Dāvanas Rīgas jūgendstila muzejam: 12 vērtīgi eksponāti

18. Jūnijs, 2015

Rīgas jūgendstila centra kolekcijā ir ne mazums dāvanu no rīdziniekiem un muzeja ārzemju draugiem.


Sešu gadu laikā, kopš vērtas Rīgas Jūgendstila centra durvis, kolekcija pieaugusi vairāk nekā desmitkārtīgi. Ievērojama šīs kolekcijas daļa – pāri par 5580 eksponātiem – nākuši no rīdzinieku vai ārvalstu draugu dāvinājumiem. Īpaši priecē tas, ka kolekcija turpina augt.
 
Šis ir starp jaunākajiem Rīgas muzejiem, un tas iekārtots vienā no pirmā stāva dzīvokļiem Alberta ielas 12. namā. Šeit no 1903. gada līdz 1907. gadam dzīvoja Konstantīns Pēkšēns – viens no izcilākajiem latviešu arhitektiem, kurš radījis mūsdienu Rīgas veidolu un pilsētai raksturīgo jūgendstilu. Šis nams, kuru arhitekts projektējis savām vajadzībām, ir tikai viena no 200 viņa uzbūvētajām galvaspilsētas ēkām.
 
Paverot unikālā muzeja durvis, mēs vārda tiešā nozīmē iekāpjam pagātnē. 200 kvadrātmetru lielajā dzīvoklī, kur istabas izvietotas pēc anfilādes principa, atjaunots 20. gadsimta sākuma interjers, radot šim laika periodam raksturīgo gaisotni. Laikmeta garu uzbur oriģinālās mēbeles, trauki, galdauti, spoguļi, gleznas un mazi nieciņi, kas visi ir Rīgas ziedu laiku liecinieki. 
 
„Cilvēki mūsu muzejam dāvina savas ģimenes relikvijas, jo saprot, ka, laikam ejot, pat visvienkāršākās lietas iegūst vēsturisku vērtību, tādēļ tās jāsaglabā nākamajām paaudzēm. Šiem ziedotājiem sagādā prieku, ja viņu dāvanas tiek izliktas vispārējai apskatei, nevis pārklājas putekļiem muzeja glabātavas plauktos,” stāsta Rīgas Jūgendstila centra direktore arhitektūras doktore Agrita Tipāne. “Mūsu muzejs ir pateicīgs visiem, kas šādā veidā palīdz saglabāt vēsturisko mantojumu, jo naudas jaunu eksponātu iegādei ne vienmēr ir pietiekami.”
 
Agrita Tipāne, Rīgas Jūgendstila muzeja direktore un radošais gars
 
Dažas no muzejam dāvinātajām lietām datētas ar 20. gadsimta sākumu. Par šiem brīnišķīgajiem eksponātiem vairāk stāsta muzeja direktore Agrita Tipāne un galvenā speciāliste darbā ar krājumiem Tamāra Agriņa.
 
Atslēga ka relikvija
 
Kas: atslēga no Konstantīna Pēkšēna arhitektu biroja.
 
Dāvinājums saņemts: 2014. gadā.
 
Vēsture. Atslēga no Konstantīna Pēkšēna (1859-1928) Inženieru ielas arhitektūras biroja, kurā viņš strādāja pēdējos gadus, ir vienīgā taustāmā liecība, ko sievas tēvs Bernhards Frēilihs  paņēma līdzi bēgļu gaitās kā ģimenes relikviju.
 
Kopā ar veselu latviešu arhitektu plejādi – Eiženu Laubi, Aleksandru Vanagu, Ernestu Poli – Pēkšēns  pavēra durvis gluži jaunai ērai pilsētas celtniecībā. Pateicoties viņiem, kā arī Mihailam Eizenšteinam un Vilhelmam Ludvigam Bokslafam, XX gadsimta sākumā Rīgā tika uzbūvētas apmēram 80 ēkas, kuras pilsētai atnesa jūgendstila galvaspilsētas slavu. Šim stilam piederīgi apmēram 40 procentu namu Rīgas centrā – daudz vairāk nekā jebkurā citā pasaules pilsētā.
 
Arhitekta daiļrades stila raksturīgā iezīme ir ēkas ar stūra torņiem. Daudzi  šāda veida nami atrodami Tērbatas ielā, pa kuru var doties izglītojošā pastaigā gluži kā pa Pēkšēna arhitektūrai veltītu muzeju. Trīs viņa projektētie nami uzbūvēti krustojumā ar Dzirnavu ielu,  un vēl viens, kas projektēts kopā ar E.Laubi, mūsdienās sniedz mājvietu 40. vidusskolai.
 
