6 stāsti no Rīgas patversmēm

8. Aprīlis, 2016

Lielākā daļa patversmes iemītnieku slikti dzīvojuši vienmēr – izauguši nelabvēlīgās ģimenēs, nav spējuši atrast vietu dzīvē, reti kuram no viņiem nav alkohola problēmu. Taču ir arī tādi, kas nonākuši patiesi sarežģītā dzīves situācijā. Un patversme ir iespēja pārdzīvot dzīves melno periodu. Pilsētas vadība dod cilvēkiem iespēju nenosalt uz ielas, pārnakšņot siltumā, nomazgāties, saņemt tīru apģērbu – minimumu startam. Protams, ja cilvēks pats to grib.


Par to, cik Rīgā ir bezpajumtnieku, statistikas nav. Pavisam galvaspilsētas pašvaldība bezpajumtniekiem var nodrošināt 703 gultas – dažādās Rīgas patversmes nodaļās. Ja nepieciešams, liela aukstuma gadījumā, – 956 vietas. Protams, ja būs vajadzība, izmitinās arī vairāk – uz ielas nosalt nevienu neatstās. Pilsētā darbojas zupas virtuves, Dienas centrs – tur var pavadīt laiku, kad nav, kur iet. Ir sociālais dienests un darbinieki, kas var palīdzēt pakāpties dzīvē nedaudz augstāk. Taču gandrīz visi bezpajumtnieki ir pieraduši šādi dzīvot un savu dzīvi vēlas mainīt tikai sarunās ar žurnālistiem. Nezina jau arī, kas būtu maināms, jo skaistu dzīvi viņi redzējuši tikai televizorā.

Foto:

Aleksandrs, 32 gadi

Aleksandru nenācās ilgi pierunāt izstāstīt savu stāstu. Viņš viesmīlīgi aicināja apsēsties pie galda Rīgas patversmē Maskavas ielā 208. Te viņš ir savējais. Visus zina, palīdz uzturēt patversmē tīrību un kārtību. Viņam ir tikai 32 gadi. Nakts patversmē mīt jau trešo gadu.

„Mani viss apmierina, par dzīvi nesūdzos,” viņš stāsta, plati smaidot. Jaunajam vīrietim ir vecāki, taču dzīvot ar viņiem zem viena jumta viņam nepatīk. „Dzīvoju patversmē, jo valsts man nepiešķīra dzīvokli,” stāsta Aleksandrs. Uzskata, ka nopelnīt naudu dzīvoklim mūsu valstī nav iespējams, bet īrēt ir pārāk dārgi – kādi 300 eiro mēnesī noteikti jāmaksā.

„Patversmē ir kompānija un paēdina arī. Reiz došos uz ārzemēm un nopelnīšu naudu savam dzīvoklim.”

Foto:

Aleksejs, 47 gadi

Ēdnīcas stūrī, patālāk no citiem, – vīrietis pusmūža gados. Viņš sēž līdzās strāvas rozetei – lādē telefonu. Vēlas parunāt ar meitu, taču telefons salā izlādējies. „Protams, es varu pastāstīt par sevi, man nav nekā slēpjama. Kā dzīvoju pirms desmit gadiem? Viss bija normāli. Bez dzīvokļa paliku, jo to atņēma par parādiem. Nemaksāju, jo nebija darba. Izšķīros ar sievu. Tā arī nonācu patversmē. Pirmo reizi te ierados 2015. gada augustā,” viņš stāsta.

Aleksejs, protams, vēlas labāku dzīvi. Taču darbu atrast ir grūti, jo nezina latviešu valodu. Kaut kā neiemācījās, nebija, ar ko kontaktēties, un līdz pat šim brīdim iztiek bez tās. Dienā meklē iespēju piepelnīties, jo patversmē dzīvot ilgi nav iespējams. Arī sarast ar istabas biedriem nav bijis vienkārši.

„Ziniet, kā tas ir – viens šņāc, cits krāc, cilvēki ir dažādi,” savos novērojumos dalās Aleksejs.

Foto:

Stass, 30 gadu

Kamēr Aleksejs stāsta savu īso stāstu, ēdnīcā ienācis jauns cilvēks. Viņš ļoti atšķiras no pārējiem. Pirmais iespaids – vai nu darbinieks, vai nu atnācis kādam pakaļ uz patversmi. Taču nē – arī Stass nakšņo šeit. Stāsta, ka šeit nokļuvis pavisam nesen, pēc Jaungada. „Kādu laiku lietoju narkotikas, sabojājās attiecības ar vecākiem. Taču esmu nostājies uz pareizā ceļa, esmu apmeklējis vairākus rehabilitācijas kursus,” stāsta Stass. Pēdējā laikā pelnījis ar grafisko dizainu. Apgalvo, ka daudz, taču esot uzmests, pēc tam nozagts dators un pase. Nav bijis vairs naudas, ko maksāt par dzīvokļa īri, vecākiem palīdzību nolēmis nelūgt. „Man vairs nav, kur iet. Visiem paziņām – katram savas problēmas. Māte un tēvs mani apspiež, uzskata mani par neveiksminieku,” nobeidz Stass.


Rīgas patversmes sieviešu nodaļa izvietota Eiženijas ielā 1. Šeit, tāpat kā vīriešu nodaļā, cilvēki par sevi stāsta maz. Taču trīs sievietes piekrita pastāstīt par to, kā viņas nonākušas nakts patversmē.

