Atklājot Rīgu!

No 15. līdz 17. augustam galvaspilsētā notiks tradicionālie Rīgas pilsētas svētki. Šīs trīs dienas piedāvās ne tikai bagātīgu kultūras un atpūtas pasākumu programmu, kas aptvers visas galvaspilsētas apkaimes, bet arī sniegs unikālu iespēju no jauna iepazīt mīļoto pilsētu. Katram atmiņā paliks savi īpašie iespaidi un emocijas. Mūsu pastāvīgais autors Iļja Dimenšteins piekrita sākt šo savdabīgo stafeti, pastāstot, kuri Rīgas vēstures fakti viņam personīgi kļuvuši par atklājumu.


Autors: Iļja Dimenšteins
 
Mīti un fakti par Rīgu
 
1.Daudz interesantu nostāstu un leģendu ir par Pēterbaznīcas gaili. Lūk, viens no tiem: gadsimta vidū gailis baznīcas smailē sācis apsūbēt. Māņticīgie pilsētas ļaudis to uzskatījuši par sliktu zīmi un nolēmuši steidzami meklēt meistaru, bet tādu, kuram būtu drosme bez turētājiem un sastatnēm rāpties baznīcas torņa virsotnē, taču tā arī nav atraduši. Tikmēr gailis turpinājis sūbēt un drīz jau sācis līdzināties melnam kaķim. Rīdzinieku priekšnojautas nebijušas veltas – pilsētai klājies aizvien sliktāk. Melnajam gailim pat tikuši veltīti sprediķi baznīcās. Visbeidzot noticis tas, pēc kā ļaudis lūdza Tam Kungam: pilsētas simbols atkal sācis atgūt spozmi. Dieva pirksts, nosprieda rīdzinieki, jo neviens meistars tā arī līdz torņa smailei nebija ticis. Baznīcas pārvaldnieka sieva bija pamanījusi ko dīvainu: vīrs katru nakti kaut kur nozuda. „Mīļākā?” nodomājusi sieva un nolēmusi pieķert laulāto draugu nozieguma vietā. Reiz, kad naktī vīrs atkal devies prom no mājas, viņa sekojusi tam pa pēdām un atģidusies laukumā pie Pēterbaznīcas. Nevienas dzīvas dvēseles. Un piepeši, pavērsusi skatienu augšup, viņa ieraudzījusi baznīcas tornī ķepurojamies vīru. Pārbijusies viņa sākusi nebalsī kliegt. Baznīcas pārvaldnieks satrūcies un... lidojis lejup. Uz bruģa līdzās vīrieša nedzīvajam ķermenim mētājies skārda toveris ar zelta krāsu.
 
2.Teju ikviens būs ievērojis neparasto velosipēda formas vējrādi Brīvības ielā. Taču maz būs tādu, kas zinās, no kurienes tas tur uzradies. Ēkā, kuru grezno neparastais vējrādis, reiz bija Krievijas pirmā velosipēdu fabrika. Tās īpašnieks Aleksandrs Leitners ierakstījis vēstures annālēs savu vārdu un mūsu pilsētas nosaukumu.
 
3.Reizēm iedvesmu jaunām atklāsmēm rada senatnīgas atklātnes. Uz vienas no tām var redzēt neparastu celtni Daugavas krastā. Paraksts liecina – Rozenbaha peldvieta. Izrādās, tā ir Rīgas pirmā peldvieta. Tā atradās tieši pilsētā, tagadējā Akmens tilta rajonā. Verners Rozenbahs peldvietu atvēra 1848. gadā. Tur bija astoņi baseini, garderobe, dušas un vannas telpas, bērnu istabas un pat tornis, no kura glābēji vēroja peldētājus.
 


4.Ir nācies dzirdēt ļaudis melšam, ka kinoteātri Splendid Palace fabrikants Kuzņecovs uzcēlis savai mīļākajai. Taču patiesība izrādījās ne mazāk interesanta. Kinoteātri ir uzbūvējis emigrants Vasīlijs Jemeļjanovs, kurš uz Rīgu pārcēlās pēc revolūcijas. Greznais kinoteātris durvis vēra 1924. gada 1. janvārī. Tā arhitekts bija Fridrihs Skujiņš – tas pats būvmākslinieks, kurš projektējis tiesas namu Brīvības ielā. Patlaban tur atrodas Ministru kabinets.
 
