Elektrisko skūteru, vienriteņu un skrituļdēļu vadītāji pastāsta par jaunajiem transportlīdzekļiem

4. Jūlijs

Viņiem nav jāmaksā par autostāvvietu un degvielu, viņi nav atkarīgi no sabiedriskā transporta kustības grafika. Rīta un vakara sastrēgumu laikā viņi nokļūst no punkta A uz punktu B ātrāk nekā citi. Īpašs pluss ir tas, ka neviens viņu transportlīdzekli nenozags, jo viņi to nēsā līdzi. Vienīgais, kas viņiem nepieciešams, − elektrības kontaktligzda reizi dienā... Pieredzē dalās inovatīvie rīdzinieki, kas ikdienā pārvietojas ar nelielajiem elektriskajiem transportlīdzekļiem.


Un šoreiz runa nav par elektromobiļiem...

Mūsu raksta varoņu transportlīdzekļi (elektriskais skrejritenis, elektriskais vienritenis, elektriskais skeits) vidēji sver 8−18 kg. Ērti. Turklāt neparedzētas situācijas gadījumā (izlādējies akumulators, ļoti slikti laikapstākļi utt.) tos vienmēr var paņemt līdzi. Burtiski – kā soma ar rokturi. Pat sabiedriskajā transportā vai veikalā. Izņēmums ir tikai elektriskais velosipēds.

Matīss, 19 gadi, strādā IT jomā, elektriskā vienriteņa (OneWeel) īpašnieks

“Pirmoreiz par elektrisko vienriteni uzzināju, skatoties kādu amerikāņu kanālu Youtube. Tas bija pirms apmēram četriem gadiem. Un tad pagājušajā gadā pēkšņi ieraudzīju meiteni, kura brauca pa Rīgu ar elektrisko vienriteni. Uzreiz iepazinos ar viņu, uzzināju, ka viņas vārds ir Andra un viņa ir fotogrāfe. Viņa man pastāstīja par veikalu, kurā pārdod elektriskos vienriteņus un kur iespējams veikt testa braucienus. Un jau nākamajā dienā es nopirku savu pirmo braucamo. Tā viss sākās. Patlaban man ir jau ceturtais vienritenis.”

Foto: Riga.lv

Matīsa kilometrāža ir iespaidīga – no pirkuma brīža viņš ar monoriteni nobraucis jau apmēram 10 000 km. Puisis skaidro, no kurienes šādi skaitļi.

“Es dzīvoju Jaunolainē, bet strādāju Rīgā, Dārzciema ielā Pļavniekos. Un katru dienu braucu uz un no darba ar vienriteni. Pa ceļmalām un veloceliņiem. Ceļš vienā virzienā aizņem apmēram 40 minūtes. Man ir vadītāja apliecība, un agrāk es braucu uz darbu ar mašīnu. Satiksmes sastrēgumos pavadīju vairāk nekā stundu. Ar elektrisko braucamrīku – ātrāk.”

Jāatzīmē, ka vienritenis nav lēta lieta. Bāzes modelis maksā aptuveni 1400 eiro, uzlabotāka versija – vairāk nekā 2000 eiro. Turklāt sava specifiskā dizaina dēļ vienritenim nepieciešama regulāra tehniskā apkope, jo braucot tas bieži saskaras ar ceļa apmalēm.

“Līdz šim esmu uzlicis papildu aizmugurējo buferi. Bet plānoju to aplīmēt ar uzlīmēm, jo tas bieži tiek saskrāpēts: bremzējot, saskaroties ar apmalēm vai krītot.

Vienu reizi esmu nopietni kritis – braucot teju ar 35 km/h ātrumu. Tas bija Krasta ielā uz trotuāra, kad nolēmu sacensties ātrumā ar velosipēdistiem,” neslēpj Matīss. “Bet tas ir tāpat kā jebkurā sporta veidā – kad jums šķiet, ka jūs visu zināt un protat, seko kritiens neapdomības dēļ. Nākamajā reizē jūs rīkosieties citādāk, esat ieguvuši pieredzi. Nu jau esmu apguvis vairākus trikus. Bet biežāk, protams, izmantoju vienriteni kā regulāru transportlīdzekli.”

Roberts, 22 gadi, patlaban bezdarbnieks, elektriskā longborda (skeita) īpašnieks

Puisim fotogrāfijas centrā – Robertam – aptuveni pusotru gadu pieder elektriskais četrriteņu dēlis. Tas ir diezgan viegls – tikai 7,5 kg.

Foto: Riga.lv

“Vadīt longbordu ir vienkārši. Tu turi rokā tālvadības pulti tikai ar divām pogām – "uz priekšu" un "bremze". Tur arī visi brīnumi beidzas. Kad tas bija jauns, es varēju nobraukt ar vienu uzlādi apmēram 15 km ar vidējo ātrumu 25 km/h. Tagad akumulators ir nedaudz nolietojies un ātrāk izlādējas. Agrāk ar longbordu braucu pa centru uz darbu un atpakaļ. Dažreiz varēju sasniegt pat 40 km/h ātrumu.”

