Ģeogrāfijas skolotāja: pasniedzēja uzdevums ir būt ar bērniem uz viena viļņa

30. Septembris, 2016

Pirmajā oktobra svētdienā Latvijā atzīmē Skolotāju dienu. Nodarbību skolā nav, tāpēc bērni savus skolotājus apsveic piektdien - no rītiem uz skolu steidzas ar skaistiem ziedu pušķiem. Ar kādām grūtībām skolotājs saskaras savā darbā, kas nes prieku un ko nozīmē „labs skolotājs” – par to šajos svētkos pastāsta Rīgas Purvciema vidusskolas ģeogrāfijas skolotāja, „Zelta pildspalvas” balvas nominante Karīna Sčastnaja.


1989. gadā iestājos Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultātē. Vēlējos nodarboties ar zinātni... Taču kad saņēmu diplomu, iestājās grūti laiki – 90-tie... Protams, varēju doties strādāt Organiskās ķīmijas institūtā, taču alga bija smieklīga un man tolaik jau bija mazs bērns.

Par skolotāju kļuvu nejauši, kaut gan, bērnībā spēlējoties, viena no rotaļām bija „skola”. Satiku 57. vidusskolas, kurā es mācījos, direktori, viņa man piedāvāja darbu. Vairākus gadus pasniedzu ķīmiju, taču nolēmu pie tā nepalikt un saņēmu ģeogrāfijas un  vides zinātnes skolotāja specialitāti. Pēc tam vēl pabeidzu maģistratūru „Izglītības vadības” programmā. Es strādāju ne tikai kā ģeogrāfijas skolotāja, bet arī kā direktora vietniece.

Pasniedzu jau 21 gadu, 17 no tiem – Purvciema vidusskolā. Taču ķīmiju neesmu aizmirsusi, piedalos interesantos projektos, kuros var noderēt manas ķīmijas zināšanas.

Foto: Nora Krevņeva

Ja skolotājs ir izturējis vienu mācību gadu un viņam ir vēlme turpināt strādāt, tad viņš tiks galā arī vēlāk.

Bērni un skola ir daļa no sabiedrības. Mēs neesam kosmosā, mēs neesam atsevišķa galaktika. 90-to gadu bērni – viņi nāk no mājām, kurās bijušas problēmas – ekonomiskas un sociālas. Tagad tā vairs nav, godīgi sakot, grūti salīdzināt – mūsu skolā lielākā daļa bērnu nāk no pārticīgām ģimenēm.

Es varu teikt, ka bērni ar laiku mainās, taču viņi nekļūst ne labāki, ne sliktāki – viņi vienkārši ir citādāki. Tehnoloģiju attīstība skar bērnus – informācijas ir daudz, pieejami dažādi „gadžeti”. Tāpēc skolotāja uzdevums ir pielāgoties un būt vienā līmenī ar bērniem.

Foto: Nora Krevņeva

Viss ir labs, bet ar mēru – tas attiecas arī uz tehnoloģijām. Ja tās nepareizi izmanto, tad arī grāmatas var būt kaitīgas. Tas, ka bērni pārāk daudz laika pavada pie datora, ir tāpēc, ka vecākiem tā ir ērtāk – viņiem nav jāatvēl laiks. Ir daudz vieglāk iedot datoru, netērēt resursus sarunām un kopīgām aktivitātēm. Taču bērni ir darbs. Protams, ir objektīvi iemesli – vecāki nogurst, daudzi strādā 12 stundu dienā un viņiem nav vēlēšanās ar kādu vēl sarunāties.

Informācijas tehnoloģijas mācību procesā var nest lielu labumu. Es visu laiku cenšos izmantot kaut ko jaunu, lai ar bērniem būtu uz viena viļņa.

Par planētu Zeme es zinu daudz (smejas). Ceļoju iespēju robežās, visvairāk mani iespaido dabas, nevis cilvēka rokas veidojumi. Man patīk muzeji, bet tie, kas saistīti ar zinātni.

Sapņoju doties uz Austrālijas dienvidiem un Jaunzēlandi. Un vēl sapņoju doties uz ASV, redzēt savām acīm Lielo kanjonu.

Foto: Nora Krevņeva

Pats grūtākais skolotāja darbā ir emocionālā spriedze. Ļoti daudz atdod, pārdzīvo, mijiedarbojies... Dažreiz saproti, ka viss - nedaudz jāatpūšas, lai neiestājas spēku izsīkums.

Skolotāji nav roboti. Un mums var nepatikt kāds skolēns. Jūs vienkārši nesaderat, un viss. Taču nevienam pedagogam nav tiesību to izrādīt. Man nav bijuši bērni, kas izsauktu manī ļoti nepatīkamas emocijas. Taču, ja skolēns „nav mans cilvēks”, tad mūsu attiecības ir tikai darba attiecības, nekā personīga. Man ir savi pienākumi, viņam – savi. Un mēs tos pildām.

Esmu ļoti paškritiska, neesmu pieradusi sevi slavēt, bet bērniem es patīku. Vairākas reizes viņi mani ir izvirzījuši dažādiem apbalvojumiem, pēc skolas ar absolventiem saglabājas siltas attiecības. Es sev būtu gribējusi tādu skolotāju, kā es (smejas).

Patīkamākais darbā ir redzēt, ka zināšanas, ko esi devusi bērniem, viņiem ir palikušas.

Foto: Nora Krevņeva

Man ir suns – kollijs. Reiz dēls man atveda savu suni uz vienu nedēļu – pieskatīt. Bet es viņam to atpakaļ neatdevu! (smejas) Es ar viņu dodos pastaigās divas reizes dienā, pa stundai – mēs skrienam, spēlējamies. Viņš man sniedz tik daudz pozitīvu emociju! Es nekad nebūtu domājusi, ka no kaķu tantes pārvērtīšos par suņu tanti (smejas).

Kā jau visi cilvēki, reizēm es sēžu un skatos seriālus. Vienkārši, lai ne par ko nebūtu jādomā, lai varētu vienkārši varētu sēdēt un sekot bildītei. Lasu grāmatas, reizēm pārlasu jau iepriekš lasītās un katru reizi atrodu atbildes uz jautājumiem, kas man rūp.

Ceļos piecos rītā, staigāju ar suni, pēc tam gatavojos darbam. Es ierodos darbā agrāk, sagatavojos. Ja aizguļos, kas katram cilvēkam gadās vismaz reizi dzīvē, tad visa diena ir kājām gaisā!

Atzinības skolotājiem ir ļoti svarīgas. Mums nav īpašu karjeras izaugsmes iespēju. Uzslava no direktora, pateicība no skolotāju un viņu vecāku puses, tādi apbalvojumi kā „Zelta pildspalva” – tas viss mums dod motivāciju strādāt vēl labāk.

Labam skolotājam jābūt apveltītam ar divām īpašībām. Pirms iestāties pedagoģijas fakultātē, jaunietim vispirms sev jāuzdod divi jautājumi. Pirmais: vai esmu gatavs visu laiku mācīties, uzzināt jaunas lietas un neierūsēt? Un otrais – vai man patīk bērni? Bez mīlestības jūs šo profesiju izvēlēties nevarat.