Bulgakova Margaritas adrese Rīgā

15. Jūlijs, 2016

Pirms četrdesmit sešiem gadiem, 1970. gada 18. jūlijā, Maskavā mirusi Jeļena Bulgakova. Viņa bija romāna „Meistars un Margarita” autora trešā sieva, kas kļuva par prototipu krievu literatūras slavenākajai un neatvairāmākajai raganai. Savs iemels ar ko palepoties šajā ziņā ir arī rīdziniekiem. Lai arī Rīgai ar ģeniālo literātu un viņa ievērojamo darbu nav tiešas saistības, tomēr mūsu pilsētu un Bulgakovu, līdzīgu kā tas gadījās ar Annu Kernu, vieno rakstnieka radošā mūza.


Tāpat kā Bulgakova pielūdzēji Maskavā precīzi zina adresi, kur atradās „nelabais dzīvoklis” (Lielajā Dārza ielā 10, kur rakstnieks mitinājās pagājušā gadsimta 20. gados), tad rīdziniekiem ir pazīstams „Margaritas nams” Elizabetes un Vīlandes ielas stūrī. Šajā namā bērnību pavadīja Rīgā dzimusī Jeļena Nirenberga, kas pirmajā laulībā pieņēma uzvārdu Ņejolova, otrajā – Šilovska, bet trešajā – Bulgakova.

Labais dzīvoklis

Foto: Diāna Spiridovska

Vīlandes ielā 1 atrodas viens no mūsu slavenā jūgendstila paraugiem –  koķeti grezns, reljefiem dekoriem rotāts nams ar piemīlīgu tornīti. Pie šī nama sienas ir redzamas divas memoriālās plāksnes, viena no kurām veltīta māksliniekam Jānim Brektem, bet otra – operdziedātājam Marisam Vētram. Taču Jeļenas Nirenbergas vārds nekur nebūs atrodams, tāpat kā nama siena vairs neglabā liecību arī par viņas māsu Olgu, vīra uzvārdā Bokšansku, kas kļuva par Maskavas Dailes teātra dibinātāja Ņemiroviča-Dančenko privātsekretāri. Olga bija populāra aizvadītā gadsimta 20.–40. gadu padomju teātra dzīves dalībniece un dokumentētāja, un arī viņa tiek uzskatīta par prototipu kādai Bulgakova varonei: Poliksenai Toropeckai no „Teātra romāna”. Pateicoties Rīgas žurnālista Sergeja Nirenberga meitām, šejienes novadpētniekiem pavērās iespēja sacerēt un minēt visnegaidītākos vēstures rēbusus. Piemēram, reiz kāds jokdaris interneta forumā publicēja fotogrāfiju, kurā redzama ēka Vīlandes ielā 1, un uzdeva jautājumu – kas kopīgs šai ēkai ar Maskavas un Pēterburgas anarhistiem, ieroču tirdzniecību un opiātu kontrabandu. Atbilde: šajā namā dzīvojušās Jeļenas Nirenbergas pirmais vīrs bija Sergejs Ņejolovs, kura tēvs Mamonts Ņejolovs (ar pseidonīmu Daļskis) bija ievērojams aktieris un anarhisma sekotājs, un kuru policija vēl cara laikos apsūdzēja ieroču un narkotiku tirdzniecībā. Pēc tam slaveno aktieri aizturēja čeka, taču galu galā viņu piemeklēja visai banāla nāve, kad steidzots ciemos pie leģendārā operdziedātāja Šaļapina, viņš paskrēja zem tramvaja.

Foto: Diāna Spiridovska

19. gadsimtā Vīlandes iela tika dēvēta par Palisādu ielu, padomju laikos – par Jankas Kupalas, un tikai 19. gadsimta 90. gados tā uz neilgu brīdi ir nesusi Livonijas ziemeļu pilsētas Fellinas vārdu, kas Igaunijas neatkarības gados atguva nosaukumu Viljandi jeb latviski – Vīlande. Nams ar četriem stāviem, neskaitot puspagrabu un mansardu, Fellinas un Elizabetes ielu stūrī tika uzbūvēts aizpagājušā gadsimta izskaņā pēc Rūdolfa fon Cirkvica projekta. Viņš bija viens no tiem arhitektiem, kuriem Rīga ir pateicību parādā par savām krāšņajām jūgendstila bagātībām. Garuma ziņā nelielajā Vīlandes ielā atrodas vairākas fon Cirkvica projektētas ēkas, un šī iela jūgendstila namu koncentrācijas ziņā īpaši neatpaliek no izslavētās Alberta ielas. Tajā atrodas ēkas, kuru projektu autori ir tādi klasiķi kā Heinrihs Kārlis Šēls un Konstantīns Pēkšēns. Galvenie „Rīgas jūgendstila arhitektūras” ekskursiju maršruti ved no Alberta ielas pa Elizabetes ielu uz Vīlandes un Rūpniecības ielu.

