Aizkulišu noslēpumi

Par vienu no vērienīgākajiem Rīgas kā Eiropas kultūras galvaspilsētas programmas atklāšanas pasākumiem kļuva Riharda Vāgnera opusa Rienci. Triumfs un sakāve iestudējums Latvijas Nacionālajā operā. Tie, kuri nepaguva to noskatīties janvārī, uzvedumu varēs redzēt gadskārtējā Rīgas Operas festivāla laikā jūnijā. Bet Rīga.lv stāsta, kā savijušies slavenā vācu komponista un Latvijas galvaspilsētas likteņi. Turpat jau arī visu Rīgas teātru pirmsākumi.


Autors: Iļja Dimenšteins

Vāgnera diriģenta zizlis
 
Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā goda vietā ir novietots senatnīgs diriģenta zizlis ar smalku sievietes plaukstiņu galā. Tas ir viens no retajiem pierādījumiem, ka pilsētā Daugavas krastos reiz mitis R. Vāgners, kurš divus gadus veica kapelmeistara pienākumus Rīgas Vācu teātrī – tagadējā Vāgnera zālē.
 
Pa maestro pēdām
 
Teātris toreizējā Grosse Königstrasse (Lielā Ķēniņu iela, tagad Riharda Vāgnera iela 4, kur atrodas Vāgnera zāle) tika uzcelts pēc vācbaltu barona, valsts padomnieka Baltijas guberņā, mākslas mecenāta Oto Hermaņa fon Fītingofa ierosmes. Tieši viņš arī ziedoja līdzekļus ēkas būvniecībai. Fon Fītingofs bija nolēmis tagadējo Kaļķu un Vāgnera ielu stūrī uzcelt respektablu dzīvojamo namu, bet tam līdzās – ēku, kurā būtu izvietots pirmais pilsētas klubs Musse. Plašajā ēkā telpas atradās arī teātrim. Skatītāju zālē bija 500 vietu – nav maz, ja ņem vērā, ka visā Rīgā tobrīd dzīvoja ne vairāk kā 20 tūkstoši cilvēku. Jaunajam teātrim tika dots pavisam vienkāršs nosaukums – Vācu teātris. To atklāja 1782. gada 15. novembrī ar Gotholda Efraima Lesingaa lugas Emīlija Galoti pirmizrādi. Aktieru trupa un 24 muzikanti bija uzaicināti no Vācijas.


 
R. Vāgneru uz Rīgu atveda likteņa pavērsiens pusgadsimtu vēlāk – 1837. gada augustā. Tiesa gan, toreiz viņš bija vien daudzsološs 24 gadus vecs mūziķis, kuram Rīgā bija apsolīts kapelmeistara amats pilsētas teātrī. Jaunajam muzikantam, kurš līdz tam bija uzstājies tikai Magdeburgas un Kēnigsbergas provinces teātros, nebūtu gudri atteikties no tik lieliskas iespējas.
 
Rīgā R. Vāgners ieradās kopā ar jauno sievu un viņas māsu. Sākumā viņi apmetās kādā dzīvoklī Vecrīgā, Kaļķu ielā, turpat līdzās teātrim. Taču drīz vien dārgie apartamenti bija jāpamet un jāpārceļas uz pieticīgo Pēterburgas forštati (tā toreiz dēvēja teritoriju aiz tagadējā Brīvības pieminekļa). R. Vāgners noīrēja mājokli divstāvu koka ēkā, kuras īpašnieks bija krievu kupcis Bodrovs. Šī ēka tagadējo Brīvības un Dzirnavu ielu stūrī nav saglabājusies līdz mūsdienām – tās vietā tagad slejas nams, kurā izmitinājies Lattelecom. 1894. gadā žurnālists Češihins avīzē Rīgas Vēstnesis R. Vāgneru aprakstīja šādi: „Vēl līdz pat šai dienai Pēterburgas forštates iedzīvotāji, diendienā ejot garām šim namam, atceras Vāgneru – to, kā viņš, tērpies halātā, ar turku fesku galvā un pīpi mutē, pavasaros mēdza sēdēt pie atvērta loga... Vāgnera izteiksmīgie un enerģiskie vaibsti viņa ierasti bālajā sejā iezīmēja tādas kā ciešanu grumbas...”


