Astoņu bērnu māmiņa. Personīgā pieredze

Kad jums šķiet, ka jūs šajā dzīvē kaut ko nevarat paspēt – pastāvīgi kavējat darbu, nekādi nevarat atrast laiku kursa darba pabeigšanai vai izbrīvēt brīdi vingrošanai, lai veiktu vismaz desmit pietupienus, atcerieties par māmiņām, kuras audzina nevis vienu vai divus, bet daudz vairāk bērnu, turklāt vienmēr ir skaistas, pašpietiekamas un laimīgas. Sveicam jūs, mīļās rīdzinieces, Mātes dienā!


Marina ir astoņu bērnu māmiņa. Vecākajam no viņiem jau ir 13 gadu, bet pastarītei Suzannai – tikai 8 mēneši. Kopā ar vīru Aleksandru viņa nodarbojas ar granīta apstrādes un gravēšanas darbiem, sākot no pieminekļiem un beidzot ar portretiem un ainavām. Viņi saka, ka katrs nākamais bērniņš vienlaikus rada gan izaicinājumu, gan paver jaunas iespējas.

Foto: no privātā arhīva

„Es ģimenē biju vienīgais bērns...”

Marina: „Un, kad es dzirdēju runājam par daudzbērnu ģimenēm, vispār nespēju iedomāties, kā tādas dzīvo. Es sapņoju, ka man būs pieci bērni. Taču tagad man to jau ir nevis pieci, bet astoņi. Kāda gudra sieviete man reiz teica: „Ja jūs spējat organizēt dzīvi tā, lai audzinātu vismaz trīs mazuļus, tad viņu tālākajam skaitam jau vairs nav nozīmes.” Katra bērniņa ierašanās pasaulē ir prieks. Un kādu laiku visa ģimene dzīvo jaundzimušā gaidās, bet līdz ar viņa nākšanu pasaulē arī pati it kā atdzimst no jauna.

Liela ģimene ir mans un vīra kopīgs lēmums. Es uzskatu, ka labāk bērnus nedzemdēt, ja nevēlies viņus kopt vai vispār neko nespēj viņiem dot. Mēs cenšamies, lai katram bērnam būtu viss nepieciešamais, dodam viņiem daudzpusīgu izglītību – gan garīgo, gan radošo, gan fizisko. Viņi visi apmeklē mūzikas sloku – divi spēlē vijoli, klavieres, saksofonu un flautu...”

Aleksandrs: „... un dažreiz uz nerviem spēlē (smejas)... Brīvdienās parasti muzicējam visa ģimene. Kā ģimenes ansamblis mēs uzstājamies skolas un bērnudārza koncertos. Mūsu zēni turklāt spēlē futbolu, bet meitenes nodarbojas ar jāšanas sportu.”

„Dažreiz kopā ar bērniem staigājam pa veikalu un jūtamies kā muzejā”

Aleksandrs: „Ļoti daudzi cilvēki skatās uz mūsu ģimeni ar neslēptu izbrīnu, nesaprotot, kā mūsdienās var būt tik liels skaits bērnu. Kad ejam pa veikalu, daži cilvēki uzsmaida, bet citi sāk skaitīt bērnus un uzskata, ka mums nav viss kārtībā ar galvu. Taču, kā reiz sacīja mans viedais vectēvs, laba nekad nevar būt par daudz... Kad ģimenē ir gaidāms pirmais bērns, vīrietis vienmēr domā, kā viņu uzturēt. Piedzimstot otrajam, trešajam un ceturtajam, saproti, ka resursu ir nepieciešams vairāk. Taču arī iespēju kļūst vairāk! Tu mainies pats, mainās tava attieksme pret dzīvi, bērniem, finansēm un ienākumiem, tava sirds burtiski kļūst lielāka un paveras jaunas iespējas. Mēs ar sievu esam maksimālisti. Taču ne tādā ziņā, ka maksimāli šķērdējam dzīvi, tērējam to izklaidēm un postošiem ieradumiem. Mēs cenšamies ņemt no dzīves visu, ko tā spēj mums dot.

Kad Marina paziņo, ka viņa atkal ir stāvoklī, vienalga pirmajā laikā ir šoks, jo atkal nāk klāt jauna atbildība. Taču, kad mazulis jau piedzimst, paiet mēnesis, viņa var atkal teikt: „Zini, ko? Es gribētu vēl vienu mazo...””

