Dzimtsarakstu nodaļas vadītāja, kura ir redzējusi līgavu zaļā kāzu kleitā

10. Marts, 2016

Inese Bumbiere-Kaže – Rīgas pilsētas Ziemeļu dzimtsarakstu nodaļas vadītāja. Par vadītāju Inese sāka strādāt 1986. gadā. Viņa ir cilvēks, kas par kāzām zina visu. Sarunā interneta vietnei info.riga.lv viņa pastāstīja par līgavām grūtniecēm, par modi kāzās tērpties neparasti un laulībām, kas tiek slēgtas 80 gadu vecumā.


Patlaban modē ir vienota krāsa kāzās. Viss ieturēts vienotā krāsu paletē. Piemēram, līgavai ir violeta jostiņa un ziedu pušķis, savukārt līgavainim – kaklasaite, un arī visi viesi savos tērpos izmantojuši šo krāsu. Piemēram, aplikta šalle vai pielikta piespraude attiecīgā tonī. Izskatās skaisti, un par modes lietu tas kļuva pirms trim vai četriem gadiem.

Līgavaiņi iecienījuši tumši zilus uzvalkus. Pēdējo trīs gadu laikā ļoti daudzi vīrieši laulībā ceremonijā ģērbušies tumši zilas krāsas uzvalkos. Līgavām tas nav raksturīgi – kleitas var būt kuplas, ļoti piegulošas, īsas, taču gandrīz vienmēr tās ir baltas.

Esmu redzējusi līgavu zaļā kāzu kleitā. Arī sarkanā un zilā. Taču tas ir retums.

Kāzas džinsos” ir piedzīvots arī tas. Reiz laulāju līgavu un līgavaini, kas bija tērpušies džinsos un baltos kreklos, arī liecinieki bija piemērojušies jaunlaulātajiem. Tas izskatījās ļoti stilīgi un interesanti. Pats svarīgākais, lai līgavainim un līgavai patiktu.

Vispār jaunieši dažreiz ģērbjas ļoti stilīgi – kupla balta kleita līdz ceļgaliem un pa virsu džinsu jaka. Ļoti interesanti! Tā taču ir jūsu diena! Jādara tā, lai pašiem patīk. Un uz kāzām jāaicina tie cilvēki, kurus vēlaties redzēt!

Laulību reģistrācijas cita citai nelīdzinās. Cilvēkiem ir atšķirīgs ienākumu līmenis, intelekts un tradīcijas. Dažreiz ierodas ļoti intelektuāla publika, citreiz – troksnis un kņada zālē tāda, ka grūti vadīt ceremoniju. Kad man kaut kas traucē, es nekautrējos un to pasaku.

Foto: Diāna Spiridovska

Gadījies, ka vasarā viesi ierodas tā saucamajās iešļūcenēs. Bet ko par viesiem teikt, bija arī līgavainis – lina biksēs un čībās.

Šobrīd ceremonijas kļuvušas īsākas un kompaktākas. Pirms 25 gadiem cilvēki prasīja vairāk lirikas, dzeju, tagad laiki mainījušies – dzīvojam straujajā 21. gadsimtā, un daudziem prāts vairs nenesas uz dzeju. Gredzeni ir aksesuārs, un ne visi ar tiem pie mums ierodas. Lielā mērā tas saistīts ar to, ka pēc dzimtsarakstu nodaļas pāris dodas uz laulību ceremoniju baznīcā un gredzeniem apmainās tur.

Savienība latviete + latvietis = laulība – tā gadās reti. Visbiežāk ir jauktās laulības. Precas krievi ar latviešiem, krievi ar baltkrieviem un ukraiņiem. Gadās dienas, kad tiek reģistrētas tikai jauktās laulības, un nav neviena tikai krievu pāra vai tikai latviešu pāra.

Latvieši biežāk priekšroku dod laulībām baznīcā, nevis dzimtsarakstu nodaļā.

Pagājušajā gadā mums bija 19 izbraukuma ceremoniju – un tas ir tikai manā nodaļā. Reģistrēt laulību vienkārši tāpat lauka vidū, stāvot ar mapīti padusē, mēs nevaram. Ir vajadzīgi noteikti apstākļi, ko mēs ar laulājamajiem iepriekš atrunājam, piemēram, ir jābūt galdam. Šādus noteikumus nav izdomājuši dzimtsarakstu nodaļas darbinieki – tie ir noteikti likumā.

Rīgā izbraukuma ceremonija maksā 300 eiro. Tā var notikt tikai pašvaldības administratīvajā teritorijā.

Dubultie uzvārdi nav īpaši populāri, nekādas īpašas modes attiecībā uz to nav. Bieži vīra uzvārdu savējam pievieno tās sievietes, kas ir pazīstamas sabiedrībā vai grib parādīt piederību dzimtai.

