Artēziskās akas: neparasti apskates objekti Rīgā

29. Marts

Raiņa bulvāra abās pusēs atrodas senlaicīgas artēziskās akas, kas rotātas ar dekoratīviem metāla režģiem. Viena no tām redzama pie Stacijas laukuma, otrpus ēkai Raiņa bulvārī 33, bet otra – netālu no Krišjāņa Valdemāra ielas, pretim Raiņa bulvāra 3. namam. Kādreiz pilsētas iedzīvotāji ņēma no tām ūdeni, bet mūsdienās tās kļuvušas par apskates objektiem. Tās ir vienīgās šāda veida akas, kas saglabājušās no aizgājušajiem gadsimtiem.


Pirmās artēziskās akas un ūdensvads

Pirmās publiskās artēziskās akas Rīgā tika ierīkotas 1831. gadā, turklāt toreiz izveidoja uzreiz 11 urbumus. Lai arī pilsētā tolaik jau bija centralizēta ūdensapgāde, ko nodrošināja 1663. gadā atklātais ūdensvads, taču no Daugavas ņemtā ūdens kvalitāte bija visai slikta. Turklāt no koka būvētais ūdensvads bija pievienots tikai tām ēkām, kas atradās pilsētas centrā – tagadējā Vecrīgas teritorijā. Priekšpilsētu iedzīvotāji ūdeni joprojām ņēma no parastām grunts akām vai smēla tuvējās ūdenskrātuvēs. Šo ieradumu dēļ pilsētā bieži uzliesmoja dažādas epidēmijas.

Netīrā ūdens cena

19. gadsimta 90. gados Rīgā trīs gadus no vietas plosījās holēra, pēc tam – vēdertīfs, kas paņēma divus tūkstošus dzīvību. Pilsētas varas iestādes mudināja iedzīvotājus ūdeni pirms lietošanas vārīt un ļaužu pulcēšanās vietās uzstādīja mucas ar tīru dzeramo ūdeni, taču šie paņēmieni problēmu nerisināja. Tādēļ 1894. gadā tika nolemts publiskās vietās ierīkot jaunas artēziskās akas. Tādas tika izbūvētas Herdera laukumā, iepretī Bastejkalnam – toreizējā Basteja bulvāra pusē, kā arī pie Vecās Ģertrūdes baznīcas. Tīrā ūdens akas tika būvētas arī Rīgas priekšpilsētās un trīs gadu laikā to skaits sasniedza 30, no kurām veselas 11 atradās Pārdaugavā.

Rolanda statuja un artēziskā aka 20. gadsimta 30. gados
Foto: no autora kolekcijas

Akas kā pieminekļi

Vairākas artēziskās akas kļuva arī par apskates objektiem. Rīdzinieki vienmēr ir pauduši siltas jūtas pret savu pilsētu, to dažādi izgreznojot, tādēļ 1895. gada 25. augustā, ierīkojot artēzisko urbumu Rātslaukumā, tika pieņemts lēmums ūdens sūknēšanas vietai piešķirt greznāku veidolu. Neilgā laikā apkārtējo namu iedzīvotāji savāca tiem laikiem visai ievērojamu summu –  2800 rubļu. Tas ļāva sākt darbu pie bruņinieka Rolanda skulptūras, ko bija paredzēts uzstādīt virs akas. Šāda izvēle ir saistīta ar vēsturisko liecību – Rātslaukumā jau15. gadsimtā bija izvietots kokā grebts bruņinieka tēls, kas tolaik simbolizēja brīvību un bezbailību. Jaunā skulptūra gan tika kalta no granīta, un tās autori bija arhitekts Vilhelms Neimanis un tēlnieks Augusts Folcs. Statuju uz postamenta uzstādīja 1897. gadā, taču pēc Otrā pasaules kara Rolands nonāca Svētā Pētera baznīcā, kur to var apskatīt joprojām. Bet Rātslaukumā 2000. gadā tika uzstādīta šīs skulptūras kopija. Pilsētas gidi, stāvot pie skulptūras, aicina iedomāties kādu vēlēšanos, kā arī iedzert malku ūdens – par piemiņu no artēziskās akas, kas kādreiz atradās šajā vietā.

