Dambji pārtop par ielām

11. Decembris, 2015

Pēdējo gadu laikā rīdzinieki un tūristi uz Mangaļsalu dodas teju vai kā savdabīgā svētceļojumā. Ļaudies šeit ierodas pastaigāt pa dambi, apskatīt klātienē bāku un pavērot kuģus, kas pa Daugavas vārtiem ienāk no jūras. Vēl pirms aptuveni divdesmit gadiem molu izmantoja vienīgi zvejnieki, bet pēc rekonstrukcijas tas pārtapa par vienu no pilsētas apskates vietām.


Pēdējo gadu laikā rīdzinieki un tūristi uz Mangaļsalu dodas teju vai kā savdabīgā svētceļojumā. Ļaudies šeit ierodas pastaigāt pa dambi, apskatīt klātienē bāku un pavērot kuģus, kas pa Daugavas vārtiem ienāk no jūras. Vēl pirms aptuveni divdesmit gadiem molu izmantoja vienīgi zvejnieki, bet pēc rekonstrukcijas tas pārtapa par vienu no pilsētas apskates vietām.

Mangaļsalas dambis ir viens no nedaudziem dambjiem, kas saglabājis savu vēsturisko funkciju. Lielākā daļa pārējo dambju jau sen pārtapuši parastās ielās. Vēsturisko funkciju apliecina vien vārds „dambis”, ko glabā ielas vārds. Balasta dambis, Ganību dambis, Katrīnas dambis, Stadiona dambis, Kaķasēkļa dambis, Raņķa dambis. Kā var noprast no daudzajiem dambjiem, to celtniecības vēsture iestiepjas tālu pagātnē.     

Foto:



Maskavas iela dambis

Visvecākā dambja vēsture meklējama 16. gadsimtā. Tā nosaukums bija Inča jeb Jāņa dambis, un tas sargāja Maskavas forštati no plūdiem Daugavā. Ar laiku, krājoties smilšu sanesumiem, dambis pārtapa par ielu – to pašu, ko mūsdienās mēs pazīstam kā Maskavas ielu. Taču dambis ne vienmēr spēja pasargāt forštates iedzīvotājus no plūdiem. Laikabiedri rakstīja, ka katru pavasari, un dažreiz arī rudenī, priekšpilsētas ielas tika pārpludinātas ar duļķaino upes ūdeni. Īpaši stipri plūdi bijuši 1649. un 1744. gadā. Pēdējo plūdu laikā, kā raksta kāds aculiecinieks, „pār dambi pārplūdušais ūdens sabojāja apmēram 200 māju un tajā noslīka vairāk nekā 1000 cūku.”

Vecāko dambju vidū ir arī Krīdnera dambis pie Sporta manēžas – tā dzimšanas gads ir 1640.

Foto:



Ar Katrīnas II vēlību

17. gadsimtā dambjus uzbūvēja ostas rajonā. Tas notika ar Katrīnas II vēlību. Viņa 1764. gadā apmeklēja Rīgu – imperatore, būdama vāciete pēc izcelsmes, tā arī ne reizi neizceļoja uz ārzemēm, taču daudz braukāja pa guberņām Krievijas iekšienē, un Rīgā pabija pat divreiz. Otrā apmeklējuma laikā valdniece uzdeva artilērijas kapteinim fon Veismanam izveidot Daugavas gultnes regulēšanas plānu. Tas bija nepieciešams ne tikai, lai pasargātu iedzīvotājus no plūdiem, bet arī, lai nodrošinātu normālu kuģošanu Daugavā: plūdu laikā gultnē vienmēr veidojās smilšu sanesumi. Plāns paredzēja dambju celtniecību, sākot no tagadējā Ķengaraga līdz pat upes grīvai. Taču Veismana iecere neīstenojās – pirmie stiprie pali nopostīja nostiprinājumus. Tā laika koka dambja fragmentus mūsdienās var aplūkot, nobraucot no Vanšu tilta virzienā uz Ķīpsalu – tie paceļas virs ūdens un ir labi saskatāmi.

Foto:



Jaunais vecais Balasta dambis

Balasta dambja vārdā nosauktā iela, kas izvietojusies iepretim, radās nedaudz vēlāk. Par savu dzimšanu, kā jau vārds liek manīt, tai jāpateicas balastam. Kuģi, kas no Rīgas ar smagām kravām devās ceļā, vēlāk mājās atgriezās tukšā. Stabilitātei tika izmantots balasts – parasti tie bija laukakmeņi, kurus izmeta turpat Ķīpsalā.  