„Pēc pirmā bērna piedzimšanas grūtnieces man izraisīja drebuļus”

Marina: „Es vienmēr baidos no dzemdībām, bail ir vienmēr. Pirmoreiz man bija tik spēcīgs sāpju šoks, ka es sev toreiz teicu, ka vairāk bērnu negribu, un, pat skatoties uz grūtniecēm, mani pārņēma drebuļi. Bet pēc tam – kad piedzima otrais, nāca apziņa, ka tas ir dabīgs process, kas vienkārši ir jāpārdzīvo. Visgrūtākais brīdis mātei ir tad, ja visi bērni vienlaikus slimo. Taču esmu iemācījusies arī pret to attiekties mierīgi, protams, ja runa nav par nopietnām lietām.”

„Es pat no rītiem skrienu”

Marina: „Daudzi uzskata, ka liels skaits bērnu rada triecienu veselībai. Es visus bērnus līdz pusotra gada vecumam baroju pati. Nesen veicu veselības pārbaudi un pārsteidzu savu ģimenes ārstu, jo man veselība ir kā jaunībā, pat zobi un mati. Formas uzturēšanai noteikti nodarbojos ar sportu – katru rītu, pēc tam, kad esmu pavadījusi vecākos bērnus uz skolu, dodos skrējienā. Mēs daudz sportojam arī kopā ar bērniem – braucam ar skrituļslidām un velosipēdiem. Vārdu sakot, mūsu bērniem nav laika garlaikoties.”

Foto: no privātā arhīva

„Paspējam ar vīru iet uz randiņiem”

Marina: „Mēs esam iemācījuši vecākos bērnus tā, ka viņi dažas stundas spēj tikt galā ar mājas lietām bez mums - sakopj dzīvokli, nomazgā traukus.  Vispār mēs jau no agras bērnības radinām bērnus pie atbildības. Katram bērnam mājās ir sava zona, par kuru viņš atbild. Kāds sakopj dušu, kāds – bērnistabu, bet kādam ir jānomazgā trauki. Katru dienu pēc skolas mājasdarbu izpildīšanas (un tas ir prioritāri!!!) bērni palīdz vecākiem mājas solī.”

„Mūsu bērni nespēlē datorspēles

Aleksandrs: „Tā tas ir. Un laiku dīkā viņi nepavada. Bezdarbība rada tieksmi pēc negatīviem ieradumiem un nepareizas vēlmes. Mūsu dēli jau no pašas bērnības ir radināti pie darba, pie atbildības. Mums nav gāzes, māju mēs kurinām ar malku. Un man pat prātā nenāk doma, ka ērtības labad varētu pieslēgt gāzi. Bērnam ir jāsaprot, ka viņš izaugs un nevienam nav pienākuma kaut ko darīt viņa vietā, un paļauties dzīvē var tikai uz sevi. Kad mani dēli kļūs pieauguši, viņi varēs ne tikai uzturēt paši sevi, bet arī palīdzēt citiem. Arī es pats esmu tā audzināts. Mēs veidojam bērnos pareizu attieksmi pret lietām, pret dzīves panākumiem. Jo tas, kurš ir ieguldījis daudz darba, pret saviem sasniegumiem izturas mierīgi, nevis ar lieku lepnību.”

„Olimpiāžu laureāti”

Marina:  „Es neattiecos pret mācīšanos pārāk skrupulozi, jo fiziski nav iespējams kopā ar katru bērnu izsēdēt pie burtnīcām. Taču bērni mācās labi, un vecākie palīdz jaunākajiem. Piemēram, pavisam nesen notika olimpiāde starp dažādām skolām. Meita no vairākiem tūkstošiem dalībnieku visā Latvijā ieguva 6. vietu (savā skolā viņa ir pirmajā vietā).”

Foto: no privātā arhīva

„Visi pabrokastojam, un jau 20 netīru šķīvju grēda!”

