Apnikušie mājdzīvnieki, sasirgušie meža zvēri un cilvēku nezināšanas upuri: Rīgas Zooloģiskā dārza iemītnieki

23. Janvāris, 2017

Rīgas zoodārzā dzīvnieki nonāk divos veidos. Viens – paredzamais veids, kad zoodārzs pats atved dzīvniekus no citiem zooloģiskajiem dārziem, otrs – neparedzamais, kad kāds tos vienkārši atved un atstāj. Neparedzamie veidi var būt dažādi – kāds ir atradis putnu ar lauztu spārnu, kāds ieraudzījis šķietami vientuļus stirnas vai zaķu mazuļus, kādam apnicis dzimšanas dienā uzdāvinātais trusītis, bet vēl kādam dienesti atņēmuši vannā turēto krokodilu.


Pēdējos gados atnesto dzīvnieku skaits samazinājies

Daļēji tas ir tāpēc, ka Rīgā ir sakārtots jautājums par problēmās nonākušo dzīvnieku aprūpēšanu. Tas nozīmē, ka sasirguši  savvaļas dzīvnieki nonāk Dr. Beinerta klīnikā, kur tiem tiek sniegta atbilstoša palīdzība. Citās pašvaldībās situācija ir atšķirīga – daudzām ir noslēgti līgumi par šādu dzīvo radību aprūpi, bet daļai to nav.

Otrs iemesls ir iedzīvotāju informētība. Jau daudzus gadus zoodārza speciālisti ir stāstījuši medijiem un interesentiem, kā rīkoties dažādās ar savvaļas dzīvniekiem saistītās situācijās. Šis darbs turpinās arī tagad, jo telefons zvana nemitīgi un sarunās tiek rasts labākais risinājums gan dzīvniekiem, gan cilvēkiem. Un ļoti bieži saruna beidzas ar to, ka ļausim dzīvajai radībai palikt dabā.

Tātad, ja ir radusies problēma un cilvēks nezina, ko darīt, tad vispirms ieteicams piezvanīt kādam speciālistam un pakonsultēties. Ja nepieciešams, var nosūtīt foto precīzākai lēmuma pieņemšanai. Mūsdienu tehnoloģijas to ļauj izdarīt veikli un bez lielām problēmām.

Stārķu labais PR

Zoodārza speciālists Māris Lielkalns atceras, ka vienu gadu vasarā esot bijusi spēcīga vētra, kas lauzusi daudz lapu koku, tādēļ izpostītas daudzas stārķu ligzdas. Un vienā dienā uz zoodārzu atnesti 40 stārķi! “Stārķis jau nav tāds mīļais radījums. Nav tā, ka nu saliec visus rindiņā un viņi visi labi dzīvos. Viņi ir nešpetni un citus triec prom,” atzīst Lielkalns.

Tostarp viņš piebilst, ka stārķiem esot ļoti laba reputācija, tāpēc cilvēki tos glābj aktīvāk nekā citus putnus. “Stārķiem ir ļoti labs sabiedrisko attiecību kantoris, jo ir labs imidžs un tas nozīmē, ka stārķim, lai kāds tas būtu un kādus nedarbus nedarītu, visiem ļoti gribas palīdzēt. Taču pēc šādas palīdzēšanas, viņš ziemu ir nodzīvojis mājās, kūtiņā, vai, nedod Dievs, no mazotnes izbarots, tad viņš vienkārši turpina dzīvot pie cilvēkiem un cilvēku tuvumā, un meklē cilvēku doto barību, viņš vairs nedodas atpakaļ savā savvaļas dzīvē, vienkārši vairs nesaprot to,” stāsta Lielkalns.

