Filozofa Herdera galva

Nupat aizritējuši 213 gadi, kad 1803. gada nogalē aizsaulē devās Johans Gotfrīds Herders. Viņš bija dzejnieks un filozofs, ievērojams vācu rakstniecības zelta laikmeta jeb „Vētras un dziņu” perioda pārstāvis. Būdams Kanta skolnieks un Gētes sarunbiedrs, Herders kļuvis par nozīmīgu simbolu, kas apliecina Rīgas piederību pasaules kultūras vēsturei. Īpaši svarīgs viņš ir tādēļ, ka ne mūsu valsts, ne pilsētas biogrāfijā tāda starptautiska mēroga klasiķi nav nemaz tik bieži sastopami.


Herders Rīgā pavadīja piecus savas jaunības gadus, un tieši šeit sacerēti un publicēti pirmie viņa nozīmīgākie darbi. Tādēļ mūsu pilsētā ir atrodams gan Herdera krūšutēls, gan viņa vārdā nosaukts laukums, te ir gan Herdera vidusskola, gan, protams, rīdzinieku atmiņā saglabājušies dažādi ar šo personību saistīti nostāsti.

Pirmais kultūras cilvēks

Herdera laukuma atrašanās vietu līdzās Doma baznīcai droši var dēvēt par pilsētas pašu vēsturiskāko centru. Šis nelielais laukums, kur kuplie koki vasarā sniedz veldzinošu pavēni un kur nedrūzmējas ļaužu pūļi, ir īsts pretstats blakus esošajam Doma laukumam. Tas ir arī krietni senāks, jo Doma laukuma vēsture ir vien nedaudz vairāk par gadsimtu sena – teritorija katedrāles ēkas ziemeļu pusē tika atbrīvota, kad 19. gadsimta beigās un Kārļa Ulmaņa laikā nojauca veco apbūvi. Savukārt laukums, kas atrodas pa labi no katedrāles galvenās ieejas, Rīgas kartēs ir redzams jau no 17. gadsimta vidus.

Tolaik tas gan bija mazāks un tika dēvēts par Mazo svaru laukumu, jo tur atradās pilsētas mazie svari (lielie bija novietoti pie kādreizējā Rātslaukuma, kas pilnībā tika iznīcināts 20. gadsimta 30. un 40. gados).

Foto: Riga.lv

Herdera krūšutēlu Mazo svaru laukumā uzstādīja 1864. gadā, kad pilsēta atzīmēja simto gadadienu kopš viņa ierašanās Daugavas krastos. Tas bija pirmais piemineklis Rīgā, kas veltīts kādam kultūras darbiniekam. Un arī pie Herdera vārda laukums tika pateicoties šai gadadienai. Patīkami apzināties, ka mūsu pilsēta jau pirms pusotra gadsimta nelaida garām izdevību atgādināt, ka vismaz kultūras ziņā te nav nekāda province! Vēl pēc dažām desmitgadēm Herdera laukums tika paplašināts, nojaucot daļu apbūves, kas piekļāvās Doma baznīcai no rietumpuses.

Agrākos laikos Rīgas katedrāli ieskāva viduslaiku Eiropas pilsētām rakturīgā blīvā apbūve, kam nācās iespiesties aizsargmūra ierobežotajā teritorijā. Gadsimtu gaitā ap pašu Domu pat izauga neliela pilsētiņa. Kādreiz šeit atradās arī klosteris, bet tā rietumu spārnā darbojās Doma skola, kurā zinības apguva topošie garīdznieki. Par šo katedrāles periodu joprojām atgādina Mazā Skolas iela – šī ieliņa patiešām ir tik maza, ka pilnībā attaisno savu nosaukumu. Klosteri iznīcināja reformācijas grautiņos, pēc kuriem Doma katedrāle pārgāja pilsētas īpašumā, ēkas galerijā ierīkoja tirgu, bet pirmajā stāvā atvēra bibliotēku. Savukārt Doma skola kļuva par pirmo laicīgo augstākā tipa mācību iestādi. 16. gadsimtā mācības tajā ilga trīs gadus, pēc tam – piecus, bet 17. gadsimtā skolu uz divdesmit gadiem slēdza mēra epidēmijas dēļ. Vēlāk tā darbu atsāka ģimnāzijas formātā.

Tieši tur 1764. gadā darbā par pasniedzēju tika pieņemts tobrīd divdesmit gadu vecais Kēnigsbergas universitātes absolvents Johans Gotfrīds Herders.

Foto: Riga.lv

Skolotājs un sprediķotājs, kas tolaik ieradās Rīgā, nemaz nelīdzinās tam Herderam – klasiķim, kura krūšutēls ar nopietnajiem sejas vaibstiem slejas uz postamenta zem kuplajiem kokiem. To viegli saprast, jo pie mums uzstādītā biste ir kopija no pieminekļa, kas radīts Herdera brieduma gados – tad viņš jau bija ieguvis atzinību un ieņēma galvenā superintendanta jeb valsts pirmās garīgās amatpersonas amatu. Oriģinālais piemineklis ir uzstādīts Veimārā, kur Herders 59 gadu vecumā atvadījās no dzīves. Bet Rīgā viņš ieradās kā jauniņš Teoloģijas fakultātes students, kurš nākamajā gadā pēc universitātes beigšanas sāka strādāt par adjunktu jeb mācītāja palīgu. Daži autori pat ņemas apgalvot, ka uz Livoniju jaunais teologs atbēdzis tādēļ, ka Prūsijā viņam draudējusi iesaukšana zaldātos.