Aleksandrs: „Pie mums nevalda nekāds kazarmu režīms, kur visiem sešos no rīta jāceļas, bet desmitos jāatrodas gultā. Jo nevis dzīvei ir jāvalda pār tevi, bet tev – pār dzīvi. Tādēļ brīvdienās mēs varam piecelties deviņos, sakopt māju, pavingrināties dziedāšanā, kaut ko paveikt pagalmā, bet pēc tam mums ir brīvais laiks. Un nav nekādu noteikumu. Mēdz būt tā, ka gribas kaut kur aizbraukt, bet mājās valda nekārtība. Taču tik lielai ģimenei nekārtības novēršana ir stundas jautājums. Tiklīdz paēdam, rodas 20 netīru šķīvju grēda! Daudzi cilvēki attiecas pret tādām lietām ļoti principiāli: kamēr trauki nebūs nomazgāti, nekur neiešu. Taču trauku dēļ nav vērts plēsties. Nekārtība jau nekur nepazudīs mūsu prombūtnes laikā, bet laikapstākļi gan var sabojāties. Un iespēja bērnu atpūtai būs palaista garām.”

Marina: „Protams, gribas bērnus kaut kā labāk organizēt. Taču tas nav iespējams arī fiziski. Gadās arī tā, ka bērni nevēlas kaut ko darīt, vai arī viens ir nokopis galdu, bet otrs uz nokoptā galda nolicis netīru krūzi. Un tad sākas strīdi. Dažreiz es aizdomājos, ka varbūt viņiem ir slikti, ka ir tik liela ģimene.  Bet, kad es viņiem jautāju, kādas viņi vēlētos paši savas ģimenes nākotnē, viņi vienmēr atbild, ka lielas.”

„Bērniem Turcija nav vajadzīga”

Marina: „Mums patīk atpūsties. Mēs divatā ar vīru bijām Izraēlā, tiesa, pirmoreiz 11 laulības gadu laikā. Bet ar bērniem mēs katru gadu dodamies uz kādu vietiņu netālu no Ventspils, Baltijas jūras krastā, ar baltām smiltīm un medūzām. Ir teltis, guļammaisi, ugunskurs un desiņas pludmalē – un nekāda Turcija mums nav vajadzīga!”

„Darbs mūs iedvesmo tāpat kā ģimene”

Marina: „Mēs ar vīru esam radoši cilvēki. Mēs radām izstrādājumus no granīta. Saša vada biznesu, bet es – grāmatvedību, un, kad ir noskaņojums, nodarbojos ar māksliniecisko gravēšanu akmenī. Dažreiz cilvēki pasūta veselas ainavas! Man došanās uz darbu ir veids, kā nedaudz izrauties no ikdienas. Un vēl – man nepatīk būt atkarīgai no vīra. Viņam jau tā pietiek rūpju, par mums gādājot.”

Foto: no privātā arhīva

Aleksandrs: „Es jau 20 gadu strādāju ar akmeni. Mūsu uzņēmumam ir algoti darbinieki, taču dažas lietas man patīk darīt pašam – zīmēt akmenī portretus, radīt sarežģītus gravējumus. Es ar prieku braucu uz darbu un ar prieku atgriežos mājās. Un mēs ar Marinu šajā ziņā esam vienādi.”

Foto: no privātā arhīva

„Es raudāju, kad uzzināju, ka esmu izglābusi bērnus no aborta”

Aleksandrs: „Mums ļoti bieži uzdod provokatīvu jautājumu, kāpēc mums ir tik daudz bērnu, vai mēs viņus plānojam? Patiesībā – nē, neplānojam. Taču nolēmām – cik piedzims, tik uzaudzināsim.”

Marina: „Mana ārste reiz man atklāti pastāstīja: „Pie manis bieži nāk sievietes, kuras vēlas veikt abortu. Un es gandrīz vienmēr viņām stāstu par tevi – ka tu nebaidies laist pasaulē bērnus un audzini viņus ar prieku. Un daudzas, dzirdot par tevi, no aborta ir atteikušās.” Pēc ārstes stāstītā es pārnācu mājās un pat apraudājos vīra klātbūtnē. Jo pat tādēļ vien – kaut vai vienas izglābtas bērna dzīvības dēļ – gribas būt par paraugu citām sievietēm... Vai es pati domāju par vēl kādu bērnu? Man ir sapnis – pēc kādiem 2–3 gadiem vēl piedzemdēt dvīņus.”