Atzīmējam Starptautisko kaimiņu dienu: 6 stāsti par Rīgas kaimiņiem

26. Maijs, 2017

Viņus visi pazīst un vienmēr ir blakus. Viņu acu priekšā izaug mūsu bērni un viņiem vienmēr var palūgt šķipsniņu sāls. Kaimiņi. Un pat ja kaimiņu remonts brīvdienās mūs reizēm izved no pacietības, ir svarīgi saprast: draudzīgas attiecības ar kaimiņiem vēl nevienam nav nākušas par ļaunu. Par godu Starptautiskajai kaimiņu dienai rīdzinieki ar mums padalījās jautros, aizkustinošos un neparastos stāstos par saviem kaimiņiem.


Elizabete

Man nekad nav bijusi īpaša komunikācija ar kaimiņiem. Reiz es kavēju uzstāšanos – steigā gatavojos, un man bija tikai atlicis ieveidot matus, bet nekā nevarēju atrast matu taisnotāju! Situācija bija ļoti neatliekama, tāpēc saņēmu spēkus un devos pie kaimiņiem. Viņi man ar prieku aizdeva matu taisnotāju, un tad es sapratu, cik lieliski var būt kaimiņi.

Natālija

Reiz izgāju no dzīvokļa. Es atvēru durvis, un tieši manu acu priekšā ar kliedzienu izlēca kaimiņš nopietns puisis, muskuļots, tajā laikā strādāja apsardzes firmā. Uz manu pārsteiguma saucienu “kas tev kaiš?” viņš samulsis atbildēja, ka iepriekšējā vakarā saskatījies šausmu filmas.

Artūrs

Kad biju mazs, mūsu pagalmā dzīvoja kāda ļoti veca tante, mediķe, kara veterāne. Neskatoties uz cienījamo vecumu, viņa katru dienu baroja dzīvniekus, kuriem nebija māju, un, varētu teikt, bija visa pagalma dvēsele: viņai visi kaimiņi centās palīdzēt – gan pieaugušie, gan bērni. Domāju, ka tieši viņa man iemācīja visos pamanīt labo. Viņa nomira 2011. gadā, tagad viņai būtu bijuši 105 gadi.

Diāna

Es dzīvoju kopmītnēs. Reiz manā dzimšanas dienā man bija brīnišķīgs garastāvoklis – skaļi ieslēdzu mūziku un vienlaicīgi darīju savas lietas. Un tad pie durvīm pieklauvēja kaimiņš, puisis no Turcijas. Es domāju, ka traucēju viņam, tāpēc pagriezu mūziku klusāk. Bet viņš turpināja klauvēt. Piegāju pie durvīm, pārliecināta, ka tūlīt gaidāms konflikts par mūziku, bet viņš man iedeva nelielu dāvanu paciņu un teica, ka tas man – par godu dzimšanas dienai: ar rokām veidoti turku auskari. Tas bija ļoti mīļi, izrādījās, ka viņš vienkārši gribēja mani pārsteigt!

Jūlija

Reiz kādu vasaru ar draugiem sarīkojām pagalmā kino vakaru. Pie kaimiņu mājas piestiprinājām baltu audeklu, pa logu (dzīvojam otrajā stāvā) izlikām projektoru. Tikko kā sākās mūsu “seanss”, no kāpņu telpām iznāca kaimiņi: kāds ar bērnu ratiņiem, cits ar suni, daži paņēma sev līdzi pledus, vīnu un sieru. Tā mēs kopā skatījāmies kādu franču filmu.

Aleksandra

Bērnībā mēs dzīvojām mājā ar 4 dzīvokļiem un pazinām visus kaimiņus. Pirmā stāva kaimiņiene cienāja mani ar konfektēm katru reizi, kad atgriezos mājās no skolas. Otrajā stāvā dzīvoja ārstu pāris, viņš bija ārsts – anesteziologs, bet viņa – higiēniste: atceros, kad māsai piedzima bērns, viņi mums ļoti palīdzēja, ja radās kādas grūtības. Savukārt trešā stāva kaimiņiene, vienmēr, kad es slimoju, nesa mammai mājas krējumu burciņā, kaut gan man nav ne jausmas, kā tas saistīts ar sāpošām ausīm. Kopumā attiecības ar kaimiņiem bija ļoti labas, mēs vienmēr viens otru atbalstījām. Vēl joprojām atceros katru no viņiem ar lielu siltumu.

Iespējams, ka arī jums ir, ko pastāstīt par saviem kaimiņiem? Padalieties ar savu stāstu šeit - komentāros zem šī ieraksta!

Paziņojums par mājaslapas www.riga.lv sīkdatnēm ar norādēm uz mājaslapas sadaļu par sīkdatnēm, to pielietojumu un piekrišanas / piekrišanas atsaukšanas norādēm