Frīdrihs Canders: marsietis no Šampētera

Pirms 83 gadiem, 1933. gada 28. martā, kūrortpilsētā Kislovodskā pie Stavropoles mira raķešu konstruktors Frīdrihs Canders. Lai arī 45 gadu vecumā viņu pieveica tīfs, Candera uzvārds mūsdienās ir atrodams gan Kaukāza kalnu pakājē esošās Kislovodskas, gan Latvijas galvaspilsētas Rīgas, gan Mēness kartēs. Zemes pavadoņa neredzamajā pusē ir Candera krāteris, Kislovodskā – Candera prospekts un šķērsiela, bet Rīgā – Candera iela. Šajā ielā, kurai tolaik, protams, bija cits nosaukums, mitinājās vācbaltiešu ģimene, kas 1887. gadā laida pasaulē vēlāko kosmonautikas entuziastu un raķešu konstruktoru. Tieši viņam bija lemts projektēt pasaulē pirmo kosmosa kuģa prototipu.


Pārdaugavas nostūri un visuma plašumi

Candera iela ir vieta, kura itin nemaz neiedvesmo uz domām par kosmosa iekarošanu. Šī diezgan šaurā ieliņa sākas iepretim Zasulauka stacijai un vijas cauri visam Šampēterim – vienam no nomaļākajiem Pārdaugavas rajoniem, kas pēc skata atstāj ja ne gluži lauciniecisku, tad vismaz provinciālu iespaidu, un drīzāk varētu iederēties kādā attālā Kurzemes mazpilsētā. Divstāvu māja ar numuru 1 paslēpusies varenu liepu paēnā – tā izskatās impozanta, taču tagad ir paplukusi un neapdzīvota. Svaiga izskatās vien plāksne blakus aizslēgtajiem vārtiņiem ar uzrakstu „Pārdod”. 1887. gadā ielas nosaukums bija Bārtavas iela, un šajā ēkā dzīvoja medicīnas doktora Georga Artura Candera ģimene, kas 11. augustā (vai pēc jaunā stila 23.) atzīmēja sava jaunākā dēla Frīdriha nākšanu pasaulē.

Pats konstruktors, atminoties bērnību, ir sacījis, ka doma par lidojumiem kosmosā aizrāvusi viņu jau pavisam mazos gados. Ar šo ideju viņš tad arī palika pārņemts visu savu dzīvi, ko apliecina arī vārdi, kādus viņš izvēlējās saviem bērniem – dēls bija Merkurs, nosaukts par godu planētai, nevis romiešu dievam, bet meita tika pie Astras vārda, kas grieķu valodā nozīmē „zvaigzne”. Starp citu, laiks, kad Frīdrihs kā pusaugu zēns lasīja sava laikabiedra Žila Verna darbus, bija periods, kuram raksturīga patiesa un nelokāma ticība zinātnei un tehniskajam progresam. Šī ticība turpinājās viscaur 20. gadsimta pirmajai desmitgadei, kad Rīgas pilsētas reālskolas audzēknis Canders pētīja Kalugas autodidakta Ciolkovska jaunāko darbu „Visuma pētījumi ar reaktīviem aparātiem”. Tā saglabājās arī gados pirms Pirmā pasaules kara, kad Canders, tolaik vēl studēdams Rīgas Politehniskajā institūtā, publicēja starpplanētu ceļojumiem veltītus darbus.

Foto: Nora Krevņeva
Foto:

Tolaik ik pēc pāris gadiem pasauli pārsteidza izgudrojumi, kas mūsdienās šķiet pavisam ikdienišķi, – no kino līdz lidmašīnām. Rīga, kas tieši šajās desmitgadēs piedzīvoja neticami strauju izaugsmi, kļūdama par vienu no Krievijas impērijas galvenajiem rūpniecības centriem, bija pat ļoti nopietna jaunās nākotnes pasaules dalībniece. Mūsu pilsētā sāka darboties pirmā velosipēdu fabrika, ko izveidoja Aleksandrs Leitners, tika sākta viena no pirmajiem sērijveida un vispazīstamākā pirmsrevolūcijas automobiļa ražošana, kas bija Krievu-Baltijas vagonu rūpnīcā montētais „Russo-Balt”, šeit Teodors Kaleps savā rūpnīcā „Motors” radīja Krievijā pirmo aviācijas dzinēju, un šeit tika izmēģināts Aleksandra Porohovščikova visurgājējs, kas iegājis vēsturē kā viens no pasaulē pirmajiem tankiem.

Riepas gan Leitnera velosipēdiem, gan „Russo-Balt” automobiļiem un Rīgas rūpnīcās montētajām lidmašīnām ražoja mūsu leģendārā fabrika „Provodņiks”, kas ražošanas apjomu ziņā bija otrs lielākais gumijas izstrādājumu ražotājs visā impērijā. Kopš 1914. gada šajā rūpnīcā par inženieri strādāja arī Rīgas Politehniskā institūta absolvents Frīdrihs Canders. 1915. gadā, vācu karaspēkam pietuvojoties Rīgai, „Provodņiks” kopā ar citiem Rīgas uzņēmumiem tika evakuēts uz austrumiem, un Canders kopā ar savu rūpnīcu aizceļoja uz Maskavu. Tajā pašā gadā uz turieni pārcēlās arī viņa alma mater.

