Alberta ielas izlecējs - Rīgas lepnumu kādreiz kritizēja bez žēlastības

Mūsdienās diez vai kāds atļautos Alberta ielu nepieskaitīt pie lielākajiem pilsētas lepnumiem. Taču Rīgas jūgendstila radītājam Mihailam Eizenšteinam dzīves laikā nācās pārdzīvot veselu apvainojumu lavīnu. Kolēģi viņam pārmeta gan gaumes trūkumu, gan kāri pēc “izlekšanas”.


Man Alberta iela nozīmē ko krietni vairāk par kārtējo apskates objektu – šīs ielas namā ar 6.numuru aizritēja manas dzīves pirmie seši gadi. Atmiņā palikusi istaba, kurā dzīvoju kopā ar vecākiem – to sauca par “meitas istabu”, jo pirmskara Latvijā šādās istabās dzīvoja kalpotāji. Atceros garum garos koridorus, lieliskās podiņu krāsnis… Un, protams, komunālā dzīvokļa kaimiņus, kuri piederēja augstākajām inteliģences aprindām. Viņu vidū bija arī Krievu drāmas teātra aktieri Vladimirs Cibins un Adele Skorobogatova. Vēlāk, pārceļoties uz dzīvi citviet, mani vecāki turpināja ar viņiem uzturēt draudzību, viesojoties Alberta ielas namā.

Tagadējās Alberta un Antonijas ielas stūrī atradās vidusskola, kurā mācījās mana māsa. Tikai vēlāk uzzināju, ka pirms kara tur darbojusies slavenā Ludmilas Tailovas sieviešu ģimnāzija.
Grūti tam noticēt, bet Alberta iela sāka veidoties tikai pagājušā gadsimta sākumā. Vēl 19. gadsimta beigās te pletās vien pļavas un dārzi. Pirmā jūgendstila ēka tika uzcelta 1903. gadā pēc Mihaila Eizenšteina projekta, ko viņam pasūtīja guberņas tiesas priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Ļebedinskis – šis kungs bija apkaimē iegādājies vairākus zemesgabalus. Vēlāk tur tika uzbūvēta vesela māju galerija, kas atnesa šai ielai slavu un ievērību.

Mihails Eizenšteins. Privāti

Lai arī pavisam īsi, taču nevaru nepastāstīt par arhitektu Mihailu Eizenšteinu, kas projektējis lielāko daļu šejienes ēku. Padomju laika literatūrā mēdza apgalvot, ka viņš cēlies no pārkrievojušos vāciešu ģimenes Pēterburgā. Tagad mēs gan esam uzzinājuši ko citu: lai arī Eizenšteinu ģimene uz Ņevas krastiem patiešām pārcēlās no Vācijas, taču viņi bija nevis vācieši, bet gan ebreji, kas turklāt vēl pieņēmuši pareizticību. Pēterburgā Eizenšteins absolvēja Civilinženieru institūtu un 1897. gadā pārcēlās uz Rīgu. 26 gadus vecais arhitekts šeit ieradās kopā ar dzīvesbiedri Jūliju Koņecku, un jaunais pārītis uzreiz noīrēja lepnu dzīvokli ar logiem uz pašu Strēlnieku dārzu. Greznie apartamenti atradās visdārgākajā galvaspilsētas rajonā – “bulvāros”, kā toreiz dēvēja Nikolaja bulvāri 6 (tagadējā Krišjāņa Valdemāra ielā).
 
No kurienes gan tādam jauniņam inženierim, kurš vēl tikai sāka savas karjeras gaitas, bija pieejami tik lieli līdzekļi? Viņš bija apprecējis bagātu sievu – 1. ģildes tirgotāja un kuģu kompānijas „Koņeckis un Co” īpašnieka meitu. Jūlijai bija sarūpēts labs pūrs – no Pēterburgas uz jauno Rīgas dzīvokli tika piegādātas greznas mēbeles, kristāls, sudrabs, porcelāns un arī jaunās līgavas pianīns.

Taču ģimenes dzīve neveidojās kā cerēts. Jūlija vīru turēja aizdomās par neuzticību. „Kā šodien atceros māmiņu, kas burvīgā sarkanzaļi rūtotā zīda blūzītē histēriski skrēja cauri dzīvoklim, lai mestos kāpņu šahtā. Atceros, kā tētis viņu, histērijas pārņemtu, nesa atpakaļ,” Sergejs Eizenšteins atceras bērnību.

1909. gadā laulība tika šķirta. Jūlija atgriezās Pēterburgā un līdz ar viņu aizgāja arī bagātīgie dzīves apstākļi. Taču dēls Sergejs palika Rīgā – kopā ar tēvu.