Cilvēki – nezinīši

Māris stāsta, ka pērnvasar bijis gadījums, kad braucis vīrietis tramvajā no Juglas un centru ar zalkti rokās. “Un viņam nez kāpēc bija ideja izlaist šo zalkti nevis ļoti skaistā un piemērotā vietā turpat tuvumā - Šmerļa mežā, bet gan otrā Rīgas galā. Tā kā vīrs tramvajā sācis plātīties ar rāpuli, pasažieri izsaukuši pašvaldības policiju. Protams, zalkti konfiscēja un atveda uz zoodārzu. Šis vīrietis stāstīja, ka tā ir zalkšu mātīte, un ka tā ir pilna ar olām. Lai gan patiesībā tas bija zalkšu tēviņš un zalkšu mātītēm augustā olas nemaz nemēdz būt, tās visas jau pavasarī tiek izdētas,” stāsta speciālists. Protams, ka zalktis pēc apskates palaists mežā.

Krokodils tuvējā dīķītī

Ir bijuši gadījumi, kad zoodārzā nonāk nepiemērotos apstākļos turēts lācis, dzīvokļos turētas eksotiskas čūskas – tīģerpitoni, anakondas un pat krokodils.

Atbilstoši Latvijas likumiem, inspektoru vai muitnieku konfiscēti dzīvi dzīvnieki tiek nogādāti Rīgas Zoodārzā. Gadu gaitā šādā veidā te ir nonākušas neskaitāmas čūskas, nepiemērotos apstākļos turēts lācis un arī jenots. Dažos gadījumos eksotiskus bēguļotājus atved ugunsdzēsēji. Dažreiz dzīvās radības atved paši saimnieki, kad vairs nespēj tikt galā ar saviem mājas mīluļiem.

Pirms vairākiem gadiem zoodārzā nonāca Nīlas krokodils, kurš tika atrasts Plakanciemā, Olaines apkaimē, pie vietējā dīķīša. Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta darbinieki metru garo rāpuli sagūstīja un nogādāja zoodārzā. Pēcāk atrada arī pašu saimnieku. Izrādījās, ka krokodilēns bija sasitis terāriju un devies brīvsolī. Tomēr beigu beigās saimnieks dzīvnieku vairs atpakaļ nedabūja un krokodilēns Krokse kļuva par pilntiesīgu zooloģiskā dārza iemītnieku.

Māris zina teikt, ka Nīlas krokodils ir viens no agresīvākajiem krokodiliem un izaug līdz pat  četriem metriem. “Tā kā aligators Čabulītis bija devies uz citiem medību laukiem, tad Tropu mājā viņa baseinā drīz tika ievietots jaunais krokodils. Taču mājvieta nebija īsti piemērota darbīgajam dzīvniekam. Krokodils ātri auga, sāka lēkt ārā no ūdens uz apmeklētājiem. Tā kā mēs jau bijām sagādājuši šim baseinam jaunus iemītniekus – pundurkrokodilēnus - un nebijām plānojuši turēt šādu lielu rāpuli, sākām meklēt Kroksei jaunas mājas. Beigu beigās Kroksi aiztransportējām uz Helsinku terāriju un tur viņa tagad dzīvo un jūtas omulīgi.

Cenšas stāstīt par to, kā labāk rīkoties

Katru gadu zoodārzs veic milzīgu informatīvo darbu, stāstot cilvēkiem, kā rīkoties, dabā ieraugot dzīvnieku. Piemēram, par roņu mazuļu glābšanu pludmalē. Cilvēki ir iegaumējuši vērtīgu informāciju, tādēļ rīkojas daudz sapratīgāk – piezvana speciālistam/koordinatoram un informē par redzēto. Diskusijā tiek noskaidrots dzīvnieka veselības stāvoklis, kā arī viņa atrašanās vieta. Tad iesaistās vides inspektors, kurš pieņem lēmumu – atstāt mazuli pludmalē vai nogādāt to pie speciālistiem tālākai aprūpei.

“Cilvēki ierauga dzīvnieku mazuļus un, tā kā tuvumā nav redzami viņa vecāki, nospriež, ka tie ir pamesti. Tad tos nes uz mājām “glābt”. Tomēr daudzkārt tā ir kļūdaina rīcība.