Atslēgas no biroja, kur savas pirmās aprises piedzīvoja topošais Rīgas veidols, muzejam uzdāvināja K. Pēkšēna sievas Annas Frēlihas radiniece Irina fon Šlipe (dzimusi Šimanovska). Šī dāma piedzīvojusi spilgtu likteni, kas bagāts dramatiskiem pagriezieniem, un sava bagātīgā mūža laikā darbojusies gan kā tulkotāja,  gan sabiedriskā un reliģiskā darbiniece.
 
Irina dzimusi 1937. gadā Rīgā – viņas ģimene pēc revolūcijas šeit ieradās no Maskavas. Otrā pasaules kara laikā viņi tika deportēti uz Vāciju. Dzīvojusi Marokā un Parīzē, Irina absolvēja slavenās Sorbonnas universitātes Slavistikas fakultāti. 1960. gadā ar vīru Vladimiru fon Šlipi, kurš arī lepojās ar rīdzinieka izcelsmi, pārcēlās uz Londonu. Strādāja BBC krievu redakcijā, par tulku UNESCO, pasniedza krievu valodu elitārās Londonas skolās. Šobrīd Irina aktīvi darbojas labdarības organizācijās, un piedalās Anglijas Pareizticīgās baznīcas dzīvē.
 
Pagājušajā gadā Irina fon Šlipe viesojās savas bērnības pilsētā, un apmeklējot muzeju, atveda šo brīnišķīgo ciemakukuli.
 
Tamāra Agriņa, muzeja krājumu glabātāja
 
Galdauts ar ziediem un putniem
 
Kas: izšuvumi, roku darbs (190 х 184 cm). Galdauts veidots no četriem kvadrātiem, kas savienoti ar mežģīni. Rīga.
 
Dāvinājums saņemts: 2009. gadā.
 
Vēsture. Galdauta musturu, kurā greznojas eksotiski ziedi un putni, izšuvusi un tamborējusi rīdziniece Alīda Irbe. Viņas dēls Jānis Irbe darbojās būvniecībā, un kopā ar Konstantīnu Pēkšēnu bija Latvijā senākās studentu korporācijas „Selonija” biedrs. 1944. gadā Jānis Irbe ar sievu Anitu un abiem bērniem Ilzi un Ilmāru emigrēja uz Vāciju, kur ģimenei nācās pārciest baiso Drēzdenes bombardēšanu. Lai uz kuru pasaules malu liktenis arī neaizvestu Irbju ģimeni, tiem līdzi vienmēr devās vecmāmiņas izšūtais galdauts, ko vairāk nekā simts gadus nodeva glabāšanai no paaudzes paaudzē. 2004. gadā Ilze Valdmane (Irbe) atgriezās dzimtajā pilsētā, atvedot līdzi arī  ģimenes relikviju.
 
Galdautu izšuvusi īsta meistare

Holandiešu vijolītes
 
Kas: stikla vāze ar zīmējumu. Ražota Eiropā.
 
Dāvinājums saņemts: 2010. gadā.
 
Vēsture. Šis greznais priekšmets Rīgā ieradies no Nīderlandes. Vāze, kas apgleznota ar jūgenstilam raksturīgajiem augu motīviem, ir šī laikmeta mākslas pazinēja vēsturnieka Frederika Erensa dāvana. Viņš ir viens no spilgtākajiem jugendstila speciālistiem Holandē, kuram pieder bagātīga šā laika priekšmetu kolekcija. Dzenot tiem pēdas Eiropā, viņš Rīgā nokļuvis ne reizi vien.
 
Vāze ar vijolītēm nav vienīgā Frederika Erensa dāvana Rīgas muzejam, taču tieši tā aizsāka ilggadīgu draudzību starp latviešu un nīderlandiešu jūgendstila cienītājiem.
 
Pagājušajā gadā ar Nīderlandes vēstniecības atbalstu Latvijā ieradās izstāde no Erensa privātās kolekcijas „Jūgendstils Nīderlandē”, kurā varēja aplūkot atšķirīgo un kopējo starp Latvijas jūgendstilu un tā Nīderlandes „brāļa” stilistiku. Holandei ilgu laiku piederējušas kolonijas visā pasaulē, tāpēc tās māksla sevī uzsūkusi austrumu motīvus un krāsas. Šī vēstures perioda dzīva lieciniece ir vāze ar vijolītēm.
 