Foto:

Alla, 64 gadi

„Esmu juriste, zinu, ko rakstīt,” saka Alla un lēni velk burtus uz papīra, dodot piekrišanu viņas stāsta publicēšanai. Taču juriste viņa bijusi sen – vēl padomju laikā. Beigusi universitāti Vladivostokā un sadales rezultātā nonākusi Rīgā. Te iepazinusies ar savu nākamo vīru. „Dzīvojām divatā. Bērnu mums nebija. Pietika vienam ar otru. Vīram bija insults, pēc tam vēl viens, taču viņš turpināja strādāt un mani uzturēt – mēs dzīvojām īrētā dzīvoklī. Pēc trešā insulta viņš nomira,” stāsta Alla. Viņa strādājusi tikai padomju laikā. Darbu savā specialitātē patlaban atrast nevar – nezina latviešu valodu. „Nu, kam man šobrīd latviešu valoda? Pirms 10 gadiem, tad gan… Taču kaut kā iemanījos iztikt arī bez tās.”

Alla saņem invaliditātes pensiju – 64 eiro mēnesī un stāv rindā, lai saņemtu sociālo dzīvokli.

Foto:

Brigita, 76 gadi

„Bērni man ir. Divi. Kaut kur klaiņo,” stāsta Brigita. Viņai ir 76 gadi, un 19 no tiem pavadīti ieslodzījumā. „Nav jau tā, ka 19 gadus bez pārtraukuma sabiju cietumā. Bija septiņi termiņi pēc dažādiem pantiem,” viņa precizē. „Man ir problēmas ar acīm, gandrīz neko neredzu. Patversmē man ļoti patīk – tas nav kā dārza mājiņā mitināties! Te es nomazgājos, drēbes nomainu. Dienā braucu uz Centrāltirgu – saelpoties, tur gardi smaržo.  Pēc tam var pastaigāt pa stacijas apkārtni un ieiet autoostā televizoru paskatīties,” stāsta Brigita, berzējot ar pirkstiem acis. „Patversmē man patīk. Šeit es būšu līdz kapa malai. Te ir garšīga zupa ar teftelīšiem un karsta tējiņa,” viņa smejas.

Foto:

Natālija, 54 gadi

Natālija sevi kopj – krāso matus, viegli uzkrāso acis. „Agrāk dzīvoju parastu dzīvi. Divi bērni, divi vīri, svētki. Mēs parasti tik labi sagaidījām Jauno gadu,” stāsta Natālija un viņas seja atplaukst smaidā. No vīra aizgāja un pārcēlās dzīvot pie meitas. „Viss bija labi, kamēr nenomira meita. Viņai bija 26 gadi,” atmiņās dalās Natālija. Dēls atrodas cietumā – ieslodzīts uz 14 gadiem. Natālija stāsta, ka sen nestrādā – viņai ir daudz lūzumu, vāja veselība, bieži apmeklē ārstus. „Man ir invaliditāte. Pagaidām tikai trešā grupa. Pabalstu es krāju, lai vasarā varētu noīrēt dzīvokli. Bet sezonā, kad darbojas patversme – no 1. oktobra līdz 1. maijam –, jau trešo gadu esmu šeit,” stāsta Natālija. Kad saruna tuvojās beigām, Natālija nemanot izvelk no kabatas salvetes, sataupītas no ēdnīcas. Sāk raudāt. „Meita nomira, dēls nonāca cietumā, un es padevos. Man šobrīd vispār vairs nav jēgas dzīvot. Viena cerība – dēlu pēc septiņiem gadiem atbrīvos, taču nezinu, vai tik ilgi nodzīvošu. Vai varēsim ar viņu kopā socializēties?” nobeidz Natālija. Un, pirms nofotografēties, viņa aizskrien saķemmēties. Vēl pajautā, vai neizskatīsies labāk, ja noņems matu stīpiņu.

Dagnija Kamerovska
Rīgas patversmes direktore

Mēs palīdzam tad, kad cilvēks ir palicis bez jumta virs galvas. Bet ne vienmēr pie mums nonāk tie, kuri vienkārši ir palikuši uz ielas. Gadās krīzes situācijas. Piemēram, nokavēts autobuss uz citu pilsētu. Strīdi ar radiem. Vai arī kaut kas ir noticis ar dzīvokli, piemēram, tas ir applūdis. Vai arī dzīvokļa īpašnieks pēkšņi no dzīvokļa ir izlicis pilnībā normālu cilvēku – dienas laikā dzīvoklis jāatbrīvo. Taču lielākajai daļai no mūsu klientiem ir problēmas ar alkoholu, jā. Kritiskās situācijas – tādas gadās retāk. Mēs strādājam ar katru individuāli, palīdzam risināt problēmas. Ir tie, kuri ar situāciju ir samierinājušies. Cilvēki bieži meklē kādu vainīgo. Pats svarīgākais – paša cilvēka vēlme mainīties. Mēs ar to varam palīdzēt. Svarīgāka ir vēlme, nevis izglītības kvalitāte vai valodu zināšanas. Situācijas ir dažādas. Un ir arī veiksmes stāsti – pie mums bija vīrietis, kurš astoņus gadus nodzīvoja patversmē. Taču viņš sāka iet uz baznīcu, ieguva autovadītāja tiesības, sāka strādāt.