Līdz evakuācijai Rīgas Politehniskais institūts, tagadējais RTU, kas toreiz nesa Rīgas politehnikuma vārdu un piedāvāja mācības vācu valodā, atradās Troņmantnieka jeb tagadējā Raiņa bulvārī. Savukārt Latvijas Universitātes galvenā ēka, kurā šis tehnikums atradās, 1869. gadā tika uzcelta Rīgas Baltijas politehnikuma (das Baltische Polytechnikum zu Riga) vajadzībām. Uz turieni tad arī tika pārvesta Candera muzeja ekspozīcija, kad 2005. gadā viņa dzimtas mājas pārgāja privātīpašnieku rokās.

Interesanti, cik neizdzēšami Rīgas senākās augstskolas liktenis ir ierakstīts 20. gadsimta vēsturē – gan ar vārda tiešā nozīmē augstiem lidojumiem, gan kritieniem bezdibenī. Vienlaikus vai gandrīz vienlaikus ar nākamo raķešu būves celmlauzi Canderu Politehniskajā institūtā mācījās arī padomju avangarda klasiķis Els Ļisickis, Soloveckas nometnes pirmais komandants un Gulaga pirmais priekšnieks Teodors Eihmanis, kā arī viens no galvenajiem nacisma ideologiem un rasu teorijas izstrādātājiem, Hitlera skolotājs – Rēvelē jeb mūsdienu Tallinā dzimušais baltvācietis Alfrēds Rozenbergs.

„Mūsu” cilvēks uz Mēness

Vēl mācīdamies politehniskajā, Canders aprēķināja trajektoriju lidojumam uz Marsu. Šī planēta bija viņu apbūrusi, tadēļ ikviens konstruktoram veltītais raksts pieminēja arī viņa personīgo devīzi – „Uz priekšu, uz Marsu!”.

Literārs piemineklis varoņiem, kuri Padomju Krievijas divdesmito gadu nabadzībā un haosā fantazēja par Marsu, ir Alekseja Tolstoja romāns „Aelita”. Nav zināms, vai Canders patiešām, kā vēsta viena no versijām, ir starp inženiera Losa prototipiem, taču realitātē viņš patiešām bija šī personāža dzīvs iemiesojums. Imitējot starpplanētu ceļojumu grūtos apstākļus, viņš gulēja uz cietas kušetes, pārtika galvenokārt no dārzeņiem, ko bija izaudzējis savā „aviācijas viegluma oranžērijā”, un kas bija mēsloti ar viņa paša radītajiem atkritumiem, lai veidotu noslēgtu dzīvības uzturēšanas ciklu – tādu viņš bija izgudrojis un pilnā nopietnībā izstrādājis kosmosa kuģa vajadzībām. Spriežot pēc laikabiedru atmiņām, viņš patiešām cerēja pirmos soļus uz Marsa spert pats.

83 gadus pēc viņa nāves uz ceturtās planētas tā arī neviens nav nokļuvis, turklāt pat neplāno to darīt. Tomēr astronauti pusgadsimtu vēlāk devās orbītā daudzkārt lietojamos kosmosa kuģos, kuru ideju Canders bija izstrādājis pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu sākumā.

Viņa ierosināto saules buras principu joprojām dēvē par perspektīvāko un reālāko tehnoloģiju zvaigžņu kuģiem – viens šāds kuģis pat tika iedzīvināts krievu un amerikāņu kopīgajā projektā „Kosmoss 1”.

Tiesa gan, pirmais mēģinājums palaist to visumā 2005. gadā beidzās ar neveiksmi. Taču joprojām tiek izmantots Candera izdomātais Gravitācijas manevrs – to lieto gan automātiskās starpplanētu stacijas, piemēram, „Voyager 2”, kas ir vienīgā starpplanētu zonde, kurai izdevies sasniegt Urānu un Neptūnu, kā arī Holivudas filmu režisori (vai atceraties neseno grāvēju ar šajā kontekstā simbolisku nosaukumu „Marsietis”?).

1931. gadā raķešu būves entuziasti Maskavā izveidoja Reaktīvās kustības pētīšanas grupu (GIRD). Tās pirmo brigādi, kura izstrādāja dzinējus, vadīja Canders, bet ceturto, kas konstruēja lidaparātus, pārraudzīja Sergejs Koroļovs. 1933. gada novembrī padomju raķete GIRD-X ar Candera radītu šķidrās degvielas dzinēju pacēlās gaisā. Pats Canders šo mirkli gan nesagaidīja – astoņus mēnešus pirms tam, būdams ceļā uz kūrortu, viņš muļķīgā kārtā inficējās ar tīfu.

Divdesmit astoņus gadus vēlāk Candera līdzgaitnieks Koroļovs Baikonurā deva starta komandu pirmajam cilvēka lidojumam kosmosā. Vēl pēc astoņiem gadiem cilvēks spēra pirmo nelielo soli uz Mēness virsmas. Un vēl pēc gada, 1970. gadā, Candera vārds tika piešķirts Mēness krāterim. 

Ja vispār ir vērts doties uz nomaļo Šampēteri, tad noteikti tādēļ, lai aizdomātos par cilvēku, kura vārds saista šejienes liepu ieskautos, pēc skata necilos namiņus, ar Mēness neredzamo pusi.

Aleksejs Jevdokimovs