Dārziņi: atdzimst leģendārais Vladimira Kudojara parks

29. Jūnijs, 2016

…Rāma dīķa vidū romantiska saliņa – pīļu, lakstīgalu un ūdensrožu valstība. Tā ieskaujošo bērzu un sēru vītolu ēnā ir atsvaidzinoši un vēsi jebkādā karstumā. Parks Dārziņos ir iemīļota šīs, iespējams, viszaļākās Rīgas apkaimes iedzīvotāju atpūtas vieta.


Grūti noticēt, ka visu šo skaistumu radījis viens cilvēks – mākslinieks entuziasts Vladimirs Kudojars. Pirms dažiem gadiem parks bija uz iznīcības robežas, taču viss beidzās labi – zemesgabals nonāca Rīgas pilsētas pašvaldības īpašumā. Un patlaban parks, ko dēvē par Ēdeni, atdzimst.

Gandrīz kā Hērakls…

Pagājušajā gadā pie dīķa tika ierīkots apgaismojums un izvietoti soliņi. Gada laikā uz tiem nav parādījusies ne skrambiņa – tik ļoti cilvēkiem tie patīk. Savukārt šogad te tiks ierīkots bērnu rotaļlaukums. Kā nākamais darbs plānota gājēju celiņu restaurācija. Par tīrību parkā rūpējas pašvaldības uzņēmuma „Rīgas dārzi un parki” darbinieki. Taču Vladimirs Kudojars kā ierasts katru rītu apstaigā un pārlūko savu radīto darbu – ja nu kāds papīrs vai pudele nomesta zemē, tā tiks pacelta un izmesta atkritumu urnā...

Vairāk nekā 30 gadu Vladimirs Kudojars viens pats personiskās iniciatīvas vadīts un par saviem līdzekļiem iekopis nevienam nepiederošu piemēslotu, aizaugušu zemesgabalu, soli pa solim pārvēršot to ainavu parkā.

Vladimirs Kudojars
Foto: publicitātes

Reiz mākslinieks jokojot sevi nosauca par Hēraklu, sengrieķu mīta varoni. Un ne velti. Lai izvestu atkritumus, viņš pasūtīja un apmaksāja desmitiem kravas automašīnu. Ūdens karjerus, kas bija palikuši pēc grants ieguves, mākslinieks pārvērta dīķu kaskādē, kuros sākumā pat ielaida dekoratīvās zivtiņas. Tiesa, drīz vien tās tika izķertas... Taču ūdensrozes ieauga, un pīles apmetās uz dzīvi. 

Vladimirs Kudojars iestādīja desmitiem koku un krūmu. Un, protams, savus mīļotos vītolus. Trīs bērziņus speciāli iestādīja līdzās – zināja, ka pēc dažiem desmitiem gadu tie veidos gleznainu koku grupu. Lai izbruģētu celiņus, mākslinieks dzelzsbetona konstrukciju kombinātā pasūtīja īpaši izturīgas plāksnes.

Katru gadu mākslinieks sava parka ainavā ieviesa ko jaunu. Rīgas HES būvē ieraudzīja milzīgu laukakmeni un saprata, ka arī tas nepieciešams parkam: akmens var kļūt par tā rotu, tādu kā mūžības simbolu... Tas, kā vairāku tonnu smagais milzis tika nogādāts parkā, ir atsevišķa stāsta vērts notikums. Taču kā vienmēr – Vladimiram Kudojaram viss izdevās...

Šāds panno grezno bijušo lidostu „Spilve”
Foto: publicitātes

Dzīvās gleznas

Mākslinieks ir dzimis Ukrainā, tēvs bija dārznieks, un iedzimtība, visticamāk, arī noteikusi viņa aizraušanos. Taču daudz ir bijis jāapgūst – Vladimirs Kudojars lasīja grāmatas par ainavu dizainu, pētīja augu īpašības. Mākslinieka izglītība un izjūta palīdzējusi radīt ne tikai kompozīcijas ar krāsām uz audekla, bet arī uz zemes.

