Ali no Pakistānas par Rīgu un to, kas ir kopīgs latviešiem un pakistāņiem

13. Oktobris

Par to, kā Rīgu redz Eiropas iedzīvotāji, rīdziniekiem ir aptuvena skaidrība: daudz kultūras iespēju un arī līdzību nav maz. Šodien pievēršamies dienvidaustrumiem – portāls Riga.lv tikās ar Ali no Pakistānas, lai uzzinātu, kā studentam – aspirantam sokas mūsu galvaspilsētā, kā arī lai uzdotu galveno jautājumu: kas gan Latvijai ir kopīgs ar Pakistānu?


Es mācos doktorantūrā biznesa vadību, un drīz jau būs pagājuši divi gadi, kopš dzīvoju Rīgā. Šajā laikā man ir bijusi daudzveidīga pieredze Eiropā, esmu ieguvis Erasmus stipendiju mobilitātes programmā un sešus mēnešus biju pasniedzējs Prāgā. Tagad esmu atgriezies Latvijā, lai turpinātu studijas.

Latvija ir Eiropas Savienībā un šeit ir salīdzinoši lēti mācīties – tas arī bija galvenais iemesls, kāpēc izvēlēties studijas šeit. Maģistratūru es pabeidzu Somijā, atgriezos mājās uz Pakistānu un kādu laiku pasniedzu tur. Bet mācības turpināt tomēr vēlējos Eiropas Savienībā. Es uzzināju vairāk par Latviju un sapratu, ka tā ir laba vieta. Visi dodas uz Lielbritāniju, Austrāliju, bet šīs valstis jau ir pārpildītas. Domāju, ka Ziemeļeiropa ir jauna vieta, kurai būtu jāpievērš vairāk uzmanības.

Mana ģimene atbalstīja manu lēmumu turpināt mācības Eiropā. Tas bija mana tēva sapnis – redzēt mani ar doktora grādu. Pakistānā mēs kopā veidojam savas ģimenes tēlu, kopīgi izpelnāmies apkārtējo cieņu. Bet mūsu valstī tu esi ļoti cienīts, ja tev ir augsts akadēmiskais grāds. Pakistānas universitātēs ir samērā augsts izglītības līmenis, bet ģimenē tika nolemts, ka es mācīšos tieši Eiropā.

Foto:

Ja godīgi, sākumā man šeit ne pārāk patika. Taču kamēr es dzīvoju Prāgā, izveidoju salīdzinošu čehu un latviešu analīzi. Tā es sapratu, ka Latvija ir vislabākā vieta, jo cilvēki ir atvērtāki un draudzīgāki. Prāga ir skaista, bet saziņas ziņā Latvija tomēr ir labāka, vienalga, vai tas ir universitātē, uz ielas vai jebkur citur.

Es biju dzirdējis par Baltijas valstīm vēl pirms studijām Rīgā. Kad mācījos Somijā, devos uz valodas kursiem, tur es ieguvu paziņas no Lietuvas. Mēs kartē izpētījām Šengenas zonu un tā es uzzināju par Latviju. 

Es cienu jebkuru cilvēku, neatkarīgi no tā, kur viņš strādā: bārā, kafejnīcā, vai vienalga kur citur. Jebkurš darbs ir vērtīgs. Es vienkārši domāju, ka esmu izaudzis no tā vecuma, kad varētu strādāt kafejnīcā. Ja es būtu pirmā kursa students vai pat ja mācītos maģistratūrā, es piekristu jebkuram papildus darbam, tagad man tomēr ir vajadzīgs kaut kas profesionālāks.

Es sapratu, ka ilgojos pēc Latvijas, kad devos mājās uz Pakistānu. Tāpēc bieži domāju par nākotni Rīgā. Es vēlētos dzīvot šeit, Latvijā – tā ir vieta, kur man ir laimējies sastapt brīnišķīgus cilvēkus. Un ne tikai salīdzinājumā ar Prāgu: Eiropā esmu bijis Polijā, Vācijā, Somijā, Beļģijā un Francijā. Tieši šeit es jūtos ļoti labi.

