā bieži notika mītiņi, kas reizēm pulcēja pat 100 tūkstoši cilvēku. Oratori dalībniekus uzrunāja četrās valodās – latviešu, krievu, vācu un lietuviešu.



Šā laika notikumi aprakstīti populārajā Jāņa Grīziņa grāmatā „Vārnu ielas republika”. Rakstnieks tur piemin arī slaveno teātri „Apollo”, kur 1906. gada 1. janvārī pirmoreiz uzstājās latviešu aktieru trupa, kuras kodolu veidoja aktieri no slēgtā Jaunā teātra. Uz minētā teātra skatuves radošās gaitas uzsāka tādas latviešu teātra leģendas kā Alfreds Amtmanis-Briedītis, Mirdza Šmithene, Milda Brahmane-Štengele.

Pirmais pasaules karš nesaudzēja Grīziņkalnu: daļa ēku nodega un pats parks, kā atceras laikabiedri, atgādināja aizaugušus džungļus. 20. gs. 20. gados pēc Andra Zeidaka projekta sākās šī parka atjaunošanas darbi, kurus pabeidza 1930. gadā. Tad arī parks ieguva jaunu nosaukumu – 1905. gada parks. Taču vēlāk pilsēta atgriezās pie vārda, kuru šī vieta atnesusi līdzi no savas vēstures – Grīziņkalns.

Par parku rekonstrukciju un par to, kā tie izskatās tagad, lasiet portālā  RĪGA.LV:
RĪGA - PAR TRIM PARKIEM BAGĀTĀKA