„Zāle jāpļauj viļņveidīgi – te moderato, te allegro. Tad būs skaisti,” tēlaini skaidro mākslinieks.

Pakāpeniski ar Vladimira Kudojara pūlēm aizlaistais zemesgabals pārvērtās ziedošā stūrītī. Dārziņu iedzīvotāji ir iemīļojuši savu parku un labprāt pavada te laiku. Lai palepotos ar skaisto apkārtni, kas radīta entuziasta rokām, apkaimes (toreiz vēl Maskavas rajona) vadība uz dīķmalu veda viesus no centra un dažādos pārbaudītājus. Bet pēc tam, kad dokumentālisti no Maskavas uz gleznainā parka fona uzņēma filmu „Pasaules tautu dejas”, Vladimirs Kudojars kļuva slavens visā Padomju Savienībā. 

„Kāpēc jums tas viss vajadzīgs?” šādu jautājumu māksliniekam uzdevuši daudzi žurnālisti, kas te ieradušies fotografēt parku un intervēt tā veidotāju.     

Dīķmala parkā Dārziņos
Foto: publicitātes

„Es taču šeit dzīvoju!” nebeidz brīnīties Vladimirs Kudojars. „Lai būtu skaisti!”

Nauda – zemē

Jau pēc daudziem gadiem speciālisti aprēķināja, ka bezsaimnieka izgāztuves pārvēršana ziedošā dārzā izmaksājusi 50 000–60 000 eiro, kas bijuši entuziasta personiskie līdzekļi.

Par laimi, nauda bija… Vladimirs Kudojars padomju laikā bija pazīstams mākslinieks, strādāja kombinātā „Māksla” un pelnīja daudz vairāk par vidēji statistisko strādājošo – līdz 600 rubļiem mēnesī. (Salīdzināšanai: viņa sieva Valentīna, rūpnīcas „Olainfarm” galvenā tehnoloģe, saņēma 140 rubļu.)

Mākslinieks bija viens no 1955. gadā celtās lidostas „Spilve” sienas gleznojuma autoriem. Saskaņā ar tā laika tradīcijām tā bija optimistiska glezna. Galvenie tās varoņi – bērni, kam lemts dzīvot saulainā rītdienā, bez kara. Ir sajūta, ka tukšajā bijušās lidostas ēkā šis panno arī patlaban izstaro gaismu...

Vladimira Kudojara zaļais pagalms
Foto: publicitātes

Vladimiram Kudojaram bija arī prozaiskākas lietas. Viņš gleznojis milzīgus Ļeņina un Staļina portretus, ko svētkos izvietoja uz māju fasādēm. Vēlāk, stāvot uz ugunsdzēsēju kāpnēm, piezīmēja kārtējo varoņa zvaigzni Brežņeva portretam uz brandmūra. Bija nepieciešama liela roku veiklība – ģenerālsekretāra apbalvojumu skaits tikai auga un auga, un bija nepieciešams tos akurāti savietot portretā. 

Taču biežāk Vladimirs Kudojars gleznoja ainavas – to, ko redzēja sev apkārt: upes krastu, birztalu, ielu. Klusinātas, bālas krāsas... Viņa gleznas labprāt pirka, arī šobrīd tās tiek tirgotas mākslas galerijās Rīgā. Zināmi cilvēki pasūtīja viņam savus portretus. Nopelnītais tika ieguldīts parka labiekārtošanā.

Īpaša nodaļa mākslinieka daiļradē ir veltīta svētbilžu glezniecībai. Viss sākās ar to, ka viņš savu ainavu uzdāvināja no Centrāltirgus netālu esošās Sv. Nikolaja baznīcas pārzinim. Viņš savukārt nevarējis vien noskatīties gleznā un palūdzis... uzgleznot ikonu. Vladimirs Kudojars pat apmulsis – kā? Taču pēc tam nolēmis riskēt. Svētie tēvi atbalstīja...