Pirms pārcelties uz Latviju, bija nelielas bailes. Kā es sapratu, šeit ir samērā konservatīva sabiedrība, uztraucos, ka dažos reģionos varu sastapties ar rasismu. Bet vēl aizvien nekas tamlīdzīgs nav noticis, taču reiz kļuvu par liecinieku naida runai no garāmgājēja puses, bet es nespriežu par sabiedrību pēc viena vienīga cilvēka attieksmes.

Es neesmu bijis daudz kur, galvenokārt esmu bijis centrā, vecpilsētā, vēl esmu apmeklējis Nacionālo mākslas muzeju. Pēc manas pieredzes vecās pilsētas daļas Eiropā ir ļoti līdzīgas. Bet man tās patīk – daudz cilvēku, svētku atmosfēra. Man patīk krastmala, Līgo svētki tur pagājušogad bija satriecoši. Vēl man patīk bāri un kafejnīcas, jo īpaši tās, kurās ir dzīvā mūzika.

Foto:

Jūra” šeit ir gandrīz visur, vismaz man tā šķiet. Ja es vēlos pabūt pie ūdens, vienkārši dodos pāri tiltam uz Lucavsalu, sēžu tur uz soliņa un izbaudu skatu. Jā, tā ir upe, nevis jūra, bet gūtais prieks ir līdzvērtīgs. Esmu bijis arī pie jūras, nevis Jūrmalā, bet gan otrā pusē – Saulkrastos. Pavadīju tur visu dienu, bija klusi un ļoti labi. Vel man patīk pilsētas parki, koku un mira dēļ. Sabiedriskais transports ir ļoti vienkārši saprotams, bet ar e-talona iegūšanu man palīdzēja paziņa no Indijas.

Laika apstākļi Rīgā mani neuztrauc vispār. Esmu dzīvojis Somijā, un, ja reiz esi izbaudījis Somijas laika apstākļus, tad nebiedē vairs nekas. Jā, reizēm ir ļoti drūmi un lietus līst bez mitas, bet Latvijas vasara man ir ideāli piemērota.

Pēc manām domām, Rīgai ir ļoti daudz plusu. Tas, ka šī pilsēta ir tik tuva dabai. Tas, cik ekonomiski šeit ir dzīvot – šeit ir ļoti lēta dzīvošana. Ļoti, ļoti. Pat lētāk, nekā Pakistānā, jo esmu no megapoles un tur, salīdzinot ar Rīgu, ir ļoti dārgi.

Tagad par mīnusiem. Galvenokārt tā ir valodas barjera, ne visi Rīgā labi runā angliski. Vēl es nezinu, kādas šeit ir darba iespējas ārzemniekiem un šeit ir ļoti maz prakses vietu angļu valodā. Vispār, ja vēlies uzsākt savu biznesu Rīgā, latviešu valoda ir obligāta prasība.

Foto:

Vēlos padalīties ar neparastu notikumu, kas ar mani notika, kad devos saņemt kredītkarti. Es devos uz centrālo banku, lai atvērtu bankas kontu, kur lielākā daļa darbinieku bija ļoti laipni. Taču sieviete, kas mani apkalpoja, pēc nelielas aizķeršanās paziņoja, ka nevar man atvērt bankas kontu. Un parādīja Google lapu, kurā bija rakstīts, ka kāds noteikts Ali A. no Pakistānas bijis tiesāts par finanšu korupciju. Es viņai saku: “Atvainojiet, tas neesmu es! Pakistānā dzīvo 200 miljoni cilvēku, starp kuriem ir tūkstošiem cilvēku vārdā Ali A.!” 

