Avotu iela – Rīgas Arbats

Ja man vajadzētu veidot filmu par Rīgu pagājušā gadsimta 20.–30. gados, tad ārskatus uzņemtu Avotu ielā. Šī vieta kopš pirmskara laikiem ir maz mainījusies – uz māju fasādēm joprojām ir saskatāmi pat senu reklāmas plakātu nospiedumi. 


Pilsētas kartē ielu šajā vietā pirmoreiz iezīmēja 1810. gadā. Tās nosaukums saistīts ar avotiem, kas atradušies tagadējās Avotu un Lāčplēša ielas rajonā. Sākotnēji Avotu iela sākās no tagadējās Lāčplēša ielas, bet 1885. gadā tai pievienoja arī Blaumaņa (toreizējās Boļšaja Jamskaja) ielas daļu, kas veda līdz pat Marijas ielai.

Šeit dzīvojis Raikins un Mandelštams

Koka nami, kuros dzīvoja pirmie Avotu ielas iemītnieki, saglabājušies līdz pat mūsdienām. Tie var lepoties ar koka būvēm tiešām cienījamu vecumu – nams Avotu ielā 15 celts 1876. gadā, ēka Avotu ielā 57 – 1882. gadā, bet Avotu ielas 23. nams šeit stāv kopš 1885. gada! Gadsimtu mijā te būvēja arī mūra īres namus. Vienā no tiem, Avotu ielā 4, bijušajā Aleksejeva namā, 1911. gadā piedzima Arkādijs Raikins. Nākamā aktiera tēvs Īzaks strādāja par kokmateriālu brokeri, un ģimenes leģenda vēsta, ka tēvs, ieraudzījis dēlu pēc cirka apmeklējuma vaibstāmies spoguļa priekšā, esot izsaucies: „Būt par klaunu?! Ebrejam! Nekad!” Puika esot pat nopērts, taču arī tas nepārliecināja zēnu sekot viņa tēva izsapņotajai jurista,  ārsta vai vijolnieka karjerai. 1917. gada vasarā, kad vācieši pietuvojās pilsētai, Raikini devās prom no Rīgas.

Memoriālā plāksne pie mājas, kurā dzimis Arkādijs Raikins.
Foto: no autora kolekcijas

Namā Avotu ielā 6 savos bērnības gados pabijis arī Sudraba gadsimta izsmalcinātākais dzejnieks Osips Mandelštams. Tas pats, kurš 1938. gadā nebaidījās rakstīt: „Мы живем, под собою не чуя страны…” („Mēs dzīvojam, zem sevis valsti nejūtot...”)

Pirms revolūcijas Rīgā dzīvoja dzejnieka vecvecāki. Vectēvs Benjamins Zundelovičs nodarbojās ar ādu šķirošanu, un Rīgas adrešu grāmatā viņa vārds pēdējo reiz minēts 1909. gadā. Pēc vectēva nāves Osipa vecmāmiņa pārcēlās uz dzīvi pie tuviniekiem Pēterburgā. Rakstnieks Georgijs Ivanovs savās atmiņās viņai veltījis šādus vārdus: „Deviņdesmitgadīgā izkaltusī vecmāmiņa ar trīskārtīgām brillēm uz deguna, sakumpusi pār Bībeli, rēķina Mesijas atnākšanas laiku...”

Sv. Pāvila baznīca vietā, kur beidzas Avotu iela un sākas Jāņa Asara iela, 20. gadsimta 30. gados.
Foto: no autora kolekcijas

Nedižciltīgo ļaužu guļamrajons

Taču atgriezīsimies Avotu ielā. Atbilstoši attiecīgā laika mērauklām, 20. gadsimta sākumā te pletās milzīgs „guļamrajons” – ne velti 1901. gadā viena no pirmajām elektriskā tramvaja līnijām tika ierīkota tieši šajā ielā. Tramvaja apgriešanās loks atradās Ērgļu jeb tagadējā Jāņa Asara ielā. Tramvaji tur kursēja līdz pat 20. gadsimta 60. gadiem, kad tos nomainīja trolejbusi – tie pasažierus šajā maršrutā pārvadā vēl joprojām.  

Līdzīgi kaimiņos esošajai Marijas ielai, arī Avotu iela vienmēr bijusi vienkāršo, ne dižciltīgo ļaužu iela. Pirms revolūcijas te uz dzīvi apmetās strādnieki, amatnieki un sīktirgotāji. Protams, rajonā bija arī savi „biezie” – īres namu un nelielu fabriku īpašnieki. Taču augstākā Rīgas aristokrātija – baņķieri, lielie rūpnieki – uz dzīvi apmetās bulvāros un uzskatīja, ka pat šī rajona apmeklēšana ir zem viņu goda. Avotenes nacionālais sastāvs bija visai raibs. Piemēram, četras divstāvu koka ēkas Avotu ielā 12–18 līdz 20. gadsimta 30. gadu beigām piederēja Guseviem, kuru senči jau 19. gadsimta sākumā bija krievu tirgotāju sētas „Gostinij dvor” dibinātāji. Savukārt namā Nr. 60 atradās ebreja Levensona konfekšu fabrika, bet ielas pretējā pusē – Avotu ielā 63 – latvieša Tenisona mēbeļu ražotne.     

