Apkaimju vēsture: interesanti fakti par Teiku

21. Decembris, 2017

Aiz VEF Kultūras pils skatam paveras spilgts reklāmas uzraksts: „Jaunā Teika”. Tā nosaukts dzīvojamais masīvs, kas top šajā labi pazīstamajā vietā. Mazāk zināma ir šīs apkaimes vēsture, kas patiesībā arī ir visai krāsaina.


Viss sākās ar arhitekta Hermanovska projektu

Pie sava vārda Teika tika pateicoties arhitektam Teodoram Hermanovskim. 1937. gadā pēc viņa projekta Zemitāna laukumā 2 tika radīts tam laikam moderns platekrāna kinoteātris, kas bija iekārtots interesantā, funkcionālisma stilā ieturētā ēkā. Tas gan ne tuvu nebija pirmais Hermanovska projekts, jo viņa biogrāfijā tobrīd varēja saskaitīt jau aptuveni 100 privātu un publisku celtņu, starp kurām ierindojās vēl kāds Rīgā kādreiz populārs kinoteātris – „Daile”. Savukārt, kino, kas atradās Zemitāna laukumā 2, tika nodēvēts par „Teiku”. Šādā vārdā tad sāka saukt arī visu apkaimi, kas aptver diezgan ievērojamu teritoriju – no Gaisa tilta līdz Biķernieku mežam.

Kinoteātris „Teika”. 1987. gads.
Foto: no autora kolekcijas

Neprecētiem strādniekiem, skolotājiem, medmāsām

Jāņem gan vērā, ka dzīvība šeit virmoja arī pirms Teikas vārda došanas XX gadsimta 30. gados. Jau XIX gadsimtā te atradās desmit viensētas. Vienu no tām sauca par Šmerli, kas mūsdienās ir iemūžināts Rīgas toponīmikā. XX gadsimta sākumā šādā vārdā sauca arī populāro restorānu netālu no tagadējās Sporta pedagoģijas akadēmijas.

Līdz XX gadsimta 20. gadu vidum rajons nevarēja lepoties ar plānveidīgu apbūvi – te haotiski slēja barakas, kur dzīvot pilsētas neprecētajiem strādniekiem. 1929. gadā Rīgas dome rajona attīstības plānu uzticēja izstrādāt arhitektam Pēterim Bērzkalnam. Desmit gadu laikā – līdz 1940. gadam – šeit uzcēla vairāk nekā 600 māju. Daudzas no šīm savrupmājām, būdamas racionālisma ietekmes paraugi, ir arhitektūras pieminekļi, starp kuru autoriem ierindojas arī S. Antonovs, N. Makedonskis un E. Bethers. Mājoklis Teikā toreiz bija pa kabatai pilsētas vidusšķirai: ārstiem, skolotājiem, kvalificētiem strādniekiem.

Privātmāja Teikā. 1936. gads. Arhitekts N. Makedonskis.
Foto: no autora kolekcijas

No velosipēdiem līdz lidmašīnām

Apkaimē darbojās arī daudzi uzņēmumi. Vairākus no tiem vecāka gadagājuma rīdzinieki vēl mūsdienās atceras ar labu vārdu: VEF, „Vairogs” (vēlākos gados pārdēvēts par RVR), „Ērenpreiss” (pēc kara – „Sarkanā Zvaigzne”). Starp citu viens no lielākajiem pirmskara pasūtījumiem velosipēdu ražotnē „Ērenpreiss” ienāca no Padomju Krievijas – austrumu kaimiņi vēlējās iegādāties 10 000 sacīkšu velosipēdu.

1932. gadā Teikā dibināja Valsts elektrotehnisko fabriku VEF. Sākotnēji tā specializējās radio un telefonu ražošanā, bet vēlāk izlaida arī fotoaparātus, automašīnas un pat sporta lidmašīnas. Padomju laikā tā bija vislielākā rūpnīca pilsētā, kas nodarbināja 25 000 strādnieku.

VEF rūpnīcas ēka. 1914. gads.
Foto: no autora kolekcijas

Vai Rīgā viesojies Gagarins?

Vienai no Teikas ielām dots Ropažu nosaukums. Padomju laikā tā tika pārdēvēta par Gagarina ielu, bet veco nosaukumu atguva pēc neatkarības atjaunošanas. „Kāds Gagarinam ar to sakars?” daudzi izbrīnīti jautā, uzzinājuši par ielas nosaukuma vēsturi. „Viņš taču nav bijis ne šeit, ne Rīgā vispār.”

Ropažu ielu Gagarins tik tiešām neapmeklēja, taču Rīgā viņš ir paviesojies. Lai arī toreiz laikrakstos par to nerakstīja, pasaulē pirmais kosmonauts šeit bija ielidojis pa ceļam no Maskavas uz Kubu. Lidmašīna nolaidās Spilves lidlaukā, kur Gagarinu nofotografēja laikraksta „Padomju Jaunatne” („Советская молодежь”) fotokorespondents Jurijs Glagoļevs. Man par to pastāstīja viņa skolnieks – Rīgas fotožurnālistikas metrs Boriss Koļesņikovs. 

Kafejnīca „Argo”. XX gadsimta 80. gadi.
Foto: no autora kolekcijas

Rīgas zinātnes centrs

Pēckara gados Teika kļuva par pilsētas zinātnes centru. Te darbojās vairāki Latvijas Zinātņu akadēmijas institūti, no kuriem daži strādā arī mūsdienās: Polimēru mehānikas institūts, Latvijas Valsts koksnes ķīmijas institūts, Fizikālās enerģētikas institūts, Latvijas Universitātes Elektronikas un datorzinātņu institūts. Organiskās sintēzes institūtā strādāja izcilais padomju ķīmiķis organiķis, furacilīna un daudzu citu pazīstamu medicīnas preparātu autors Solomons Hillers. Viņam par godu Latvijas zinātņu akadēmija katru gadu pasniedz Hillera balvu.

Organiskās sintēzes institūts. 1963. gads.
Foto: no autora kolekcijas

Padomju laikā apkaimē tika uzbūvēta arī Linezera klīnika, kas darbojas līdz mūsdienām.

Kopmītnes un futbols

Latvijas Valsts universitātes absolventiem, starp kuriem ir arī šo rindu autors, Teikas vārds atmiņā atsauc studiju gadus – XX gadsimta 70. gados te atradās LVU, RPI kopmītnes, kā arī LVU sporta bāzes slēpošanas sekcija. Tiesa, slēpot mums gandrīz nemaz nesanāca, jo ziemās nebija sniega. Treneris iedeva bumbu, ko mēs dzenājām no rudens līdz pavasarim, vai arī cauri mežam skrējām krosu.

Foto: no autora kolekcijas

Vēsture turpinās

Mūsdienās Teika ir viens no elitārākajiem Rīgas rajoniem – zaļš un tuvu centram. Vietējie apkaimes entuziasti bijušajā kinoteātra ēkā piedāvā atjaunot filmu demonstrēšanu, lai saglabātos senais nosaukums. Taču, manuprāt, Teikas vārds tāpat ir dzīvs. Ne jau velti jaunajam dzīvokļu projektam dots tas pats vecais nosaukums – jaunā Teika.

Iļja Dimenšteins