Visi šie kvartāli – tagadējais un arī toreizējais klusais centrs – ir būvēti 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā, kad ziedu laikus piedzīvoja gan jūgendstils, gan pati Rīgas pilsēta. Šis tagad tik prestižais un dzīvošanai dārgais rajons tāds bija arī tolaik – pirms vairāk nekā simts gadiem. Turklāt iemesli tam bija tādi paši kā šodien: skaistums, ērtums un zaļums, jo pretim atrodas parks, kurā tolaik vēl nedižojās betona „trejlapis” jeb bijušās LKP CK ēka. Jūgendstila arhitektu uztverē sadzīviskas ērtības nebija atņemamas no skaistuma, un pat pārspīlēta izskaistinājuma. Tikai tādi senlaiku arhitekti kā Palladio varēja atļauties uzbūvēt Pizani villu, kurā uz desmitiem zāļu bija tikai viena vienīga tualete. Turpretim greznie nami Elizabetes ielas sākumā bija vieni no pirmajiem Rīgā, kuru īrniekiem pilnā komplektā tika piedāvātas ērtības, bez kādām mēs vairs savus mājokļus nespējam iedomāties: elektroapgāde, tālrunis, ūdensvads, centrālapkure un kanalizācija.

Foto: Diāna Spiridovska

Skaidrs, ka šajos namos mitinājās tikai pietiekami turīgi ļaudis, pie kuriem piederēja arī nodokļu inspektora, žurnālista, sabiedriskā darbinieka un kaislīga teātra mīļotāja Sergeja Nirenberga ģimene. No viņa četrā atvasēm – divām meitām un diviem dēliem – 1893. gada 21. oktobrī dzimusī Jeļena bija trešais bērns.

Meistars un Jeļena

Nirenbergu meitu tēvs tā arī nozudis savu slaveno meitu biogrāfiju ēnā, kaut arī viņš pats bija pietiekami izcila personība. Žitomirā dzimušais Berdičevas ebreju advokāta dēls, kuram bija dots vārds Šmuls-Jankels, paguva būt gan luterticīgais, pieņemot vārdu Sergiuss Pēteris Heinrihs, gan pareizticīgais, kad divus gadus pēc apprecēšanās ar garīdznieka meitu Aleksandru Gorsku viņš pieņēma Sergeja Markoviča vārdu. Viņš strādāja par skolotāju Tērbatā (Tartu), ierēdni un žurnālistu Rīgā un bankas klerku Režicā (Rēzeknē). Līdz revolūcijai viņš bija paspējis padzīvot ne vien Rīgā, bet arī abās Krievijas galvaspilsētās – Minskā un Bjalistokā. 1921. gadā šis vīrs pārcēlās uz Berlīni, un 1923. gadā atgriezās Latvijā, kura tolaik jau bija neatkarīga valsts. Te arī Sergejs Nirenbergs nodzīvoja līdz pat savai nāvei 1933. gadā, un Rīga viņa bagātajā biogrāfijā ierakstāma kā viena no svarīgākajām, ja ne pati svarīgākā pilsēta. Šeit Nirenbergs rakstīja krievu avīzēm, gādāja, lai tiktu atvērta pirmā krievu bibliotēka, bija Krievu izglītības biedrības līdzpriekšsēdētājs, izveidoja krājaizdevu kasi, krievu teātrī organizēja pirmos uzvedumus un piedalījās pastāvīgās trupas izveidē. Šeit arī piedzima viņa meita, kura vēlāk mācījās Rīgas Lomonosova sieviešu ģimnāzijā.

Foto: Diāna Spiridovska

Uz Maskavu Nirenbergu ģimene pārcēlās Pirmā pasaules kara laikā 1915. gadā, kad Rīgas kosmopolītiskajam periodam pienāca gals. Trīs gadus vēlāk, jau pēc revolūcijas, 25 gadus vecā Jeļena salaulājās ar Juriju Ņejolovu, nākamo Strādnieku un zemnieku sarkanās armijas 16. nodaļas komandiera adjutantu, bet vēl pēc diviem gadiem viņa izgāja par sievu pie tās pašas armijas štāba priekšnieka – 31 gadu vecā Jevgēņija Šilovska. Vairāk nekā desmit gadus viņa baudīja spīdoša armijas virsnieka sievas dzīvi, mitinoties vienā savrupnamā ar visu Sarkanās armijas virsotni un šajā laikā laida pasaulē arī divus dēlus. Taču 1929. gadā viņa iepazinās ar Mihailu Bulgakovu, kurš tolaik bija nežēlīgi kritizēts, viņa darbi tikpat kā netika izdoti un viņam pat nebija sava mitekļa. Abu mīlas romāns Bulgakova biogrāfijās tiek bieži  aprakstīts, lietojot citātus no rakstnieka ievērojamākā romāna: tā bija mīlestība, kas izlēca viņu priekšā „kā šķērsielā  no pazemes iznirst slepkava”...

Jeļena Bulgakova kļuva par rakstnieka sievu 1932. gadā, un viņas dzīve vairs nebija atdalāma no romāna iztēles pasaules – ne vien tāpēc, ka tieši viņa bija tā, kura drukāja rakstnieka diktēto romānu, un, lielā mēra pateicoties tieši viņas pūliņiem, tas pirmoreiz nāca klajā 1960. gadā. Neviena saruna par Jeļenu Bulgakovu vairs neiztiks bez vārda „Margarita” pieminēšanas. Arī saruna par viņas bērnību dzimtajā Rīgā.

Aleksejs Jevdokimovs