Nožēlas cienīga iela

Dzīves piepildījumu Mihails Eizenšteins atrada radošajā darbībā – pēc viņa projektiem tika uzceltas 19 mūra dzīvojamās mājas. Vairums no tām uzplauka Alberta ielā.

Šo ēku fasādēs var vērties kā mākslas darbos vai žilbinošās dabas parādībās: suģestējošas maskas, kurās nereti ielavījušās šausmu grimases, spārnoti briesmoņi, sfinksas… Namu dekorācijas nevienu neatstāj vienaldzīgu. Par šo ielu savā laikā rakstījis arī slavenais padomju literatūrzinātnieks, rakstnieks Viktors Šklovskis. Tomēr gan tad, gan Eizenšteina dzīves laikā, gan arī šodien profesionāļi ēkām velta ne mazums pārmetumu. „Žēl visa skaistā rajona, žēl iztērētā darba un materiālu,” 20. gadsimta sākumā rakstīja arhitekts J. Vanags. Viņa kolēģis G. Pīrangs 30. gados, runājot par jūgendstilu arhitektūrā, turpināja uzturēt nosodošo līniju: „Jūgendstils nenoturējās ilgi un Rīgā neatstāja būtiskas pēdas. Tikai nožēlas cienīgā Alberta iela tam pilnībā kritusi par upuri.”  „Gaumes trūkums atspoguļojies Alberta ielas, ko gandrīz pilnībā apbūvējis Mihails Eizenšteins, namu fasādēs,” 20. gadsimta 70. gados rakstīja LVU Žurnālistikas katedras vadītājs Rems Trofimovs.

Tēva iedvesmots dēls

Mihaila Eizenšteina radītie nami nav vienīgā liecība, ko Alberta iela ierakstījusi vēsturē. Šeit savus bērnības un jaunības gadus pavadījis viņa dēls – izcilais kinematogrāfa novators Sergejs Eizenšteins. Viņa bērnībā zīmētajos filmu sižetos redzamas sfinksas, kas nokāpušas no postamentiem, dodas pastaigā pa Rīgu. „Varbūt Sergejs Eizenšteins atcerējās savus bērnu dienu zīmējumus, kad Alupkā ieraudzījis marmora lauvas, viņš iedomājās tās atdzīvināt „Potjomkinā”?” raksta V. Šklovskis savā grāmatā.

Iela atminas arī Vladimiru Majakovski. 1922. gadā Rīgas apmeklējuma laikā viņš lasīja dzeju Alberta ielā 11, kur atradās klubs Padomju Krievijas tirdzniecības pārstāvniecībai Latvijā. Pēc dzejnieka Meinarda Rudzīša atmiņām tikšanās laikā policija pat nobloķējusi ielu, lai ierobežotu dzejas kārotāju pūļus. 

Bet namā ar 12. numuru dzīvoja latviešu glezniecības un dramaturģijas klasiķi Janis Rozentāls un Rūdolfs Blaumanis. Šobrīd ēkā izvietojušies veseli divi muzeji – Jaņa Rozentāla un Rūdolfa Blaumaņa muzejs, kā arī Rīgas Jūgendstila muzejs. Starp citu, namu Alberta ielā 12 projektējis Konstantīns Pēkšēns – viens no izcilākajiem latviešu arhitektiem.



Ievērības cienīgs ir arī nams, kas atrodas ielas pretējā pusē – 19. gadsimta 30. gados tur atradās policijas pārvalde. Tieši pa šīs iestādes logu 1933. gadā uz ielas bruģa „izkrita” komjaunietis Fricis Gailis. Godinot bojāgājušo, pēc kara šo ielu pārdēvēja viņa vārdā, bet 90. gados ielai tika atgriezts tās vēsturiskais nosaukums.  
 
Kā apgalvo arhitektūras lietpratēji, Alberta ielas namiem raksturīgs „pārmērīgs dekoratīvisms.” Varbūt tiešām „daudzi viņa ēku plānojumi neizceļas ar funkcionalitāti”. Nevar izslēgt, ka „Eizenšteina radošā metode saglabājusies tāda pati kā 19. gadsimta otrās puses arhitektūrā”. Un tomēr... mani, tāpat kā tūkstošus rīdzinieku un pilsētas viesu, atkal un atkal kā suģestējošs magnēts pievelk tieši šī iela. Un nevis kāda no blakus šķērsielām, kurās neatradīsiet līdzīgas arhitektoniskas „kļūmes” vai “sliktas gaumes” paraugus.
 
Iļja Dimenšteins

Fotogrāfijās:
Alberta iela 1910. gadā.
Eizenšteini dzīvoja Nikolaja bulvārī (tagadējā Krišjāņa Valdemāra ielā).
Pilsētas reālskola, kur mācījās nākamais kinorežisors.