Ekonomikas skolotāja: vēlos pasauli padarīt labāku

30. Septembris, 2016

Pirmajā oktobra svētdienā Latvijā atzīmē Skolotāju dienu. Nodarbību skolā nav, tāpēc bērni savus skolotājus apsveic piektdien - no rītiem uz skolu steidzas ar skaistiem ziedu pušķiem. Par godu šiem svētkiem Āgenskalna Valsts ģimnāzijas ekonomikas pasniedzēja Santa Kazaka intervijā pastāstīja, kas viņas darbā ir grūtākais, kas viņai dod prieku un kāpēc skolā ir jautri. Santa Kazaka šogad ir nominēta skolotāju prēmijai "Zelta pildspalva".


Es visu laiku gribu mainīt pasauli uz labo pusi. Un tāpēc es esmu skolotāja. Viss sākās pārmaiņu laikā, kad Latvija atguva savu neatkarību. Latvijas Lauksaimniecības universitātē, toreiz vēl akadēmijā, parādījas jauna studiju programma “mājturība”. Toreiz tas bija kaut kas jauns, un doma bija tāda, ka šis cilvēks būs zemnieku konsultants, projektu vadītājs pašvaldībās. Vienu vārdu sakot, cilvēks, kas iemācīs dzīvot kapitālismā.  Mana vēlme mainīt pasauli atveda mani uz šo studiju programmu.

Mājturība – tas ir vairāk, nekā picu cepšana un tamborēšana, standarti aptver krietni vairāk jomas.   Tā ir mācību stunda, kurā bērniem var iemācīt saimniekot, plānot budžetu, iemācīt rīkoties ar naudu, izdevīgāk iepirkties.

Foto: Nora Krevņeva

Šobrīd esmu komerczinību un ekonomikas pasniedzēja. Mājturības stundas – tās jau ir pagātnē.

Prakses laikā es sāku darboties un sapratu, ka tas ir tik forši, ka tu vari mainīt domāšanu! Iemācīt izvērtēt un analizēt, iemācīt novērtēt to, ko piedāvā dzīve. Bērns to aiznesīs mājas un ieviesīs kaut ko jaunu. Tā es varu mainīt pasauli! (smejas)

Es ļoti mīlu bērnus – divus savējos un skolēnus. Es jau   sen pieņēmu to, ka mēs esam ļoti atšķirīgi, un pieņemu visus bērnus tādus, kādi viņi ir. Protams, ir bērni, kuri domā tāpat, kā tu, un viņu pieņemt vieglāk, nekā oponentu. Taču tas tā ir visiem.

Foto: Nora Krevņeva

Vislabāk es atpūšos, esot kustībā. Es nevaru svinēt dzīvi laiskojoties – man vajag iet, skriet, kaut ko darīt. Ar riteņiem ar ģimeni izbraukājam Eiropu un mazliet tālāk. Tas taču ir tik fantastiski – ceļot ar riteņiem, sarunāties ar vietējiem, apskatīt dabu…  Bijām Itālijā, Turcijā, Portugālē. 

Rokdarbi – arī tas sagādā man prieku. Adu zeķes, tamborēju, veidoju dekorus mājai – visu ko, jo enerģijas man ir daudz!

Katrai stundai es uzstādu mērķi, kādu vēlos redzēt rezultātu.  Gatavojos, stāstu, paiet 40 minūtes un redzu, ka skolēni nesaprot. Tad jāmeklē cits ceļš, kā to visu izstāstīt. Jo es vēlos, lai bērni visu saprastu.

Vissmagākais mana darbā ir tas, ka es nevaru palīdzēt atrisināt problēmas skolēna ģimenē. Ja bērnam ir problēmas mācību procesā, tad pieslēdzas atbalsta grupa – psihologs, sociālais darbinieks, skolotājs. Un ir gadījumi, kad bērns sāk stāstīt par to, kādas viņam ir problēmas ģimenē, raud… Un tu skaties, klausies, un saproti, kāpēc viņš sēž stundās, bet atrodas kaut kur citur.

Foto: Nora Krevņeva

Tas, ka esmu nominēta balvai ‘Zelta pildspalva”, protams, ir ļoti patīkami. Tas nozīmē, ka tevi novērtē kolēģi, skolēni.. Bet balvas – tas nav mērķis un motivācija, tas vienkārši ir ļoti patīkami.

Man patīk tehnoloģijas. Sabiedrībā valda uzskats, ka tas ir slikti, bet es tās izmantoju savās stundās. Bērns tās var izmantot izglītībā – es iemācu izdarīt secinājums. Piemēram, lieku sameklēt statistiku par demogrāfijas situāciju un šo informāciju izvērtēt. 

Tagad bērniem ir problēmas ar atmiņu, jo ir Google. Visu var uzreiz atrast, nav jatur galvā.  Bet manuprāt, tas nav tik traģiski  – svarīgi, lai viņi nevis vienkārši atceras kaut ko,  bet prot izvertēt, analizēt.

Skolā ir forši – tur ļoti daudz smejas, ir jautri ik brīdi!