Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centrs: kas tajā ir iekšā?

11. Septembris

Sarkandaugavā norit aktīva dzīvība – šurpu turpu braukā gan smagās, gan vieglās automašīnas, strādā veikali un uzņēmumi, bērni steidz uz skolu. Taču Tvaika ielas 2 teritorijā ir cita dzīve. Korpusos, kas atrodas aiz neuzkrītošas betona sienas, nokļūst cilvēki, kas slimo nevis ķermenī, bet gan garā. Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centrs ir Latvijā lielākā un Baltijā vecākā slimnīca, kas paredzēta cilvēkiem ar garīgiem traucējumiem. Šogad aprit 193 gadi kopš tās atvēršanas brīža. Portāls Riga.lv devās ekskursijā, lai apskatītu šo vēsturisko ārstniecības iestādi.


1818. gadā Rīgā, kura tolaik atradās Krievijas jurisdikcijā, ieradās imperators Aleksandrs I. Tajā laikā garīgi slimie cilvēki tika ieslodzīti Citadelē – Rīgas cietoksnī kopā ar noziedzniekiem, neviens viņus neārstēja un necentās palīdzēt. Aleksandrs I bija pazīstams ar savu cilvēcību un, kad viņš redzēja, kādos apstākļos tiek turēti garīgi slimie cilvēki, viņš ar steigu lika labot situāciju – celt garīgi slimajiem cilvēkiem atsevišķu iestādi. Šīm vajadzībām viņš atvēlēja savu īpašumu – Ķeizardārzu Sarkandaugavas labajā krastā. To vēl 100 gadus iepriekš iesāka veidot pēc Pētera I pavēles viņa vasaras rezidencei, taču projekts nebija novests līdz galam, jo Pēteris I nomiris. 1824. gada 21. septembrī šeit atvēra Aleksandra augstumu iestādi „jukušajiem” un citiem – bijušajiem ieslodzītiem, nespējniekiem, cilvēkiem, kas cietuši no venēriskajām slimībām.

Foto: Nora Krevņeva

Iestādei vairākkārt mainīts nosaukums tā paplašinājusies un specializējusies par psihiatrisko slimnīcu. Pašlaik saglabājušās vairākas klasicisma stila vēsturiskās ēkas un 20. gadsimta sākumā būvētā ēka „nemierīgiem vīriešiem”, kura šopavasar tika atvērta pēc rekonstrukcijas un pašlaik šeit ir mūsdienīga nodaļa cilvēkiem ar psihiskiem traucējumiem. Tā ir Baltijā modernākā psihiatriskās ārstniecības nodaļa.

Foto: Nora Krevņeva

Pretī, uzkalnā – divi ozoli, kuri aug  iestādes teritorijas augstākajā vietā. Tie ir 300 gadu veci!

Foto: Nora Krevņeva

Tuvākajā apkārtnē – vienstāvu ēka, kas arī ir no iestādes pirmsākumiem. Šeit atrodas slimnīcas arhīvs. Ir plānots to nojaukt, jo tā nav piemērota dokumentu uzglabāšanai. Starp citu – kaķis, kas redzams fotoattēlā, nav vienīgais, kas dzīvo slimnīcas teritorijā. Pret viņu attiecas kā pret pūkainu „terapiju”.

Foto: Nora Krevņeva

Slimnīcas teritorijā atrodas iestādes muzejs, kuru atvēra pirms diviem gadiem, īstenojot kolektīva senu sapni. Tajā iespējams iekļūt, saskaņojot apmeklējuma laiku ar iestādes sabiedrisko attiecību vadītāju Silvu Bendrāti. Ekspozīcija pagaidām nav liela, bet ir, ko apskatīt. Piemēram, no Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja deponētie pareizticīgo baznīcas sudraba altārpriekšmeti, kas Aleksandra augstumu iestādei dāvināti 19. gadsimta beigās, bet tagad atrodas Medicīnas muzeja krājumā.

Foto: Nora Krevņeva

Gar sienām uzstādīti stendi, kas pastāsta par psihiatrijas vēsturi. Attieksme pret psihiski slimiem cilvēkiem agrāk bijusi  šausmīga. Piemēram, Londonas psihiatriskajā iestādē slimi cilvēki ar nolūku tracināti skatītāju izklaidei. Muzejā uz veciem metāla logu režģiem ir neliela ekspozīcija, kas veltīta ārstam Oto fon Hūnam – pirmajam „Aleksandra augstumu” iestādes vadītājam  Cilvēks, kura devīze bijusi „Uzlabot!”, iestādi vadīja piecus gadus. Fon Hūna portrets nav saglabājies. Viņš bijis pazīstams ar savu cilvēcību un tā laika jaunievedumiem ārstniecībā, piemēram, viņš ieviesis mākslas terapiju, viņa vadībā izstrādāti humāni iestādes statūti.  Pirms pāris gadsimtiem cilvēki ticēja, ka psihiska slimība ir lipīga, ka tā tiek nodota gaisa pilienu veidā vai tikai ar vienu skatienu. Fon Hūns, aktīvi darbojoties, centās lauzt šos stereotipus. Latvijas un Krievijas vēsturē viņš iezīmējies arī kā ārsts, kurš pats pirmais uzsāka ieviest Džennera jeb klasisko baku potēšanas metodi, kuru izmanto vēl šodien.

Foto: Nora Krevņeva

19. gadsimtā tautas medicīnas līdzekļus nomainīja medikamenti. Tie glabāti lūk, kādā traukā. Sirreāli, vai ne?

Foto: Nora Krevņeva

Muzejam ir divas daļas – pastāvīgā vēstures ekspozīcija un mainīgā ekspozīcija, kurā šobrīd vēl apskatāma – 20. gs. sākuma mākslinieka, ilgstoša psihiatriskās ārstniecības iestādes pacienta Pētera Krastiņa darbu reprodukciju izstāde. Slimnīcā viņš ir pavadījis gandrīz pusi savas dzīves, un apskaidrības periodos – zīmējis un gleznojis. 1942. gadā viņu, kopā ar citiem iestādes pacientiem, nošāvuši nacistu armijas kareivji.

Foto: Nora Krevņeva

Improvizētās galerijas vidū – izkaisīti kvieši, kas zeltaini mirguļo. Tas ir kā simbols tam, ka katrā cilvēkā ir zelta grauds. Dažreiz tas paliek neizplaucis.

Foto: Nora Krevņeva