Bērnam ir trīs gadi, bet viņš nerunā. Rīdziniece Viktorija pastāsta, kāpēc šādu bērnu ir arvien vairāk un kā viņiem var palīdzēt

28. Marts

Runas aizture – ar šādu diagnozi mazu bērnu vecāki saskaras arvien biežāk. Viktorija Pimenova ir rīdziniece, kura palīdz bērniem ar runas attīstības problēmām. Intervijā ar portālu Riga.lv viņa pastāsta, kāpēc mūsdienu bērniem ar runu ir problēmas, kuras nebija mūsu senčiem, kā ar to cīnīties un kāpēc viņa mīl savu dzimto Rīgu. 


Starp maniem audzēkņiem nav tikai bērni, ir 26 gadus vecs puisis ar galvas traumu un ļoti retu diagnozi. Insulta rezultātā viņam aizgāja bojā daļa smadzeņu. Visi speciālisti no viņa atteicās un es nolēmu pamēģināt. Mēs sākām nodarbības un tagad viņš jau lasa Puškina dzeju, runā, atbild uz jautājumiem. Bet galvenokārt mani klienti ir bērni vecumā no trim gadiem un tie, kuri nerunā vai runā ar grūtībām.  

Foto: Riga.lv

Es vienmēr zināju, ka nevēlos būt skolotāja bērnudārzā vai audzinātāja. Ļoti gribēju strādāt ar bērniem, mani piesaistīja psiholoģija un psihiatrija. Un beigu beigās atradu programmu – speciālais pedagogs – logopēds. Noklausoties tikai pāris lekcijas sapratu, ka tas ir ļoti interesants novirziens un mana izvēle ir pareiza. Pirmajā kursā iekārtojos darbā skolā. Mācību laikā tikai vēl spēcīgāk pārliecinājos, ka dodos pareizajā virzienā. Tā nu es vēl pirms studiju beigšanas atvēru savu studiju. Un pat tagad, četrus gadus vēlāk, varu ar pārliecību teikt: mans darbs man nav apnicis. Jā, gadās dienas, kad nāku uz darbu bez spēka, tā gadās visiem. Gadās, ka arī bērns nav noskaņots nodarbībām, viņš ir noguris vai nejūtas labi. Bet es saprotu, ka mans uzdevums ir darīt visu, lai nodarbības noritētu efektīvi un uzlabotu bērna garastāvokli. Viena, divas, trīs spēles un mēs abi uzlādējamies un šķiramies ar labu garastāvokli.

Foto: Riga.lv

Kāpēc mūsdienu bērni tik vēlu sāk runāt? Mana personīgā statistika – visbiežāk tie ir bērni, kuri cietuši dzemdību laikā. Tas ir, pārdzīvojuši dzemdību traumu, hipoksiju, ir dzimuši priekšlaicīgi vai dzimuši ar ģenētiskām novirzēm. Un tā rezultāts ir runas aizture. Otrais – uztura sekas un vecāku kaitīgie ieradumi. Tas, ko mēs ēdam, pat cenšoties ēst pareizi, ļoti ietekmē mūsu organismu. Vecāki līdz galam nesaprot, kā viņu veselību ietekmē alkohols, smēķēšana un narkotikas.

Un trešais iemesls – modernās tehnoloģijas. Amerikāņu zinātnieki ir veikuši pētījumus un pierādījuši, ka katra pusstunda, kas dienā lieki pavadīta pie ekrāniem, palielina runas aiztures riskus. Vēl viens iemels – mūsdienu bērniem tiek atļauts viss un viņus saprot arī tad, ja atbildes vietā viņi tikai norūc. Ja vecāki izliekas, ka ne vienmēr mazo saprot, tas provocē viņa runu. Pieņemsim, ka bērns nevar aizsniegties līdz plauktam, lai paņemtu rotaļlietu. Ja vecāks necenšas uzminēt viņa vēlmes par to, ko bērns grib vai negrib, tad viņš palūgs šo lietu pasniegt. Mūsdienu vecāki cenšas paredzēt jebkuru lūgumu. Ja kādreiz bērni gribēja ātrāk pieaugt, tad tagad bērniem šāda mērķa nav, un nav mērķa arī runāt. Vecāki tāpat visu saprot. Bet bērni apzinās, ka būt mazam ir privilēģija: “Es esmu mazs, es drīkstu darīt to, ko nedrīkst pieaugušie.” Tā rezultātā bieži vien vecāki, pašiem to nenojaušot, provocē infantilismu – gan runas, gan uzvedības.

Foto: Riga.lv

Protams, es sekoju līdzi, kā mainās manu audzēkņu dzīve un kādi ir viņu sasniegumi. Ir bērni, ar kuriem jāstrādā ilgu laiku. Ja bērnam ir viegli runas traucējumi vai ķeras dažas skaņas, tad mēs tās atjaunojam un tas neaizņem daudz laika. Gadās, ka vienu skaņu var atgūt 1-2 nodarbību laikā, bet gadās, ka problēmas ir ar daudzām skaņām un ar bērnu ir jānodarbojas veselu gadu. Ar bērniem, kuriem ir intelekta problēmas, nākas strādāt ilgi. Bet gadās, ka bērns nāk uz nodarbībām, viņam uzlabojas runa, bet pēc tam viņš saslimst un viss atkal ir pa vecam. Vēl ir svarīgi tas, kāda ir atmosfēra ģimenē. Ja mājās visi runā nepareizi, tad ko var sagaidīt no bērna? Var nosaukt vairākus pozitīvus gadījumus disgrāfijas un disleksijas ārstēšanā.