5.Viena no romantiskākajām strūklakām pilsētā ir Nāriņa Operas skvērā. Tās autors – slavenais Rīgas skulptors Augusts Folcs. Ekskursiju vadītāji mēdz stāstīt, ka A. Folcam strūklakas veidošanā pozējusi kaila modele, kas vēlāk kļuvusi par viņa sievu. Patiesībā skulptors pirms darba sākšanas bija jau piecus gadus precējies, taču 1911. gadā viņa sieva nomira, un A. Folcs, kuram tobrīd ritēja sestais gadu desmits, apprecējās otrreiz. Taču ne vienai, ne otrai sievai nebija nekāda sakara ar Nāriņas prototipu. Kas viņa bija, ir palikusi neatminēta mīkla. Taču romantiskā turpina mūs priecēt.
 
6.Kādreiz rīdzinieki pilsētas kanāla tiltiņu pie gulbju mājiņas mēdza dēvēt par astoto pasaules brīnumu. Tas atvasināts no projekta autora pilsētas arhitekta Ahtes uzvārda. Vācu valodā tas nozīmē astoņi – no tā arī radies kalambūrs. Tiltiņš patiešām ir unikāls – vienīgais tilts pār kanālu, kas būvēts no ķieģeļiem.


 
7.Pirms kara Rīgas pasta un telegrāfa, kas tolaik atradās tagadējo K. Barona ielas un Aspazijas bulvāra stūrī, zīmīgs apskates objekts bija uz kāpnītēm sēdošais apavu spodrinātājs. Visapkārt viņam vienmēr, gluži kā Venēcijā, mudžēja baložu bari, kuri knābāja viņam tieši no rokas. Tūristi bieži mēdza fotografēties uz neparastā skata fona.
 
8.Viens no Alberta ielas simboliem ir sfinksa līdzās arhitekta Mihaila Eizenšteina celtajiem namiem. Šajā ielā aizritēja viņa dēla – ievērojamā kinorežisora Sergeja Eizenšteina – bērnība un jaunekļa gadi. Būdams pusaudzis, viņš bieži mēdza zīmēt sfinksas, kas, nokāpušas no saviem postamentiem, pastaigājās pa pilsētu. Viņa daiļrades pētnieki izsaka pieņēmumu, ka slavenajā filmas Bruņukuģis Potjomkins epizodē, kurā atainotas pa pilsētu klīstošas sfinksas, viņš iemiesojis savu dienu laika kavēkli.
 
9.Slavenais Laimas pulkstenis, pie kura savas tikšanās norunāt iecienījuši rīdzinieki, tika uzsliets 1924. gadā. Toreiz tas maz līdzinājās šodien redzamajam: tur bija vien ciparnīca un necils metāla rāmis. Turklāt tas netika uzbūvēts, lai kaut ko reklamētu. Toreizējās Saeimas deputāts Veckalns bija nācis klajā ar ierosinājumu, ka pulkstenis pilsētas centrā ir nepieciešams strādniekiem, lai tie „neierastos darbā pie kapitālistiem ātrāk, nekā vajadzīgs”. Pirmskara laikā tauta to tā arī dēvēja – Veckalna pulkstenis.


 
10.Pirms kara Rīgā, Vaļņu ielā, bija šahistu kafejnīca. Tās oficiālais nosaukums, pēc iestādes īpašnieka vārda, bija Reinera kafejnīca. Aleksandrs Bariss, kurš pirms kara tur strādāja par oficiantu, savās atmiņās raksta: „No rīta līdz vakaram Reinera kafejnīcā sēdēja šahisti un viņu līdzjutēji. Pirmie lauzīja galvu, domājot par gambītiem un šahu un matu, otrie ar aizturētu elpu viņus vēroja. Alkohols nebija modē, toties lielos daudzumos tika izdzerta kafija, zelteris un sulas. Cilvēks, kuram šahs bija svešs, tur ilgi neuzkavējās – no nomācošā klusuma kļuva neomulīgi.” Slaveno kafejnīcas apmeklētāju vidū bija arī šaha lielmeistars, pasaules čempiona titula pretendents Salo Flors, kurš 1937. gadā bija atbraucis uz Ķemeriem, lai piedalītos starptautiskā šaha turnīrā. Kafejnīcā S. Flors iepazinies ar Rīgas šahistiem F. Apšenieku un M. Feiginu. Bijusī Reinera kafejnīca ir iemūžināta arī kinolentē – mākslas filmā par Latvijas basketbola komandu, kura 1935. gadā kļuva par Eiropas čempioni, uzvarētāju godināšana notiek bijušās šaha kafejnīcas ēkā. Tur arī mūsdienās joprojām atrodas restorāns.