Nīderlandes jūgenda spilgtās krāsas

Ziemassvētku servīze
 
Kas: pusdienu servīze “Īrisi”, kas ražota slavenajā Matveja Kuzņecova Rīgas porcelāna fabrikā.
 
Dāvinājums saņemts: 2009. gadā.
 
Vēsture. Lai muzejā valdītu mājīga atmosfēra, bija nepieciešami laikam un vietai atbilstoši trauki. Uzreiz pēc muzeja atvēršanas direktore Agrita Tipāne metās vajadzīgo priekšmetu meklēšanā, līdz kādā no laikrakstiem izlasīja sludinājumu: tiek pārdota gadsimta sākuma servīze. Saruna ar servīzes īpašniekiem gan beidzās uz rūgtas nots: servīze lieliski iederējās interjetā, bet... tā gluži vienkārši bija par dārgu.
 
Servīzes pārdevēs izrādījās antikvariāta “Mākslas vēstniecība” īpašnieks Agris Grīnbergs – muzejs lūdza viņam novilcināt pārdošanu, līdz muzejs sakrātu nepieciešamo naudas summu.
 
Taču neilgi pēc tam muzeja darbinieki piedzīvoja īstu Ziemassvētku brīnumu. Dažas dienas pirms Ziemassvētkiem ierodoties darbā, muzeja direktore uz sava galda ieraudzīja lielu kasti ar šķīvjiem un salātu traukiem. Šajos traukos viņa nekļūdīgi atpazina sludinājumā redzēto servīzi. Izrādījās, ka īpašnieks gluži vienkārši svētkos bija nolēmis muzejam sagādāt kādu dāvanu. Ar viņa gādību šobrīd muzejā savākta liela trauku kolekcija. No tiem rīdzinieki ēduši un dzēruši vairāk nekā pirms simts gadiem.
 
Agrita Tipāne stāsta par servīzes vēsturi
 
Vecmāmiņas tasīte
 
Kas: tasīte ar apakštasīti. Ražota Eiropā.
 
Dāvinājums saņemts: 2009. gadā.
 
Vēsture. Šī tasīte ir raksturīgs jūgendstila paraugs gan formas, gan zīmējuma ziņā. Kļūstot par šīs iestādes darbinieci, to muzejam uzdāvināja Tamāra Agriņa (dzimusi Lanka).
 
Trausls porcelāns, kas pārdzīvojis revolūcijas un karus – gandrīz vienīgā liecība par pavisam īso labklājības brīdi, kuru piedzīvoja vecmāmiņa Šarlote Franciska Lanka (dzimusi Grīnvalde). Viņa 1909. gadā apprecējās ar vācu izcelsmes oficieri Johanu Lanku, kurš nāca no Bīriņiem tagadējā Limbažu novadā. Jau pēc astoņiem gadiem Johans krita Pirmā pasaules kara frontē. Meita un dēls tēvu gandrīz vairs neatcerējās. 
 
Kad 1939. gadā baltvācieši devās uz Vāciju, māte ar meitu Elizabeti aizbrauca līdz ar visiem, taču dēls Nikolajs palika šeit – viņš nespēja pamest dzimteni. Kara laikā tika iesaukts leģionā, pēc kara nonāca nometnē, ogļu raktuvēs Karagandā un Taišetā. Viņa sieva Anna ar meitu Tamāru sešus gadus – no 1949. līdz 1955. gadam – pavadīja izsūtījumā Tālajos Austrumos, Amūras krastos. Kad Tamāra ar māti atgriezās mājās, vecmāmiņa, kas visu šo laiku bija dzīvojusi Rīgā, atdeva tasīti ar apakštasīti saimniekiem. Tās ģimenei kalpojušas kā atmiņas par aizgājušās dzīves greznumu,  dodot svaigas cerības nākotnei.  
 
Brīnumainā kārtā saglabājusies tasīte – Lanku ģimenes relikvija
 
Skumjais simbols
 
Kas: sēru tērps.
 
Dāvinājums saņemts: 2012. gadā.
 
Vēsture. Kleita, gluži kā ikviens apģērba gabals, ir muzejos reti sastopams eksponāts, jo auduma mūžs nav ilgs. Tieši tāpēc muzejs īpaši novērtē šo neatkārtojamo eksponātu. Kleita saglabājusies arhitekta, Brāļu kapu komitejas priekšsēdētāja, piektās paaudzes rīdzinieka Eižena Upmaņa ģimenē. Visi viņa radinieki dzīvojuši galvaspilsētā, daudzi bijuši ievērojami ļaudis, kuri rūpīgi glabāja mantojumā saņemtos  priekšmetus – starp tiem atradusies arī šī sērpilnā kleita.
 