Kopēju uzvārdu laulātie veido visai reti. Piemēram, Kalniņa un Bērziņš. Viņiem jāizvēlas, kas viņi būs – Kalniņi-Bērziņi vai Bērziņi-Kalniņi. Tāpat vien pievienot savam uzvārdam otru uzvārdu nedrīkst.

Reiz ceremonijā baltādainas bijām tikai mēs divas – es un līgava. Pārējie – melnādainie, tumši jo tumši. Tas ir atmiņā paliekošs un ļoti eksotisks gadījums – biežāk precas baltkrievi, krievi, norvēģi, somi, briti. Pēdējā laikā ir daudz ukraiņu.

Ceremonija notiek tikai latviešu valodā. Tulks jānodrošina pašiem laulājamajiem.

Manai kolēģei bija gadījums. Kāda līgava jāvārda vietā pateica: „Es atturēšos.” Kolēģe jau bija gatava pārtraukt ceremoniju, bet līgava laikus saprata, ka tas ir juridisks akts un reģistrācijas zāle nav tā vieta, kur jokot.

Protesti pret laulības reģistrēšanu no klātesošo vidus netiek ņemti vērā. Tā tas notiek tikai filmās, 30 darba gados neko tādu neesmu piedzīvojusi.

Daži precas arī sesto un pat devīto reizi. Datubāzē redzam pēdējās divas, trīs laulības. Aizpildot anketu, cilvēki paši norāda skaitu – tikai grūti saprast, tās visas bijušas oficiālas vai cilvēki tikai dzīvojuši kopā. Taču tas nav svarīgi, galvenais, lai laulības slēgšanas brīdī cilvēks būtu brīvs no iepriekšējās laulības saistībām.

Ceremonijas laikā nekad nesaku, kuras skaita ziņā ir šīs laulības. Daru to korekti, piemēram, lietoju vārdu „šķīries”…

Ir pāri, kas savā starpā precas otro reizi. Sastrīdējās, ātri izšķīrās, bet pēc tam saprata, ka viens bez otra nevar. Un atkal reģistrē laulību.

Pie mums notiek arī kāzu jubileju ceremonijas – visbiežāk tās ir zelta vai sudrabkāzas. Tiekamies ar pāri, visu pārrunājam, apkopojam informāciju. Gadās, ka vecāki svin kopdzīves 50 gadus, bērni 25, bet mazbērni nesen apprecējušies. Šīs ceremonijas ir ļoti jaukas un aizkustinošas.

Pāri ar lielu gadu starpību – nav bieža parādība, taču gadās. Piemēram, viņai ir 25 gadi, viņam – 50. Dažreiz sievietes ir 10–12 gadu vecākas par topošajiem vīriem, bet pēc viņu izskata to nevar pateikt. Tādos gadījumos mēs, dzimtsaraksta darbinieki, apbrīnojam šīs sievietes – viņas ir pelnījušas uzslavu!

Agrāk precējās ļoti jauni cilvēki. Kad sāku strādāt, 1986. gadā, gandrīz visi bija jauni un zaļi – 18–20 gadu veci. Tagad dažiem 30–40 gados ir tikai pirmās laulības. Līdz mums nonākusi šī rietumu tendence – vispirms izglītība, karjera un tikai pēc tam ģimene.

Ļoti reti, taču ir gadījies reģistrēt laulību sirmgalvjiem, kuriem jau krietni pāri 70. Parasti tas notiek kabinetā ļoti jaukā un sirsnīgā atmosfērā. Cilvēki satiek savu jaunības dienu mīlestību vai cilvēku, ar kuru kopā pavadīt vecumdienas.

Diskusijas par uzvārdu rakstību… Esam pie tām pieraduši. Nepieciešamības gadījumā, ja, piemēram, viens no laulātajiem ir ārzemnieks (parasti tas ir līgavainis), vīra uzvārdu pieņēmušās sievas pasē drīkst norādīt uzvārdu oriģinālrakstībā. Tas ir sava veida kompromiss.

Dažkārt cilvēki izturas neadekvāti – reiz topošais vīrs, izdzirdējis sievas jāvārdu, sāka tā raudāt, ka ilgi nācās viņu mierināt. Tā gadās no emocionālas pārslodzes un nervu spriedzes. Ģībis gan neviens nav, un paldies Dievam, ka tā.

Līgavu grūtnieču kļuvis mazāk. Taču vēl pirms trim gadiem bija vērojama šāda tendence – kā pienāk gada beigas, tā visas līgavas ir ar punčiem. It kā būtu apņēmušās jauno gadu sagaidīt ar padarīta darba sajūtu.