Pirms pārcelties uz Latviju, biju ieguvis visus nepieciešamos dokumentus, manu pasi neviens nepārbaudīja, es saņēmu vīzu. Es atrodos šeit legāli, bet pirms tam mācījos Somijā un ceļoju pa Eiropu. Ziņu rakstā, kuru man parādīja bankas darbiniece, nebija fotogrāfijas vai jebkādas citas informācijas… Pēc tam viņa man atvainojās un tomēr atvēra bankas kontu. Tas bija ļoti dīvaini, nekad iepriekš ar neko tādu nebiju saskāries.

Šeit diezgan bieži lūdz uzrādīt dokumentus – klubos, bāros. Es noteikti neizskatos pēc nepilngadīgā, man drīz būs doktora grāds! Bet pārbauda ne tikai mani, un spriežot pēc tā, kas tagad notiek pasaulē, labi vien ir, ka pārbauda.

Vietējais ēdiens ir ļoti labs. Bet, ja godīgi, visbiežāk es dodu priekšroku tieši kebabam, kaut gan tie atšķiras no īstiem kebabiem, kādi ir nopērkami Pakistānā. Vēl esmu nogaršojis dažādas jūras veltes un ēdienus ar tām, bieži gatavoju tos pats. Vēl ēdu vistu, zivi. Bet vienalga gatavoju Pakistāņu manierē, tāpēc viss padodas ļoti ass un sātīgs.

Man ir palaimējies dzīvot šādā mājā, kur katram brālim ir sava atsevišķa vieta ģimenei, bet vienalga visi esam kopā. Un pat ja mums piedāvātu dzīvot atsevišķi, mēs to negribētu! Galu galā ir tik daudz kas, par ko parunāt, tik daudz kas, par ko pastrīdēties. Iespējams, reizēm šāds dzīvesveids ierobežo personīgo telpu, bet, salīdzinot plusus un mīnusus, plusu viennozīmīgi ir vairāk. Dzīvot kopā, dalīties, sarunāties – tā arī ir mīlestība. Ir lieliski, ja cilvēki tā var atļauties dzīvot.

Foto:

Es bieži ievēroju, ka ģimenes “struktūra” Latvijā, kaut gan ir nedaudz citādāka, daudzējādā ziņā tomēr ir līdzīga pakistāņu ģimenes struktūrai, vismaz tā ir tuvāka, nekā Rietumeiropā. Es redzu vecmāmiņas, kuras pastaigājas ar mazbērniem, cilvēkus, kuri dzīvo kopā ar vecākiem vai netālu viens no otra, un tas ir ļoti labi. Es neko tādu neesmu redzējis Polijā un Somijā, bet šeit ir pieņemts, ka bērni pavada laiku kopā ar vecākiem, kad brāļi un māsas pastaigās ņem līdzi jaunākos. Man patīk, ka Latvijā ir svarīgas ģimenes vērtības. Tas ir ļoti labi un tā ir kopīgā īpašība manai dzimtenei un Latvijai.

Tāpat es uz Rīgu atvestu mūsu nacionālo ēdienu un noteiktus pasākumus, piemēram, pūķu festivālu.

Diemžēl Latvijā un pasaulē cilvēku viedoklis par Pakistānu ir ļoti vispārināts un balstīts uz nepatiesu atspoguļojumu. Mazāk nekā 5% Pakistānas iedzīvotāju ir ekstrēmiski noskaņoti, bet kopumā tie ir cilvēki, kuri dzīvo pie Afganistānas robežas. Pārējā Pakistāna, 90-95% iedzīvotāju ir cilvēki, kuri līdzinās man: liberāli noskaņoti, kulturāli un dzīvespriecīgi.

Jā, Latvija ir neliela valsts, bet investorus varētu ieinteresēt ar daudz ko. Latvijai ir jāaug. Man ir svarīgi darīt praktiskas lietas, kas nāktu par labu jūsu valstij. Ja es šeit dzīvoju, ja es šeit saņemu zinātnisko stipendiju, man šai valstij ir jādod kaut kas pretī, tas ir mans pienākums.