Sarkano lukturu iela

Avotu ielas vārds nereti izskanēja kriminālajās hronikās. 1911. gadā māju īpašnieki pat vērsās pie pilsētas vadības ar lūgumu nomainīt ielas nosaukumu – daudziem tas asociējās ar publiskajiem namiem, kas šeit bija atrodami ik uz soļa. „Ar to saistītais nepatīkamais fakts aizmirsīsies ātrāk, nekā iedzīvotāji pieradīs pie jauna nosaukuma,” atbildēts pilsētas valdē.

Taču „nepatīkamais fakts” neaizmirsās. 1928. gadā žurnālists Bubulis rakstīja, ka „tāpat kā senatnē visi ceļi veda uz Romu, Rīgā pēc pusnakts visi ceļi ved uz Avotu ielu. Jau pašā ielas sākumā dežurē desmitiem jaunu personāžu, kas garāmgājējus vilina savos veikalos”. Lai gan oficiāli prieka nami valstī bija aizliegti, Avotu ielā policija uz tiem noraudzījās caur pirkstiem.

4. tramvaja apgriešanās loks Pērnavas un Jāņa Asara ielas lokā 1965. gadā.
Foto: no autora kolekcijas

Kafejnīcas, fabrikas, darbnīcas, ceptuves...

Tomēr vecāko rīdzinieku atmiņā šī iela iegūlusi ar gluži ko citu. Kādi tik veikaliņi, kafejnīciņas, darbnīcas un nelielas fabrikas te neatradās pirms kara! Avotu ielā 19 – brāļu Belio fotopiederumu veikals, Avotu ielā 20 – Ķuzes konditoreja un maiznīca, Avotu ielā 23 – Bērziņa kafijas restorāns, Avotu ielā 30 – Bergboma liķieru fabrika. Ielai bija pat savs kinoteātris – „Orients”, kas atradās 66. namā. Abās ielas pusēs slējās arhitektoniski īpaši augstvērtīgi nami, no kuriem lielāko daļu ēku projektējuši slaveni arhitekti: Laube, Felsko, Pēkšēns, Mandelštams… Daudzi rīdzinieki droši vien pievērsuši uzmanību namam Avotu ielā 7, ko projektējis Laube. Uz tā fasādes lasāms uzraksts „Vita brevis, ars longa” („Dzīve ir īsa, māksla mūžīga”). Taču es personīgi varu atzīties, ka manai sirdij tuvākie ir tieši koka namiņi. Viens no tiem ar simpātisku tornīti, kas atrodas Avotu un Lienes ielas stūrī (Avotu ielā 75), celts 1900. gadā pēc Konstantīna Pēkšēna projekta.

Pirms kara tur bija iekārtojušies vairāki veikali, kas tirgoja augļūdeņus, pārtiku un ziedus. Bet 20. gadsimta 60. gados visu šo platību aizņēma viens liels piena veikals. To es tiešām labi atceros, jo mēs dzīvojām netālu – Pļavas ielā. Atceros smagos ormaņus, kas zirgu pajūgos no veikala uz turpat netālu Mūrnieku ielā esošo taras noliktavu veda kastes ar  tukšajām piena pudelēm. Avotu ielā dzīvoja mani draugi un klasesbiedri. Namā, kur pirms kara bija ķinītis „Orients”, manā bērnībā bija ierīkota sporta zāle „Darba rezerves”, kur mēs treneres Noskovas vadībā nodarbojāmies ar vieglatlētiku. Bet filmas varēja skatīties nedaudz tālāk – kinoteātrī „21. jūlijs”, kas atradās Avotu un Ģertrūdes ielas stūrī. Salīdzinoši netālu bija vēl vairāki kinoteātri – „Blāzma” Suvorova ielā un kinoteātris „Gaisma” Tallinas ielā.

…Dīvainas mājas – koka un mūra, ar gariem caurstaigājamiem pagalmiem – atceros kā šodien. Braucot garām, bieži ielūkojos pazīstamajos logos. Zinu, ka tur jau sen dzīvo citi cilvēki, bet mani klasesbiedri izklīduši pa visu plašo pasauli. Taču Avotu ielu uz visiem laikiem izjūtu kā „savu Rīgas Arbatu”. To pašu, par kuru Bulats Okudžava rakstījis: „Tu mana tēvzeme, pa īstam tevi neizstaigāt nekad!”

Iļja Dimenšteins