Arī tagad, kamēr meklē jaunu darbu, Roberts pa pilsētu pārvietojas ar savu e-skeitu. Viņš apgalvo, ka tā ir ātrāk un, ja nepieciešams, var to paņemt līdzi autobusā.

“Esmu vairākkārt runājis ar policistiem, jautājis, par ko es, braucot ar elektrisko longbordu, ceļu satiksmē tieku uzskatīts. Tā arī viņi atbild: pagaidām par neko. Ne par skeitbordistu, ne velosipēdistu, ne par parastu gājēju. Tāpēc, ņemot vērā salīdzinoši lielo ātrumu, cenšos ar longbordu braukt pa veloceļiem. Pagaidām nekādu konfliktu nav bijis.”  

Roberts stāsta, ka viņš salīdzinājis braukšanu ar riteni un elektrisko longbordu. Un atzīst, ka ar dēli braukt ir interesantāk.

“Sajūtas ir atšķirīgas. Kaut kas neparasts, interesants. Brauc ar to un gūsti no tā baudu.”

Aleksandra, 26 gadi, programmētāja, elektriskā skrejriteņa īpašniece

“Es dzīvoju centrā, bet strādāju “Jaunajā Teikā”, kas ir samērā attīstīta zona dažādu inovāciju ziņā. Mums  tur ir pat elektro autostāvvietas ar uzlādes iespējām. Un pagājušajā gadā mums tur parādījās elektrisko skrejriteņu un elektrisko velosipēdu nomas pakalpojums. Diemžēl tam nebija ilgs mūžs, konkrēti pie mana darba nomas vieta tika slēgta, bet man izdevās tos izmēģināt. Atceros savus iespaidus pēc pirmā brauciena ar elektrisko skrejriteni uz “Alfu” un atpakaļ. Iespaidīgi, man ļoti patika, lai gan sākumā bija mazliet nedroši. Un es iedegos – gribu savu elektrisko skrejriteni.”

Kādu laiku Saša un viņas vīrs īrēja e-skrejriteņus – diennakts noma bija lētāka. Bet pirms trim mēnešiem Aleksandrai bija dzimšanas diena, un vīrs viņai uzdāvināja skrejriteni.

Foto: Riga.lv

“Mans skrejritenis nav no vieglajiem, tas sver 18 kg. Bet es jau trenējos to uznest 5. stāvā un lejā bez lifta,” meitene joko. “Un pie stūres man ir pielikts zvaniņš, reizēm to lietoju signalizēšanai. Skrejritenis brauc ļoti klusi, dažreiz mani vienkārši nepamana.”

Dienā Aleksandra nobrauc apmēram 10 km, maksimālais ātrums – 25 km/h. Brauc ar skrejriteni jebkuros laikapstākļos. Lietus, sniegs un vējš nebiedē meiteni – iepriekš viņa cauru gadu brauca ar velosipēdu.

“Atbraucot uz darbu, es ieripinu savu transportlīdzekli tieši birojā. Turklāt neesmu tāda vienīgā, tāpēc manu kolēģu attieksme pret to ir pilnīgi normāla. Birojā, ja nepieciešams, uzlieku skrejriteni uzlādēties. Lai gan principā ar vienu uzlādi man pietiek visai dienai, man patīk, ja varu justies droša.”

Vienīgā problēma, ko minēja mūsu raksta varone, ir elektriskā skrejriteņa statuss, precīzāk – tā neesamība.

“Ceļu satiksmes likumā ir zināms “caurums” attiecībā uz elektriskajiem skrejriteņiem (tas joprojām skaitās sporta aprīkojums), mums ir oficiāli aizliegts braukt pa ceļu kā velosipēdistiem. Es katru dienu braucu uz darbu pa K. Barona ielu un visbiežāk izmantoju brauktuves daļu, kas iezīmēta kā velosipēdistu josla. Es saprotu, ka pārkāpju noteikumus, bet skrejriteņa ātrums ir daudz lielāks nekā gājējiem, un es nevēlos nevienam traucēt. Ja ir iespēja, braucu pa velosipēdistu celiņiem, dodot tiem ceļu.”

Pāvels, 30 gadi, programmētājs, elektriskā vienriteņa īpašnieks

“Mans tagadējais vienritenis (pirms tam man bija longbords) tika izgatavots pēc pasūtījuma. Tam pievienots rokturis, vēl citas lietas, kopumā tas ir pielāgots manai gaumei.  Vienriteņa svars ir 11 kg.”

Pēc Pāvela teiktā, agrāk viņš, tāpat kā daudzi, uz darbu devās ar velosipēdu. Bet tas nebija ērti: ritenis bija liels, tas bija jāpieslēdz uz ielas, to nevarēja ienest birojā. Tad nāca kārta skrejritenim bez motora. Ar to tika braukāts vienu vasaru, bet arī tas nebija “tas”.

“Un tad pie mums sāka masveidā parādīties elektriskie skrejriteņi un longbordi. Bet es jau biju “pārdedzis” un gribēju tieši vienriteni. Nopirku nedaudz lietotu (ar 1000 km nobraukumu) no dīlera par 900 eiro. Un sāku braukt.”