Sēru tērps – skumju notikumu liecinieks
 
Balto mežģīņu putas
 
Kas: kleita. Francija vai Latvija.
 
Dāvinājums saņemts: 2012. gadā.
 
Vēsture. Slavenajam krievu modes māksliniekam Aleksandram Vasiļjevam ir īpaša interese par jūgenda periodu. Bieži viesojoties Rīgā, viņš ir silti iedraudzējies ar Jūgendstila centra darbiniekiem. 2012. gadā muzejs piedāvāja izstādi „Mode un interjers”, kurā tika izrādītas šī vēsturiskā perioda kleitas, lietussargi, somiņas un citi aksesuāri no Aleksandra Vasiļjeva un Rīgas Jūgendstila centra kolekcijas. Ar smalka lietpratēja skatienu viņš rūpīgi novērtēja Konstantīna Pēkšēna bijušā dzīvokļa atjaunoto interjeru. Apmierināts ar redzēto, viņš vēlējās sniegt arī savu ieguldījumu šīs unikālās vietas tapšanā – viņa dāvana muzejam ir mežģīņu kleita, kura 20. gadsimta sākumā izraisītu sajūsmas spiedzienus ikvienā rīdziniecē.
 
Galvaspilsētas dāmas tolaik sekoja Parīzes modei, kura pieprasīja neiedomājami slaidu sievietes vidukli, liekot iespīlēties 52–55 cm šaurā korsetē. Augstā apkakle vizuāli pagarināja augumu, piešķirot tēlam noslēpumainību, savukārt mežģīņu apdare radīja  maiguma pieskaņu.
 
Divas kleitas – melnā un baltā – atdzīvina istabu, kontrastējot viena ar otru. To radītais efekts ir tik dzīvīgs, ka šķiet – istabā tūliņ ienāks saimniece, lai pārģērbtos vakariņām vai pastaigai parkā.

Jūgenda laikmeta sieviete atgādināja trauslu ziedu
 
Lieldienu aksesuārs
 
Kas: no salmiem darināta somiņa. Izgatavota Latvijā.
 
Dāvinājums saņemts: 2014. gadā.
 
Vēsture. Šī neparastā lietiņa gluži nejauši nonāca muzeja interjera radītājas, dāsnās arhitektes Liesmas Markovas redzeslokā. Viņa uzreiz saprata, kur šai somiņai būs vispiemērotākā vieta. Vairāk nekā simts gadu laikā salmi kļuvuši plāni, tāpēc somiņai nepieciešama rūpīga restaurācija. Visticamāk, tā kādreiz izmantota par Lieldienu atribūtu, kurā uz baznīcu svētīšanai nest krāsotās olas, lai  pēc tam tās dāvinātu radiem un draugiem.
 
Lieldienās ar šo somiņu apciemoja radus un draugus

 
„Gluži kā bērns!”
 
Kas: lelle „Puisītis”. Izgatavota Latvijā.  
 
Dāvinājums saņemts: 2014. gadā.
 
Vēsture. Šie divi eksponāti brīnumainā kārtā papildina viens otru. Muzeja pirktie ratiņi ir neticami reālistiski, un tie arī teicami saglabājušies, kas bērnu rotaļlietām ir visai neierasti. Savukārt lelli „Puisītis” vēl pavisam nesen muzejam uzdāvināja liela muzeja labvēle – rīdziniece Maira Placēna. Viņa muzejam dāvinājusi vēl daudzus brīnišķīgus priekšmetus.
 
 20. gadsimta sākuma meitenes rotaļlieta
 
Kafija arhitektam
 
Kas: kafijas maļamās dzirnaviņas. Izgatavotas Eiropā.
 
Dāvinājums saņemts: 2010. gadā.
 
Vēsture. Kafijas maļamās dzirnaviņas nākamajām paaudzēm saglabājusi slavenā arhitekta Vladimira Lunska (1862–1920) mazmeita Tatjana Paklevinska. Pateicoties viņai muzejā atrodama arī vienīgā šī arhitekta fotogrāfija. Vēl Tatjana muzejam atvēlējusi Lunska kunga dīvānu, kurš šobrīd ir veiksmīgi restaurēts.
 