Nacionālā valsts un „vācu pasaules” gals

Johans Gotfrīds Herders piedzima 1744. gadā Morungenē, Austrumprūsijā, un mācījās Kēnigsbergā, kur viņa skolotājs bija pats Imanuels Kants. Nedaudz vēlāk Strasbūrā viņš iepazinās ar Gēti. Pēc došanās prom no Rīgas Herders kalpoja par konsistorijas padomnieku Bikeburgā, Lejassaksijā, bet vēlāk pārcēlās uz Veimāru. Pilsētas, ar kurām saistīta Herdera dzīve, mūsdienās ir izkaisītas piecās dažādās valstīs, un ne Polijas pilsētā Morongā (kā šobrīd sauc viņa dzimto pilsētu Morungeni), ne Krievijas pilsētā Kaļiņingradā, ne Latvijas galvaspilsētā Rīgā vācu valodā vairs nav iespējams brīvi sazināties ar katru pretimnācēju. Arī Herdera laikā Eiropas karte nebija mazāk krāsaina, jo vienota Vācija tolaik neeksistēja, savukārt nelielā Veimāra bija galvaspilsēta veselai atsevišķai hercogistei, tomēr Johanam Gotfrīdam Herderam viss mūžs pagāja vienotā kultūras un valodas telpā – „vācu pasaulē”. Rīgā šajā valodā runāja jau kopš mūsu pilsētas dibinātāja bīskapa Alberta laikiem, un turpināja to darīt gan poļu, gan zviedru periodos. Pat pēc pievienošanas Krievijas impērijai Pētera I laikā Rīga vēl veselu pusotru gadsimtu bija izteikti vāciska pilsēta.

Foto: Riga.lv

Starp citu, tolaik arī nepastāvēja nekādas saiknes starp jēdzieniem „valsts” un „nācija”. Pareizāk sakot, tieši 18. gadsimta beigās un 19. gadsimta sākumā, vēlīnās apgaismības un agrīnā romantisma laikā, – šie jēdzieni sāka savīties. Kā viens no pirmajiem, kurš formulējis nacionālas valsts ideju, bieži tiek minēts tieši Johans Gotfrīds Herders.

Viņš paguva kļūt slavens daudzās jomās: kā filozofs, dzejnieks, tulkotājs un kritiķis, kurš spēja jau ar saviem Rīgas periodā radītajiem agrīniem sacerējumiem būtiski ietekmēt tālaika vācu literatūras procesus. Herders bija arī viens no pirmajiem folkloras, tostarp latviešu tautasdziesmu, vācējiem, kurš šādi pievērsa kulturālās un izglītotās publikas uzmanību tautas daiļrades vērtībām. Viņš rakstīja par nāciju kā dabīgi izveidojušos kopumu, un nacionāla valsts viņa priekšstatos līdzinājās ģimenei – pretstatā mākslīgiem veidojumiem, kas radīti sagrābjot teritorijas ar varu. Viņš bija pārliecināts humānists, kuram pat prātā nevarēja ienākt, cik necilvēcīgā veidā 20. gadsimtā dažas valstis mēģinās tuvināties nacionālās tīrības ideālam.

Foto: Riga.lv

Vētras, ko šis gadsimts sacēla Rīgā, nepagāja garām arī Herdera krūšutēlam.

Katrā gadījumā vietējiem novadpētniekiem ir zināms nostāsts par to, kā pēc Otrā pasaules kara, kad padomju Rīgā viss vāciskais sastapās ar nepatiku, nakts laikā kāds bija apgāzis bronzas filozofu ar visu toreizējo čuguna postamentu. Pēc šī atgadījuma krūšutēlam tika dots patvērums Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā, kas atradās turpat pie laukuma. Taču, kā vēsta leģenda, pēc neilga laika Latvijas PSR apmeklēt gatavojās augstu amatpersonu delegācija: Ņikita Hruščovs kopā ar VDR vadoni Valteru Ulbrihtu. Lai izpatiktu vācu viesim, krūšutēlu nolēma uzstādīt agrākajā vietā, un šim mērķim steigšus izgatavoja jaunu granīta postamentu –  to pašu, kuru varam aplūkot joprojām.

Foto: Riga.lv

Tiesa gan, pēc tam pieminekli nācās paslēpt atkal, aizkraujot ar smilšu maisiem. Šoreiz gan nekāda politiska iemesla šādai slēpšanai nebija: Herdera laukumā tika uzņemta viena no filmas „Septiņpadsmit pavasara mirkļi” Berlīnes ainām. Laikā, kad filozofa tautieši Rīgā tikpat kā vairs nebija palikuši, mūsu pilsēta vēlreiz uz mirkli kļuva par daļu no vācu pasaules – vismaz televizora ekrānā...

Aleksejs Jevdokimovs