Foto: Riga.lv

Nav iztikts bez kritieniem. Viens no tiem (braucot ar longbordu) maksāja Pāvilam rokas lūzumu. Pēc tā viņš nolēma, ka longbords viņam ir pārāk ciets, un “pārsēdās” uz mīkstāku monoriteni.

“Elektriskais vienritenis pēc būtības ir piepumpēta riepa bez kameras, ar kādām parasti ir aprīkoti sacīkšu kartingi. Braukšanas rādītāji ir atkarīgi no gaisa spiediena riepā. Kad nepieciešams – es samazinu spiedienu riepā, vai, gluži otrādi, piepumpēju vairāk (lai taupītu akumulatoru).”

Ar vienu uzlādi Pāvels var nobraukt pa pilsētu – līdz 9 km, pa mežu – 5−6 km.

“Monoriteņa liels pluss ir ātrā uzlāde. Burtiski pusstundā. Uzlādēt var ikvienā kafejnīcā, degvielas uzpildes stacijā vai birojā. Un vēl viens bonuss – tas tiek uzlādēts arī to velkot vai braucot no kalna. Tas nozīmē – kāds var mani vilkt, un tādā veidā mana vienriteņa akumulators pats uzlādējas.”

Pāvila vienritenis ir aprīkots ar īpašām baltām un sarkanām gaismām un ir viegli pamanāms tumsā.

Ditrihs, 27 gadi, restorāna īpašnieks, pašbūvēta elektriskā velosipēda īpašnieks

“Viss sākās ar aizraušanos ar parasto riteņbraukšanu, bija dažādi velosipēdi. Pēc tam es nolēmu uzbūvēt savu elektrisko velosipēdu uz platajiem riepām – fatbike. Tā kā tam ir liela  caurbraukšanas spēja, iepriekš neviens to nedarīja, bet man radās interese. Paņēmu parasto fatbike un uzlaboju to ar elektroniku (dzinēju, motoru un akumulatoru). Par laimi, es neesmu viens, mēs esam trīs draugi, un mums turklāt ir pašiem sava darbnīca.”

Šī projekta īstenošana prasīja Ditriham divus gadus un vairākus tūkstošus eiro. Grūtības radīja nepieciešamo detaļu iegāde: pasūtīšana, sūtīšana, nodokļi...

“Kopumā mēs jau esam sakomplektējuši piecus e-velosipēdus, mēs tos būvējam pēc pasūtījuma un pārdodam. Pieprasījums ir. Mans ritenis sver 28 kg (pirms elektriskā komplekta pievienošanas, kamēr tas bija parasts fatbike, tas svēra 12 kg).”

Foto: Riga.lv

Ditrihs stāsta, ka, pārvietojoties pa pilsētu, viņš ne vienmēr ieslēdz elektromotoru, bieži vien min pedāļus pats. Viņam tas ir regulārais treniņš pirms velosacīkstēm.

“Bet, kad es kaut kur kavēju, tad pārvietojos ar motora palīdzību. Braucu ar elektrisko fatbike uz darbu, pa darīšanām, vienkārši sava prieka pēc. Šogad esmu jau nobraucis 5000 km (ar diviem elektriskajiem riteņiem). Tagad komplektēju jaunu braucamo.”

Ditrihs neslēpj – kritieni ir bijuši, un arī sāpīgi.

“Vajadzēja pārbaudīt tā iespējas. Tad nu arī mežā lielā ātrumā aizlidoju pa gaisu. Bet ķivere un kalnu nobrauciena (downhill) ekipējums izglāba situāciju. Pilsētā, protams, es braucu uzmanīgi. Kas man patīk fatbike – tā visurgājēja spējas. Pilsētā bedres uz ceļiem vispār nav jūtamas, ar to ir ļoti komfortabli braukt arī ziemā.”

Haralds, 26 gadi, strādājošs students, elektriskā vienriteņa īpašnieks

“Mēs, kas Rīgā braucam ar vienriteņiem, esam jau kādi 30 cilvēki. To mums pastāstīja oficiālais izplatītājs, no kura pērkam monoriteņus. Mēs reģistrējam savus braucienus īpašā trekerī tālrunī (OneWheel ražotāja lietotne) un vēlāk kartē var apskatīties, kur un cik daudz esi nobraucis. Lietotnē var redzēt, ka, piemēram, Valmierā kāds brauc ar vienriteni, kāds Pāvilostā. Bet kopumā Latvijā vēl nav daudz šādu braucēju.”

Foto: Riga.lv

Haralds stāsta, ka bieži cilvēki izrāda interesi par viņa “riteni”, uzdod jautājumus uz ielas, raksta arī Instagram.

“Braucu gandrīz katru dienu. Personīgais rekords – 27 km ar vienu uzlādi. Esmu izmēģinājis arī citus elektriskos braucamrīkus, bet vienritenis – tas ir kaut kas īpašs. Iesaku!”