Man nav savu bērnu, neesmu precējusies, tāpēc varu visu savu laiku veltīt svešiem bērniem. Brīvajā laikā man patīk pastaigas – noiet apmēram desmit kilometrus, nodarboties ar sportu pirms un pēc darba. Man tas ļauj novirzīt domas. Man patīk ceļot. Agrāk apmeklēju 15 valstis gadā, tagad koncentrējos uz darbu un pa pasauli braukāju retāk. Ceļošana ir iespēja, kā gūt jaunus spēkus un enerģiju. Man ir ļoti smagi bērni, ar psihiskiem traucējumiem. Es saprotu, ka ģimenē ir gadījusies nelaime un cilvēkiem ir jāpalīdz. Bet! Ja bērnus visu laiku žēlo, tad ar to īpaši nekā nepalīdzēsi. Tāpēc, atšķirībā no vecākiem, es viņus tāpat vien nežēloju, bet strādāju ar viņiem. Manas prakses sākumā es bērniem bieži piekāpos. Bet pēc tam es sapratu: pat darbā ar problemātiskiem bērniem ir jābūt disciplīnai un rāmjiem. Tā nu mēs pagūstam gan pastrādāt, gan parotaļāties (patiesībā arī spēles ir nodarbības, tikai bērniem es to nesaku).

Foto: Riga.lv

Kad bērnam ir jāsāk runāt? Ir noteiktas normas, kurām vajadzētu notikt runas attīstībā. Ideālajā gadījumā līdz sešu gadu vecumam bērns nevar izrunāt “r”, “i” un “l”, bet izrunā pārējās skaņas – tas ir normāli. Līdz skolas vecumam jārunā ir visiem. Pat tad, ja mainās zobi, runu tas neietekmē. Skaņas “s” un “š” nostiprinās līdz 4-5 gadu vecumam. Jāpievērš uzmanība sīkajai motorikai. Mums pirkstos atrodas nervu gali, kuri atbild par runu, tāpēc ir ļoti svarīgi bērnam dot smalkās motorikas uzdevumus: meitenēm veidot krelles no pērlēm vai pupiņām, šķirot mazos priekšmetus. Zēniem nepieciešami konstruktori ar mazām detaļām. Diemžēl pašlaik poliklīnikās nodarbības ar logopēdiem rehabilitācijas programmu ietvaros aprobežojas ar 1-2 tikšanās reizēm, un tas ir ļoti maz. Rīgā ir specializēti bērnudārzi, kuros palīdz bērniem ar logopēdiskām problēmām. Bet tajos nevar iekļūt uzreiz. Reizēm ārsti iesaka nogaidīt līdz trim gadiem, ja nu gadījumā bērns sāk runāt. Un visbiežāk tā arī notiek. Bet tiem, kuriem nepieciešama palīdzība, laiks iet. Vieglāk ir sasniegt rezultāta, ja sāk risināt problēmu agrāk – vēl līdz trīs gadu vecumam.

Kā logopēds strādā ar bērniem? Pirmkārt, tie ir artikulācijas vingrinājumi. Pēc tam pievēršas spēlēm un mīklām, kas attīsta runu. Pēc tam bērniem dodu dinamisko pauzi – trenējam sīko un lielo motoriku. Vienmēr dodu mājasdarbus un jautāju – ko darījām nodarbībā? Ja bērnam ir disgrāfija, veicam vingrinājumus smiltīs, mannā, veidojam ar fliteriem. Es sniedzu ieteikumus vecākiem, kā pareizi strādāt ar bērnu mājās.

Foto: Riga.lv

Man ļoti patīk pilsētas dzīve un mūsu Rīgas burzma. Bērnībā mani gandrīz uz visu vasaru sūtīja pie vecmāmiņas uz Saulkrastiem un man tur bija ļoti garlaicīgi, jo tuvākajā apkārtnē nebija bērnu un šis laiks nebija īpaši jautrs. Bet tagad, kad esmu pieaugusi un apciemot vecmāmiņu laukos īpaši bieži nesanāk, man tas ir mans mīļākais ceļojums. Es tur jūtos neticami mierīgi - pludmalē, pie bākas, pastaigājoties pa mežu.

Foto: Riga.lv

Dievinu Vecrīgu! Ir pat mīļākais soliņš pie Sv. Pētera baznīcas. Kad vasaras vakaros ar mammu pastaigājamies pa vecpilsētu, nepalaižam garām iespēju pie tā apstāties. Un vēl man Rīgā ir vieta, kur var pabēdāties vai vienkārši par kaut ko padomāt! Krasta ielā ir degvielas uzpildes stacija, kurai izejot cauri, var nokāpt pa kāpnēm un nonākt laivu piestātnē, apsēsties ar kafijas krūzi un izbaudīt Rīgas skatus un pilsētas trokšņus tālumā. Ļoti atslogo prātu. Man arī ļoti patīk tilti. Mīļākie ir Dienvidu un Vanšu tilti.