Glābēja profesija: kad palīgā steidz meitene

14. Jūlijs, 2017

Lindai Celmiņai ir 22 gadi. Sniegbalts smaids, spožas acis. Viņa strādā Rīgas Pašvaldības policijā par glābēju. Kā viņa kļuva par glābēju, kas viņai visvairāk patīk, kā tikt galā ar grūtībām, kādu vietu viņas dzīvē ieņem sports, par ko viņa ir sapņojusi – par to visu Linda pastāstīja intervijā portālam riga.lv.


Bērnībā gāju uz mūzikas skolu, spēlēju klavieres. Mocījos, bet pabeidzu – ja esmu kaut ko uzņēmusies, tad tas jāizdara līdz galam. Bet pēc tam sāku izmēģināt dažādus sporta veidus.

Es nebūtu varējusi pat iedomāties, ka sev izvēlēšos šādu profesiju. Bērnībā vēlējos būt veterināre, dievinu dzīvniekus. Tā sanāca, ka Salacgrīvā draudzene mani „ievilka” airēšanā un man ļoti iepatikās. Piedāvāja iziet glābēju kursus – intensīvas teorētiskas un praktiskas apmācības divu nedēļu laikā. Es nodomāju – kāpēc gan ne, tas taču ir interesanti.

Kursos bija grūti. Ar peldēšanu problēmu nebija. Kursos varēja iegūt kvalifikāciju līmeņos - zelts, sudrabs, bronza. Mans mērķis bija saņemt zeltu, un tas ari bija. Man bija 17 gadi un uzreiz piedāvāja darbu. Taču man vēl bija jāpabeidz vidusskola. 

Foto: Nora Krevņeva

Vecāki zināja, ka man patīk sports, tāpēc nebrīnījās, ka es izvēlējos šādu profesiju.

Sievietēm būt par glābējām nav viegli – jāuztur sevi ļoti labā fiziskā formā. Glābēja darbā ir situācijas, kad nepieciešams liels fiziskais spēks.

Visvairāk man patīk smagatlētika un fitness. Taču visvairāk uzmanība tiek pievērsta smagatlētikai – tā padara mani stiprāku. Piedalos dažādās sacensībās, tajā skaitā arī starptautiskās  Pašvaldības policijas komandas sastāvā.

Foto: no personīgā arhīva

Man glābēja darbā pats grūtākais ir sēdēt un novērot. Es labāk skrietu visu dienu, taču izskatītos dīvaini, ja cilvēks formā visu dienu skraidītu gar krastu (smejas).

Balts peldkostīms ar rozā punktiņiem vīriešu acīs var būt sarkans. Bija tāds gadījums. Pieskrien pie mums puika, saka, ka kāds vīrietis pazaudējis sievu pirms apmēram 50 minūtēm – iegājusi jūrā un nav iznākusi. Mēs bijām ļoti pārsteigti, jo mēs skaitām, cik cilvēku iegājis ūdenī, un cik ir iznākuši. Sākām meklēt dāmu – blondīni sarkanā peldkostīmā. Viņa atradās – bija sastrīdējusies ar vīru, apvainojusies un aizgājusi tālāk. Tikai viņa nebija blondīne – viņai bija brūni mati ar sarkanu nokrāsu, bet peldkostīms bija nevis sarkans, bet gan balts ar rozā punktiņiem.

Bieži pazūd bērni. Bija gadījums, kad mēs pusotru stundu meklējām meiteni – viņa bija aizgājusi līdz molam. Mamma nebija pamanījusi, kā viņa aizgājusi. Mazā bija nogājusi 3 kilometrus un jau gāja atpakaļ. Kad mēs viņu aizvedām atpakaļ ar kvadriciklu, cilvēki priecājās, aplaudēja.

Foto: Nora Krevņeva

Un bērni pazūd ļoti klusu un nemanāmi. Sākumā spēlējas metru no mammas, kas sauļojas, pēc tam attālinās aizvien tālāk un tālāk. Mēs negaidām, kamēr bērns aiziet tālu – pieejam klāt un aizvedam bērnu tuvāk mammai, un, protams, paskaidrojam, ka bērns ir jāpieskata.

