Basketbolists ratiņkrēslā: "Mana dzīve ir kļuvusi labāka"

13. Aprīlis

Rīdziniekam Andrejam Kirillovam ir 31 gads. 2009. gadā ar viņu notika nelaimes gadījums, pēc kura par viņa pārvietošanās līdzekli kļuva ratiņkrēsls. Tagad viņš ir Ghetto Games ratiņbasketbola komandas loceklis un spēlē Latvijas izlasē. Intervijā ar portālu riga.lv viņš pastāstīja par psiholoģisko barjeru pēc nelaimes gadījuma, karjeras plāniem un to, kāpēc vārds “invalīds” izklausās aizvainojoši.


Barjeras

 “Kad es sapratu, ka zaudēšu kājas, bija ļoti smagi. Es nekur negāju, tikai draugu kompānijā, kaut kur doties vienatnē es nevarēju sevi piespiest… Nesapratu, kā uztvert cilvēku skatienus, kā reaģēt, kā viņi mani uzņem. Bet reiz draugi man nevarēja palīdzēt un man nācās iziet no mājas vienam. Tā es pārvarēju šīs bailes un tagad mājās nesēžu,” stāsta Andrejs.

Ratiņkrēslu izmantot Andrejs iemācījās ātri un tagad viņš maršrutu vairs neplāno iepriekš.

“Vēl joprojām ir vietas, kas cilvēkam ratiņkrēslā nav pieejamas, bet tās prasti ir vēsturiskas ēkas, lielākā daļa no tām jau ir pielāgotas, tāpat bieži vien var palūgt palīdzību apsargam,” stāsta Andrejs.

Pateicoties stiprām rokām, Andrejs var iekāpt elektrovilcienā, aiz sevis ievelkot ratiņus. Viņa ceļgali ir saglabāti, tāpēc ar speciālu aprīkojumu viņš var pārvarēt dažādus šķēršļus.

Foto:

Man palīdzība nav nepieciešama

 “Kamēr es jūs gaidīju pie ieejas, man garām pagāja vīrietis, kurš uzmanīgi paskatījās, pēc tam atgriezās un piedāvāja palīdzēt. Bet kam gan man vajadzīga palīdzība, ja es stāvu, gaidu cilvēku. Bet, protams, ir labi, ka cilvēki nav vienaldzīgi – piedāvājumi palīdzēt mani neaizvaino un nesadusmo, daudz sliktāks ir atklāts žēlums, bet es cenšos to neņemt pie sirds,” stāsta Andrejs.

Reizēm palīdzību lūdz arī viņš pats, piemēram, kad nepieciešams aizsniegt augstākos plauktus lielveikalā.

Andrejam ir nepatīkami dzirdēt vārdu “invalīds”. Viņš to laiž gar ausīm, attaisnojot to kā cilvēku nezināšanu, bet saka godīgi – tas ir aizvainojoši.

Foto:

Dzīve ir kļuvusi interesantāka

Kādu laiku pēc nelaimes gadījuma Andrejs uzsāka mācības un otrajā kursā viņam tika piedāvāts pamēģināt paspēlēt basketbolu. “Tā es saku spēlēt mācību iestādes komandā un man ļoti iepatikās. Pirms nelaimes gadījuma es spēlēju futbolu, basketbolu mēģināju, bet man ne pārāk patika. Tagad esmu Latvijas izlases komandas loceklis un vēlos pienācīgi pārstāvēt savu valsti. Daudzi mūsu puiši spēlē ārzemēs, pārstāv klubus, un es ļoti vēlos sasniegt līmeni, kad par mani kāds interesētos,” stāsta Andrejs.

Pateicoties turnīriem Andrejs ir sācis ceļot.

“Saka, ka visā ir jāmeklē kaut kas pozitīvs, un pirms nelaimes gadījuma es nekur nebiju bijis. Bet tagad bieži esmu ārzemēs, spēlēju, tiekos ar cilvēkiem. Dzīve kopumā ir kļuvusi piesātinātāka un interesantāka,” stāsta Andrejs, atzīstoties, ka no 14 gadu vecuma dzīvojis bērnu namā. “Es nevaru teikt, ka esmu bārenis – mums viss bija ļoti labi, mēs izjutām mīlestību no audzinātājiem un viņu attieksme pret mums bija laba. Vēl joprojām uzturam kontaktu un sazināmies,” viņš stāsta.

Foto:

Es neesmu “citādāks”

Andrejam ļoti patīk gatavot, un viņš to labi pieprot, viņam patīk apmeklēt hokeja mačus, viņš sapņo par lielu ģimeni un suni. “Cenšos iestāstīt cilvēkiem, ka es tikai pārvietojos citādi, bet visādi citādi esmu parasts cilvēks. Ir ļoti nepatīkami dzirdēt, ja kāds mani nosauc par “invalīdu”, tas ir nepatīkams un aizvainojošs vārds. Bet es cenšos to neņemt pie sirds,” viņš saka.

Foto:

Paziņojums par mājaslapas www.riga.lv sīkdatnēm ar norādēm uz mājaslapas sadaļu par sīkdatnēm, to pielietojumu un piekrišanas / piekrišanas atsaukšanas norādēm