Balasta dambis ir atsevišķa stāsta vērts. Ja sen nav gadījies tur būt, apstaigājiet šo teritoriju vienatnē vai kopā ar viesiem. Tikai noteikti aizejiet līdz pašam dambja galam. Šāda pastaiga būs kā laba luga, kurā katra aina paver arvien interesantākas scēnas. Lielisks piemērs, kā vajadzētu restaurēt vecas ēkas – gan koka namus, kuros kādreiz dzīvojuši zvejnieki un plostnieki, gan bijušos rūpnīcu korpusus. Paldies arhitektei Zaigai Gailei, kas devusi jaunu dzīvi pamestām celtnēm! Šeit vērts apstāties gandrīz pie katra nama. Vai tad ir iespējams paiet garām romantiskiem balkoniņiem, kas rotāti ziediem, un slēģiem, kuri glabā simtgadīgas detaļas, par kokā grieztām ārdurvīm nemaz nerunājot... Pēc apkaimes ielu nosaukumiem iespējams izzināt, ar ko nodarbojušies kādreiz uz salas dzīvojošie cilvēki, – Enkuru, Zvejnieku, Ģipšu, Ogles iela. Starp citu, Ķīpsalai ir jau vairāk nekā trīssimts gadu, un par tās nosaukumu jāpateicas Jānim Ķīpam, kas 18. gadsimtā šeit uzbūvēja noliktavas. 

Vienas mājas tornīti rotā ķengurs, tādēļ salenieki šo māju iesaukuši par „austrālieti”. To 20. gadsimta 90. gados iegādājās kāds Zaļā kontinenta pavalstnieks, izlika no turienes iedzīvotājus, grasījās celt jaunus dzīvokļus... Bet nesanāca – nams nonāca pie citiem īpašniekiem, kas piemiņai par aizgājušo austrālieti tēlniekam Gļebam Panteļejevam pasūtīja ķengura figūru, ko novietot uz jumta.

Viena no vietām, ko Balasta dambī vērts apmeklēt, ir Žaņa Lipkes muzejs. Humānists ar lielo burtu – viņš kara gados izglāba 56 cilvēkus, kuri bija ieslodzīti Rīgas geto. Sākumā viņš tos slēpa šeit, Mazajā Balasta dambī 8, pēc tam pārveda pie paziņas netālu no Dobeles. Kad 20. gadsimta 80. gadu beigās es apmeklēju šo mājiņu, Žaņa vairs nebija starp dzīvajiem. Par viņu savācu materiālus pēc sievas, dēla un to ieslodzīto atmiņām, kurus viņš bija atgriezis no nāves pasaules.

Foto:



Cara akmeņi

Taču turpināsim stāstu par dambjiem. 19. gadsimta otrajā pusē Daugavu sāka nikni un sistemātiski ierobežot – divdesmit gadus tika celts gultni regulējošs hidrotehnisku būvju komplekss, kam tolaik nebija analoga visā Krievijā. Tika uzbūvēti neskaitāmi aizsprosti, krastu stiprinājumi. Viens no pieminekļiem, kas liecina par tā laika tehnikas sasniegumiem, ir Krišjāņa Valdemāra dambis, pretī viesnīcai „Radisson”, nobraucot no Akmens tilta. Taču runājot atklāti, vismaz man pastaiga pa šo dambi nekādu baudījumu nesagādā. Viens vienīgs betons, asfalts...

Atšķirībā no Balasta dambja vai Mangaļsalas šeit nekas vairs neliecina par pagātni un nedod iemeslu palēnināt gaitu. Vienīgi šeit var aplūkot cara akmeņus, kuros iegravēta liecība, ka 1856. gada maijā molu apmeklējis cars Aleksandrs II. Līdzās akmeņiem nesen izvietoti arī uzraksti latviešu, krievu un angļu valodā, kas vēsta par šīs vietas priekšvēsturi un pārdzīvojumiem. Dambi pēc cara Nikolaja I pavēles būvēja no 1850. gada līdz 1862. gadam, un tā kopējais garums sasniedza 2240 metru. 1991. gadā cara akmeņus mēģināja uzspridzināt. Neizdevās – tie palika neskarti un šodien atkal stāsta par Rīgas seno vēsturi…   

Iļja Dimenšteins

Fotogrāfijās:
Balasta dambis pirms Pirmā pasaules kara.
Ganību dambja iela (tagad – Kalpaka bulvāris) 1910. gadā.
Zvejnieki uz dambja Maskavas forštatē 20. gadsimta 30. gados.
Dambja celtniecība Rīgā 20. gadsimta sākumā.
Cara akmeņi Mangaļsalā.