Reiz ūdenī redzēju sievieti, kura sēdēja ūdenī un skaļi kliedza. Iegāju ūdenī un vaicāju, kas noticis. Taču viņa vaicāja: kas, cilvēks nevar pludmalē pakliegt, ja dvēsele sāp un vēlas pabūt viena.

Primārais drošība uz ūdens – lai cilvēki nepeldētu aiz bojām.  Un sekojam līdzi sabiedriskajai kartībai. Un  cilvēki nelietoto  alkoholu, nesmēķētu, lai neapdraudētu atpūtniekus un bērnus  ar mājdzīvniekiem,  nekurinātu  ugunskurus kāpos utt.

Foto: no personīgā arhīva

Es esmu sieviete, kas var aizmirst kosmētikas somiņu, taču man  vienmēr līdzi ir sporta tērps. Ja nepieciešams ,  varu apģērbties, piemēram, kleitā, bet  man vienmēr ir liela un skaista soma, kurā ir sporta tērps.

Man ir draugs, viņš arī ir stiprs un enerģisks – mēs viens otram piestāvam. Manu enerģiskumu ne katrs var izturēt!

Uz darbu dažreiz atnāku stundu agrāk, braucu ar velosipēdu. Iedzeru tēju, nodarbojos ar sportu pludmalē, dodos uz dušu un sāku darba dienu.

Foto: Nora Krevņeva

Man patīk puķes un dažādi augi.  Iestādīju podiņā avokado kauliņu – izauga! Esmu no laukiem, tāpēc man patīk augi, rodas tāda kā māju sajūta.

Mīlu mežu – lasīt ogas un sēnes. Manai ģimenei ir māja Salacgrīvā, tieši meža vidū, un varu ņemt suņus, aiziet no rīta un atgriezties vakarā. Vai nu ar kājām, vai ar velosipēdu.

Visa mana bērnība ir pagājusi ar zēniem – vecāko brāli un kaimiņu puikām. Esmu pieradusi pie vīriešu kolektīva,  un  man tas patīk, ar viņiem  man ir vieglāk s atrast kopējo valodu. Protams, man ir draudzenes, un ļoti labas – es zinu, ka šiem cilvēkiem var uzticēties.

Gadus 40 es vēl paskriešu. Varbūt pēc tam man sagribēsies sēdēt kabinetā, starp papīriem un pie datora. Tagad es nosēdēties nevaru – viss sāk sāpēt (smejas).

Dažreiz es domāju – ai, viss, sports ir apnicis. Taču tas ātri pāriet.

Man arī patīk lasīt grāmatas. Taču bieži ir grūti saņemties, man patīk, kad man saka: „šī grāmata tiešām ir laba”. Man patīk nopietnas grāmatas, kas dod vielu pārdomām.

Es vienmēr sasniedzu savus mērķus. Tikai dažreiz nav viegli, piemēram, ar krievu valodu. Es uzstādīju sev mērķi to iemācīties, taču tik ātri tas nepadodas.

Foto: Nora Krevņeva

Es nebaidos no čūskām, man tās patīk. Ja pludmalē ir izlīdis zalktis un mums par to ziņo cilvēki, tad kas dodas to savākt? Linda! (smejas). Uzvelku cimdus, ņemu lāpstu, kasti, aiznesu uz mežu, citādi cilvēki baidās. Tas nav saistīts ar mūsu darba pienākumiem, taču darām to, lai nomierinātu cilvēkus. Bērnībā es gan zalkšus, gan odzes aiztiku ar kailām rokām (smejas). Tagad tā vairs nedara, saprotu, ka savvaļas dzīvniekus labāk ar rokām neaiztikt. Un vispār, man bērnībā bija izklaide – ķēru ķirzakas un būvēju tām mājiņas. No smiltīm, akmeņiem un ūdens. Vācu tām skudras, lai būtu, ar ko pabarot (smejas).

Man patīk zaļā tēja un sarkanā krāsa.

Man nav nekā svarīgāka par ģimeni. Tie ir cilvēki, kuriem es varu pilnībā uzticēties, un es esmu priecīga, ka viņi ir manā dzīvē.

Paziņojums par mājaslapas www.riga.lv sīkdatnēm ar norādēm uz mājaslapas sadaļu par sīkdatnēm, to pielietojumu un piekrišanas / piekrišanas atsaukšanas norādēm