Ļoti daudzos gadījumos mazuļi varēja palikt, kur bija, un varēja normāli dzīvot, bet cilvēks savas nezināšanas pēc to ir savācis, kādas dienas paturējis mājās. Pa šo laiku vecāki jau patiešām pēcnācēju ir pazaudējuši un samierinājušies ar to, un tādēļ to aiznest atpakaļ uz atrašanas vietu vairs nedrīkst. Sapratis, ka nu ir ziepes un ka nu vairs netiek galā, nemāk roni barot, ved pie mums,” stāsta Lielkalns.

Modes kliedziens

Izrādās, ka cilvēki mīļdzīvniekus arī mēdz iegādāties modes pēc. Pavisam nesen stilīgi bija iegādāties Āfrikas pundurezi, tagad – Vjetnamas cūkas. Vēl iepriekš truši, šinšillas un fretkas. “Bieži zvana par sarkanausu bruņrupučiem – paņemiet manu rupuci, man jau viņš ir līdz kaklam,” saka Lielkalns. Situācija ir tāda, ka vienā brīdi visi iegādājas šos dzīvnieciņus, tad tie “iziet no modes” vai saimniekam apnīk ar viņu krāmēties ,un tad no viņa cenšas tikt vaļā.

Māris uzsver, ka cilvēkiem ir jāsaprot, kāpēc viņi grib šo dzīvnieku, vai viņi spēs ar to dzīvot, uzturēt un rūpēties visu mīluļa dzīvi. “Ja reiz esi iegādājies dzīvnieku, tad par to jārūpējas līdz tam laikam, kad viņš beidz eksistēt. Cilvēki attiecas vieglprātīgi pret šiem jautājumiem. Tostarp zoodārzs ir ārkārtīgi kategorisks pret dzīvnieku dāvināšanu, izņemot vienu gadījumu- ja šī dāvināšana ir saskaņota ar saņēmēju, ja tā nav saskaņota ar saņēmēju, tad to nedrīkst darīt. Piemēram, es jums tagad uzdāvināšu trusi – jums viņu vajag? Tā nedrīkst darīt, jo cilvēks nav tam gatavs. Tie uzreiz ir lieli ieguldījumi – terārijs, pēkšņi jāsāk domāt, kuru dzīvokļa stūri atvēlēs šim dzīvniekam, barības sagāde , nepieciešamais mikroklimats, kā arī jāpārskata savs dienas režīms un aktivitātes” uzskaita Lielkalns.

Vieglprātīgos nesoda

Pat atnestajiem dzīvniekiem, pat ja saimnieks godīgi atzīstas, ka tas viņam apnicis, zoodārzs nerājas. Karantīnas būros var sastapt dažādus dzīves “pabērnus” – ausaino pūci ar lauztu spārnu, kuru kāds bija paņēmis dakterēt, lapsu, ko kāda tante noturēja par bojā gājuša jenotsuņa mazuli un savākusi mazos lapsēnus no migas. Apmeklētājus skaļi šņācot sagaida arī bebrs Čāpiņš no Talsu puses, kuram mednieki nošāvuši vecākus, bet mazuli pēc vairāku dienu “aprūpes” atgādājuši uz zooloģisko dārzu.

Viņus visus zoodārza darbinieki baro un samīļo – un arī Tu vari palīdzēt – ja ieraugi mežā dzīvnieciņu, izvērtē, vai viņam patiešām nepieciešama Tava palīdzība  Ja nav pārliecības par pareizo rīcību, sazinies ar speciālistiem.

Visbiežāk labākā palīdzība ir atstāt mazuli tur, kur tas atrasts. Atceries, ka, atstājot dzīvnieku savvaļā, viņam ir izredzes izaugt lielam un pilnvērtīgam savas sugas pārstāvim, bet, nonākot cilvēka aprūpē, viņam diemžēl vairs nebūs iespējas atgriezties dabā. Un visa turpmākā dzīve tam būs jāpavada nebrīvē. Tas tādēļ, ka, izlaižot dabā neprašu, kas pieradis pie cilvēkiem, un vairs neprot sameklēt barību, baidās no briesmām, mēs nolemjam viņu drošai nāvei. Skarbi.