 
Mūzikas revolucionārs
 
 1839. gada ziemā kapelmeistara dzīvoklī bieži mēdza pulcēties draugi un pēc nošu uzmetumiem atskaņot fragmentus no operas Rienci, pie kuras partitūras R.Vāgners tobrīd strādāja. Pastaigā pa pilsētu maestro parastais pavadonis bija suns – ņūfaundlends Robērs. Suni viņam bija uzdāvinājis kāds angļu kupcis, kura meitām R.Vāgners mācīja mūziku. Robērs sekoja komponistam pa pēdām gan ziemā, gan vasarā, un viņam patika nopeldēties pilsētas kanālā. Pat ziemas spelgonī ņūfaundlends pamanījās ielēkt visos āliņģos. Teātrī jaunais diriģents bez garas domāšanas ķērās vērsim pie ragiem: papildināja repertuāru, galvenajām lomām noklausījās dziedātājus, kuri „vēl nebija paguvuši ieslīgt operteātra rutīnā”. Jaunievedums bija arī tas, ka, iestudējot nozīmīgas izrādes, tika pieaicināts kara orķestris. Pēc diriģenta ieceres, tam bija jāpastiprina „pūšaminstrumentu rotaļas”. Taču atradās arī tādi, kam jaunā kapelmeistara jaunievedumi nebija pa prātam. Teātra direktors Golcs bija pārliecināts, ka Rīgai nav vajadzīga nopietna opera: repertuāram, pēc viņa domām, bija jābūt saprotamam vienkāršiem ļaudīm. Pilnīgi pietiktu ar jautrām vodeviļām, asarainām drāmām un primitīvām komēdijām.

„Viņš stundām mocīja manus ļaudis bezgalīgos mēģinājumos,” savās atmiņās rakstīja Golcs. „Nekas nebija pēc viņa prāta, viss bija slikti, nepietiekami smalki! Sūdzības bira viena pēc otras...” Un tomēr, neraugoties uz iebildumiem, R.Vāgneram izdevās pacelt Rīgas teātra līmeni. Viņš iestudēja Mocartu, Vēberu, Bellīni. Netika aizmirsti arī kapelmeistara sacerējumi. Rīgā viņam radās ideja par dramatiskas operas iestudēšanu pēc Bulvera-Litona vēsturiskā romāna Rienci jeb pēdējais tribūns motīviem. R.Vāgners sacerēja mūziku un libretu Rienci varenās prāta un sirds domas uzkurina manos nervos mīlas trīsas.
 
Tomēr opera rampas gaismas gadu vēlāk Drēzdenē. Bet 1839. gada nogalē R. Vāgners bēga no Rīgas. Jūnijā viņš kopā ar teātri aizceļoja uz Mītavu, bet no turienes nelegāli šķērsoja Prūsijas robežu.


 
Pametot Rīgu
 
Bēgšanas iemesls bija finanšu problēmas – vēl būdams Vācijā, R. Vāgners paguva iekulties parādos un cerēja, ka Daugavas krastos kreditori viņu neatradīs. Taču viņš kļūdījās. Patiesību sakot, bija arī citi iemesli pamest pilsētu. Golcam tomēr izdevās panākt savu – viņš padzina R.Vāgneru no diriģenta pults. Bet pats galvenais: vietējie aristokrāti izturējās pret viņu kā pret plebeju un nožēlojamu muzikantiņu. „Es pametu Rīgu mierīgi un bez satraukuma,” rakstīja Loengrīna un Klīstošā holandieša autors daudzus gadus vēlāk. „Es jutu to pašu, ko Rīga juta pret mani. Man tikai žēl orķestra mūziķu, un es ceru, ka arī viņi domā tāpat.” Aizbraucot R. Vāgners sava Rīgas namsaimnieka ģimenei atstāja visdārgāko, kas viņam piederēja, – oriģinālu, mākslinieciski izrotātu diriģenta zizli. Tas tika nodots no paaudzes paaudzē, līdz to savā īpašumā pārņēma pilsētas muzejs.
 
Vēl kādu ar slaveno komponistu saistītu relikviju pirms Pirmā pasaules kara varēja aplūkot vietējā krodziņā Lauru vainags, kurš atradās tagadējā Kaļķu ielā 24. Tas bija liels alus kauss, kura vāciņā bija iegravēti iniciāļi „R.V.” – R.Vāgnera personīgā alus krūka. Krodzinieki bieži mēdza to izrādīt apmeklētājiem.
 

Foto - F64 un Kaspars Garda (Rīga 2014)