Skats no Bastejkalna uz Smilšu ielu, 20. gadsimta padsmitie gadi. Priekšplānā – „Zelta bruņinieks”
Foto: no autora kolekcijas

„Zelta bruņinieka” otrā dzīve

Ne mazāk interesanta vēsture ir akai, kas 1894. gadā tika ierīkota pretim Bastejkalnam – vietā, kur Meierovica bulvāris sastopas ar Smilšu ielu. Arī tur tuvējo māju iedzīvotāji bija izlēmuši ūdens sūknētavu izgreznot ar skulptūru. Par saziedotajiem līdzekļiem tika izgatavota kolonna, uz kuras uzstādīja pieminekli „Zelta bruņiniekam”. Pirmā pasaules kara laikā skulptūra tika evakuēta un aizceļoja nezināmās Krievijas tālēs, bet pēc neatkarības atgūšanas ar uzņēmēja Jevgeņija Gomberga gādību tika izgatavota tās kopija. Diemžēl skulptūras vēsturiskā vieta bija jau aizņemta, tādēļ kopiju uzstādīja kāda privātnama pagalmā, Vaļņu ielā 3. Mūsdienās „Zelta bruņinieks”, līdz ar Rolanda statuju, ir starp pilsētas ārvalstu viesu populārākajiem apskates objektiem.

20. gadsimta 30. gados „Zelta bruņinieka” vietā bija palicis tikai postaments
Foto: no autora kolekcijas

Ūdensvads Pārdaugavai

Pēc pilsētas komunālās saimniecības vēsturniece Mirdzas Ozoliņas aprēķiniem, 20. gadsimta sākumā Rīgā bija vairāk nekā 50 artēzisko aku. 1904. gadā pilsētnieki ūdeni sāka ņemt no Bukultos ierīkotās gruntsūdeņu ieguves sistēmas. Drīz vien pie tīra ūdens tika arī Daugavas kreisā krasta iemītnieki, kad 1906. gadā uzbūvēja cauruli pāri upei pa dzelzceļa tiltu. Tolaik šādas konstrukcijas ūdensvadi bija liels retums.

Tomēr Pārdaugavas labais piemērs bija drīzāk izņēmums. Pārējo priekšpilsētu iedzīvotāji, turoties pie vēsturiskajām tradīcijām, vēl ilgi ņēma ūdeni no tuvējām ūdenskrātuvēm un grunts akām. Pēc Mirdzas Ozoliņas teiktā, visā pilsētā bija 134 šādas ūdens ņemšanas vietas.

Tur, kur atrodas Vidzemes tirgus un Apes iela

Viena no vecākajām artēziskajām akām atradās tagadējā Vidzemes tirgus teritorijā, un to dēvēja par Lielo pumpi. 19. gadsimtā ceļinieki, kas ieradās pilsētā no toreizējās Pēterburgas šosejas (tagad – Vidzemes jeb Pleskavas šoseja), pie pumpja bieža apstājās, lai ievilktu elpu, padzertos un padzirdītu savus zirgus. Vēl viena iecienīta ūdens ņemšanas vieta atradās Brīvības ielas un Stabu ielas krustojumā – pie Raunas vārtiem. Arī pa šo ceļu Rīgā ieradās ļaudis no citām pilsētām, tādēļ tā nav nejaušība, ka vienu no tuvējām ielām sauc par Akas ielu (agrāk to šādā vārdā dēvēja arī vācu un krievu valodā).

Āgenskalna ūdenstornis 20. gadsimta 20. gados
Foto: no autora kolekcijas

Pēckara rezervuāri

Kā stāsta vēsturnieks Ēriks Žagars, pēc kara pie Vecās Ģertrūdes baznīcas, kā arī vietā, kur vēlāk tika uzbūvēta „Bērnu pasaule”, atradās divi milzīgi betona rezervuāri ar ūdeni. Visticamāk, tie tika uzbūvēti vācu okupācijas laikā, lai turētu gatavībā ūdeni ugunsgrēka gadījumam.

Sendienu liecinieki

Divas pēdējās artēziskās akas, kas saglabājušās līdz mūsdienām, tika atklātas 1901. gadā toreizējā Troņmantnieka (tagad – Raiņa) bulvārī. Dekoratīvais režģis vienai no šīm akām tika izgatavots Kārļa Šteinerta metālliešanas un kalšanas darbnīcā. Kā stāsta cienījama vecuma rīdzinieki, vēl pagājušā gadsimta 60. gados akas esot devušas ūdeni, un puikas nākuši pie tām padzerties pēc futbola kaislībām Esplanādē. Mūsdienās senās akas ir pilsētas apskates objekti, kas atgādina par laiku, kad dzeramajam ūdenim Rīgā bija liela vērtība.

Iļja Dimenšteins

Paziņojums par mājaslapas www.riga.lv sīkdatnēm ar norādēm uz mājaslapas sadaļu par sīkdatnēm, to pielietojumu un piekrišanas / piekrišanas atsaukšanas norādēm