Un aizsūtīja viņu stažēties pie Krievijas vadošā ikonogrāfa arhimandrīta Zinona, kas gleznojis ikonas daudziem slaveniem klosteriem, tostarp Pečoru, Daņilova klosterim. Ieguvis zināšanas un pieredzi, Vladimirs Kudojars piedalījās Rīgas Sv. Trīsvienības Pārdaugavas pareizticīgo baznīcas, Rīgas Kristus Piedzimšanas pareizticīgo katedrāles un Doma baznīcas restaurācijā.

Un visu šo laiku viņš turpināja iekopt parku un savu zemesgabalu. Kā viņam pietika spēka?

Maiņa kā brīnums

„Mani neviena kaite neņem!” smejas 88 gadus vecais gleznotājs, ejot basām kājām pa aukstu rasu.

Izliekas drošsirdīgs… Patiesībā pēc saviem 70 atzinās: grūti palicis rūpēties par parku. Un tad vēl notika tā, ka uz viņa Ēdeni savas tiesības pieteica privātīpašnieks. Pārrunas ar viņu vilkās gandrīz astoņus gadus – mākslinieks gribēja saglabāt parku, savukārt īpašniekam bija vajadzīga zeme.

Foto: publicitātes

„Jau biju sagatavojies visļaunākajam – ka zudīs mans darbs,” stāsta Vladimirs Kudojars. „Un pēkšņi tāds prieks!”

Īpašnieks piekrita mainīt šo zemesgabalu pret citu, un Vladimira Kudojara parks nonāca Rīgas pašvaldības pārvaldībā. Un tas nozīmē, ka arī turpmāk to ne tikai saglabās, bet arī uzturēs kārtībā – vietējiem iedzīvotājiem par prieku. Tā ir praktiski vienīgā sabiedriskā lietošanā esošā teritorija šajā dārzu un mazdārziņu apkaimē.

Parka renovācija – daļa Dārziņu atdzimšanas plāna. Tiem jātop par pilnvērtīgu dzīvojamo rajonu ar visām pilsētas ērtībām. 2014. gadā Rīgas dome pieņēma lēmumu par Dārziņu – visu 434 hektāru – infrastruktūras kompleksu attīstību. Jāveic meliorācija, jāizbūvē komunikācijas. Pamats ir ielikts. No 2012. gada ciematā tiek ierīkota ielu apgaismes sistēma, kārtību pastāvīgi uzrauga policija.

Patlaban Dārziņos savu dzīvesvietu deklarējuši apmēram 3000 cilvēku, un iedzīvotāju skaits te pakāpeniski pieaug.

Bez žogiem

…Bet mākslinieks Vladimirs Kudojars turpina veidot skaistu vidi. 2014. gadā viņa pagalms tika atzīts par vissakoptāko Dārziņos. Lūk, arī apbalvojums – plāksnīte pie sienas.

Mazā dīķa malā krāšņi zaļo hostas, zemu virs ūdens nolīkuši mākslinieka iemīļotie vītoli. Ērtā, roku radītā grotā viņš glezno savus darbus. Pie mājas – ziedošas puķudobes un dažas zemeņu dobes.

Šogad te tiks ierīkots bērnu rotaļu laukums
Foto: publicitātes

„Drīzumā ar sievu svinēsim savu 60. kāzu gadadienu. Mums ir divas meitas, mazdēls un mazmeita, visi ļoti veiksmīgi. Mazmeita mācās medicīnas fakultātē, zina četras valodas,” lepojas Vladimirs Kudojars. „Ģimene laba, esmu priecīgs.”

Mākslinieka īpašums, šķiet, ir vienīgais Dārziņos, kas nav iežogots. Pagalma līdzenais mauriņš nemanot pāriet viņa pašā sakoptā ielas malā.

„Neieredzu žogus! Tie vajadzīgi lopiem, bet cilvēkiem – nē,” savu nostāju kaismīgi aizstāv mākslinieks.

Viņš patiesi zemi nekad nav dalījis savējā un svešā – skaistam jābūt visam.

Paziņojums par mājaslapas www.riga.lv sīkdatnēm ar norādēm uz mājaslapas sadaļu par sīkdatnēm, to pielietojumu un piekrišanas / piekrišanas atsaukšanas norādēm