Dzimis Polijā, bet būdams krievs pa mātes līniju, Vladimirs Lunskis pabeidza Sanktpēterburgas Mākslas akadēmiju, un 1892. gadā viņu norīkoja Vidzemes guberņas arhitekta amatā. Šajā amatā viņš nostrādāja 13 gadus, kuru laikā atbalstīja daudzu jūgendstila ēku celtniecību.
 
Īpašu slavu Vladimirs Lunskis izpelnījās baznīcu arhitektūras jomā. Viņa šedevrs ir Rīgas Svētā Jāņa Priekšteča pareizticīgo baznīca Rīgas Ivana kapos. Netālu no šī dievnama apglabāts arī pats arhitekts.
 
Pēc Lunska projektiem uzcelti arī tādi izcili arhitektūras pieminekļi kā Vissvētākās Dievmātes Aizmigšanas dievnams Jelgavā un baznīca Pestītāja Apskaidrošanas klosterī. Arhitekts piedalījies arī Pārdaugavas Vissvētākās Trijādības dievnama, kā arī dažu Igaunijas baznīcu tapšanā. Radošās idejas, iespējams, viņam dzima, malkojot aromātisku kafiju,  kas  samaltas tieši ar šīm dzirnaviņām no arhitekta virtuves bufetes.
 
Visi virtuves piederumi
 
Kas: burkas un pudeles miltu, putraimu, eļļas un citu saimniecībā noderīgu lietu uzglabāšanai (stikls, porcelāns, māls). Ražots Rīgā, Vācijā.
 
Dāvinājums saņemts: ekspozīcija pastāvīgi tiek papildināta.
 
Vēsture. Virtuves piederumi saglabājas reti – tos bieži lieto un īpaši nesaudzē. Tāpēc virtuves iekārtojuma atjaunošanai vajadzīgs ilgāks laiks. Muzeja darbinieki bieži atgādina, ka vēsturiska vērtība var būt arī parastām māla bļodiņām un stikla burkām – turklāt, ne mazāka kā kristāla un porcelāna traukiem.
 
Virtuves piederumu plauktus virtuvē un pieliekamajā rotā Rīgā populāri izšuvumi, piešķirot siltu, īpaši mājīgu akcentu. Tos, tāpat kā daudzas citas lietas – aizkarus, dvieļus un galdautus, dāvinājis pazīstamākais latviešu jūgendstila speciālists arhitektūras doktors Jānis Krastiņš. Viņš ir daudzu šim tematam veltīto zinātnisko darbu autors un attiecīgā laikmeta priekšmetu cienītājs.
 
Virtuvē glabājās daudz krājumu
 
Bijušajā arhitekta Konstantīna Pēkšēna virtuvē smaržo pēc tikko ceptiem cepumiem, bet patvāris aicina uz tasi tējas
 
„Atgriezies ar sveicieniem!”
 
Kas: pastkartes.
 
Dāvinājums saņemts: 2014. gadā.
 
Vēsture. Pastkartes, kas saglabājušās Edītes Krievas ģimenes arhīvā, muzejam uzdāvināja saimniece no tā paša nama, kurā atrodas jūgendstila muzejs. Viņa ir biežs Konstantīna Pēkšēna bijušā dzīvokļa viesis un viena no dāsnākajām savas ģimenes relikviju dāvinātājām. Pateicoties viņai, muzejs tagad var lepoties ar arhitekta Jāņa Alkšņa un viņa kundzes Dorotejas portretiem.
 
Pastkartes – vēstījums no pagātnes
 

Pateicība
Dāvinātāju vārdi un uzvārdi publiskoti muzeja mājaslapā
http://www.jugendstils.riga.lv/lat/sakums
Īpašs paldies
Visdāsnākais dāvinātājs 2014. gadā bija Dainis Andrejs Sīlis, pateicoties kuram muzeja kolekcija papildināta ar 59 priekšmetiem (tekstils, trauki u. c.) – tie viņam saglabājušies mantojumā no vecvecākiem Līnas un Andreja Gruntēm.
 
Uzziņai
Muzeju sešu gadu laikā apmeklējuši vairāk nekā 160 000 apmeklētāju no visas pasaules. Muzeja „Rīgas Jūgendstila centrs” adrese: Alberta iela 12 (ieeja no Strēlnieku ielas), Rīga, LV-1010. Tālruņa numurs 67181465. Atvērts katru dienu, izņemot pirmdienu, no plkst. 10.00 līdz 18.00.